Ļoti spilgti atceros savu pirmo politisko debati. Tas bija aptuveni 1989.gads - laiks īsi pirms vai pēc Baltijas ceļa. Man bija četri gadi, un ar kaimiņu bērniem pagalmā spraigi diskutējām par nopietnu politisku jautājumu - kurš labāks? Gorbunovs vai Gorbočovs? Pagalma konsīlijs vienbalsīgi lēma - noteikti Gorbunovs! Visdrīzāk jau tāpēc, ka viņš bija jaunāks un viņam bija lieliska frizūra.
Pēc tam bija Atmoda, vecāki brauca uz barikādēm, augusta puča laikā mūs “evakuēja” uz Aizputi, lati nomainīja rubļus, politika vairs nebūt nešķita ievērojams diskusiju temats, un politiķi ikdienas sarunās kļuva par abstraktu masu, ar kuru man nav pilnīgi nekāda sakara. Skolā un vidusskolā neviens īpaši necentās skaidrot, kā tiek pieņemti lēmumi - ne valsts, ne pašvaldības, ne skolas mērogā. Kā kāds lēma, tā darījām! Reiz, mēģinot demokrātiski “nomest” angļu valodas skolotāju ar visas klases parakstītu iesniegumu, atdūrāmies pret klaju vienaldzību no skolas vadības puses (mūs pat neviens neuzklausīja!) un izteikti naidīgu attieksmi no minētās pasniedzējas puses vairāku mēnešu garumā. “Tāda ir dzīve!” - mēs nospriedām un dzīvojām tālāk.
Ceru, ka tie bija citi laiki (kā nekā - mežonīgie deviņdesmitie), un šobrīd šādi gadījumi ir drīzāk izņēmumi, nekā norma. Lielā daļā skolu aktīvi darbojas skolēnu pašpārvaldes, jauniešiem ir iespējas piedalīties “ēnu” dienās un tikties ar politiķiem, jauniešu organizāciju ir daudz vairāk un to piedāvātās aktivitātes - pieejamākas visiem. Tomēr jautājums par jauniešu interesi par lēmumu pieņemšanu, norisēm politikā, iespējām ietekmēt apkārt notiekošo ir aktuāls ne vien Latvijas, bet arī Eiropas līmenī. Vai un kā jaunieši tiek iepazīstināti ar valsti un tās veidošanas procesu? Kas ir tās asociācijas, kas jauniešiem saistās ar politiskajām norisēm? Kas ir par pamatu attieksmēm un rīcībai brīdī, kad jaunietim paliek 18 gadi un viņš kļūst par pilntiesīgu savas valsts iemītnieku? Kā motivēt jauniešus nepalikt vienaldzīgiem un iesaistīties, izteikt viedokli, līdzveidot savu kopienu un valsti?
Pētījumos par jauniešu politisko līdzdalību atrodami pretrunīgi vērtējumi un interpretācijas. Vieni apgalvo, ka jaunieši jūtas atsvešināta no valsts, tiem raksturīga samērā negatīva attieksme pret varas struktūrām un neuzticēšanās politiskajām partijām, līdzdalība vēlēšanās ir zema un neregulāra, vairums jauniešu nepiedalās nevienā no politiskajām aktivitātēm. Savukārt citi pētījumi saka ko citu - ir maldinoši domāt, ka jaunieši nav ieinteresēti politikā; gluži pretēji - viņi ir vieni no tiem, kurus visvairāk uztrauc politiski jautājumi. Kāda ir situācija Latvijā?
Nesen veiktā aptaujā* par Latvijas jauniešu politisko līdzdalību atklājas interesanta aina - jauniešu interese par politiku Latvijā ir vidēji izteikta, proti, 5,5 punkti no 10. Taču jautājumā par asociācijām parādās izteikti kritiska attieksme. Jauniešiem politika asociējas ar Saeimu, valsti un deputātiem, taču bieži minēti arī tādi vārdi kā “meli”, “korupcija”, “nauda”.
Viens no atslēgas vārdiem, kas parādās asociāciju vidū, ir Artuss Kaimiņš, kuram acīmredzot lielā mērā var pateikties par jauniešu intereses par politiku rosināšanu pēdējā gada laikā (Artusa Kaimiņa vārds spilgti iezīmējas arī kādā citā sadaļā - 13% aptaujas dalībnieku norādījuši, ka ieklausās tieši šī deputāta viedoklī par politiskajām norisēm). Interesanti, ka par ietekmīgākajiem veidiem, kā ietekmēt politiķus, jaunieši norādījuši tiešās demokrātijas rīkus - referendumus, vēlēšanas, parakstu vākšanas, taču paši arī atzīst, ka ne vienmēr tos izmanto. Lai ietekmētu lēmumu pieņemšanas procesu, jaunieši daudz labprātāk iesaistās diskusijās par politiku draugu un skolasbiedru lokā un komentē notikumus sociālajos medijos.
Iezīmējas arī kāda būtiska tendence, kas raksturīga ne vien jauniešiem, bet Latvijas iedzīvotājiem kopumā. Proti, ja runa ir par uzticēšanos dažādām organizācijām un institūcijām, tad - jo apolitiskāka organizācija, jo lielāka iedzīvotāju uzticēšanās. Arī jauniešu gadījumā - lielāko uzticēšanos ir izpelnījušās Latvijas armija un jauniešu organizācijas. Mazāko - Saeima un politiskās partijas. Uzticēšanās valsts institūcijām ir kritiski zema, tādēļ diez vai ir pamats gaidīt, ka jauniešiem būs interese iesaistīties to darbībā. Kāpēc tā? Vai tas saistīts tikai ar jauniešu personīgo vērtējumu par attiecīgo organizāciju un institūciju sniegumu, vārdiem un darbiem? Vai varbūt tomēr tam ir kāds “iekodēts” pamats - personīgās pieredzes, sarunas un attieksmes ģimenē, mediju kritiskie viedokļi?
Pat ja jauniešu politiskā interese un līdzdalība Latvijā nemazinās, tad tā noteikti būtiski mainās - gan formas, gan satura ziņā. Izmantojot jaunas līdzdalības formas (izteikšanās sociālajos tīklos, interešu grupu veidošana tiešsaistē, zibakciju ( flashmob) pasākumi, komunikācija ar politiķiem internetā u.tml.), jaunieši jūt daudz lielākas iespējas ietekmēt politiskos lēmumus tieši un nepastarpināti.
Arī portāla ManaBalss.lv veiksmes viens no stūrakmeņiem ir tie tūkstoši entuziasma pilno jauniešu, kuri ar sajūsmu izmantoja iespēju parakstīties par dažādām idejām, zinot, ka viņu paraksts nonāks Saeimā. Vēl kāds lielisks piemērs - pasākumi “Kafija ar politiķiem”, kas neskaitāmās Latvijas pašvaldībās ļāvuši vietējiem politiķiem satikties ar jauniešiem un kopā izrunāt jauniešiem būtiskus jautājumus. Tieši “Kafija ar politiķiem” pasākumu rezultātā vairākās pašvaldībās ir ierādītas telpas jauniešu aktivitātēm, pieņemts darbā jaunatnes darbinieks, politiķi un jaunieši devušies kopējos pārgājienos, ieviesti īpaši jauniešu pieņemšanas laiki pilsētu domēs.
Jauniešus interesē politika, viņi ir gatavi runāt un piedalīties, ja tiek piedāvātas piemērotas metodes un rīki šādai līdzdalībai. Iniciatīvai ir jānāk gan no valsts un pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju puses. Tradicionālā demokrātija un tās mehānismi jauniešiem nereti šķiet smagnēji un pārāk lēni - politiķiem, valsts pārvaldei un pašvaldībām ir jārēķinās ar mūsdienu jauniešu dzīves ritmu, iespējām un prasībām. Jaunieši Latvijai ir milzīgs resurss. Ir jāmāk to gudri izmantot.
*Aptauja tika veikta 2014.gada rudenī Latvijas Jaunatnes padomes pasūtītā pētījuma par Latvijas jauniešu sabiedrisko un politisko līdzdalību ietvaros. Pētījuma autori ir Gints Klāsons un Anda Laķe, tajā piedalījās 1500 jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem. Pētījums pilnā apjomā būs publiski pieejams 2015.gada rudenī.
