2013.gadā islamticīgajās Maldīvu salās izvarošanas upuris, 15 gadīga meitene, par šo pašu seksuālās vardarbības notikumu tika apsūdzēta par ārpuslaulības seksuāliem sakariem. Viņai tika piespriests sods – publisks pēriens ar rīkstēm. Starptautiskajai sabiedrībai tas nebija pieņemami. Divi miljoni cilvēku visā pasaulē parakstīja aktīvistu grupas Avaaz.org petīciju internetā, aicinot Maldīvu salu prezidentu Muhamedu Vahīdu ne vien atrisināt šo lietu, bet uz visiem laikiem aizliegt publisko pēršanu kā soda veidu. Pēc spraigas notikumu attīstības, mediju uzmanības, tūristiem adresētas sociālās kampaņas un aktīvistu tikšanās ar Maldīvu salu valdības pārstāvjiem, meitenes sods tika atcelts.
Viens no kampaņas veiksmes iemesliem? Divi miljoni cilvēku, kuri kādā brīdī internetā parakstīja atklāto vēstuli Maldīvu salu prezidentam.
Globālas parakstu vākšanas nav jaunums, taču pirms interneta ēras tās organizēt un arī novest līdz galam bija daudz sarežģītāk un dārgāk. Internets ir ļāvis mobilizēt miljoniem pasaules iedzīvotāju lielu un būtisku mērķu vārdā - glābt civiliedzīvotājus Palestīnā, nodrošināt taisnīgu tiesu politieslodzītajiem Ķīnā, piespiest pasaules līderus rīkoties klimata pārmaiņu mazināšanā un apturēt ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) lobētāju invāziju Eiropā. Ikviens savu artavu šo mērķu sasniegšanā var sniegt ērti un nesāpīgi – lielākajā daļā e-petīciju vietņu parakstīties iespējams, reģistrējoties vai tikai norādot savu e-pasta adresi un dzīvesvietu.
Šīs petīcijas visbiežāk ir ļoti konkrētas, adresētas tiem cilvēkiem un institūcijām, kas ir spējīgi ietekmēt šo lēmumu – valstu līderiem, korporāciju vadītājiem, parlamentiem.
Parakstu vākšana tiešsaistē vienu brīdi bija kļuvusi teju vai par modes lietu, un solīja atrisināt gandrīz jebkuru sasāpējušu jautājumu. Taču viena lieta ir tehniski savākt parakstus, bet pavisam cita – prasmīgi tos nogādāt adresātam un padarīt par daļu no lielākas kampaņas, īstajā brīdī pielietojot arī citus rīkus. Pasaules mērogā veiksmīgākās interneta petīciju vietnes ir trīs – Avaaz.org, Sumofus.org un Change.org. Katra no tām ir spējusi mobilizēt miljoniem pasaules iedzīvotāju, aicinot tos ne tikai veidot savas petīcijas un parakstīties par esošajām, bet arī piesaistīt miljoniem dolāru lielus ziedojumus, kas novirzīti kampaņu izdevumiem – juristiem, profesionāliem interešu aizstāvības ekspertiem, mārketinga speciālistiem un nelaimju upuru vajadzībām. Vērienīgākā no šīm trim platformām - Avaaz.org – apvieno vairāk nekā 40 miljonus cilvēku 194 pasaules valstīs.
Latvijā kādu no Avaaz petīcijām ir parakstījuši 33 000 cilvēku. Ņemot vērā, ka par globālām problēmām un jautājumiem Latvijas iedzīvotājus ieinteresēt ir visai grūti (jo mums jau vienmēr šķiet, ka nekas tāds liels uz mums īsti neattiecas, un mainīt mēs neko arī nevaram), tad tas nepavisam nav mazs skaitlis.
Interesanti, ka pirms pāris gadiem arī Latvija bija nokļuvusi vienas šādas „globālo problēmu” petīcijas uzmanības centrā, proti, viena no portāla Care2 petīciju autorēm aicināja cilvēkus visā pasaulē parakstīties pret mežu izciršanu Latvijā. Petīcija savāca vairāk nekā 20 000 parakstus, taču, vai un kādā veidā tie tika iesniegti adresātiem (Valsts prezidentam Andrim Bērziņam un tā brīža premjerministram Valdim Dombrovskim), petīcijas mājaslapā nav minēts.
Parakstu vākšanu, kā vienu no kampaņu rīkiem, izmanto ne tikai globālo kampaņu platformas, bet arī organizācijas un aktīvistu grupas, kas darbojas kādā konkrētā nozarē vai konkrētam mērķim. Interesanti, ka petīciju adresāti ne vienmēr ir valstu valdības. Tā lūk, šogad pat starptautiskā vides aizsardzības organizācija "Greenpeace" īstenoja kampaņu, kuras ietvaros vāca parakstus, aicinot bērnu rotaļlietu ražotāju "LEGO" pārtraukt sadarbību ar degvielas ražotāju "Shell". "Greenpeace" aicinājumam pievienojās vairāk nekā viens miljons cilvēku, un, pateicoties arī citiem efektīvi izmantotiem kampaņas rīkiem, "LEGO" beigu beigās piekāpās un pārtrauca sadarbību ar degvielas ražotāju.
Lielākais ieguvums no e-petīciju parakstīšanas bieži vien ir nevis tas, ka kādam ietekmīgam cilvēkam tiek nogādāts papīra (vai elektronisks) rakstu gabaliņš ar abstraktu ciparu, kas atspoguļo cilvēku skaitu, bet gan jautājumam pievērstā pastiprinātā mediju, ekspertu, plašākas sabiedrības uzmanība.
Visādi citādi jau valstu valdības un korporāciju vadītāji par tādu "Avaaz" vai "Greenpeace" varētu nelikties ne zinis, bet fakts, ka tās vai citas petīcijas dēļ jautājumam seko līdzi ne vien miljoniem cilvēku, bet arī eksperti un mediji visā pasaulē, rada visai nepatīkamu situāciju.
Lēmumi, kurus bija cerība pieņemt klusiņām un nemanāmi, pēkšņi nonāk visas pasaules uzmanības centrā – šķiet, tas ir katra lēmumu pieņēmēja un lobētāja ļaunākais murgs. Tieši tā ir vislielākā ietekme un rezultāts, ko iespējams panākt, parakstot petīcijas internetā. Šie tūkstoši parakstu, kopā ar gudru un pārdomātu kampaņu un tālāko rīcību no pieredzējušu aktīvistu puses, var glābt individuālu cilvēku dzīves, ieviest nozīmīgas sistēmiskas pārmaiņas un mainīt pasaules līderu politisko kursu mums visiem labvēlībā virzienā.
Otrs ieguvums no e-petīciju parakstīšanas ir to autoriem un organizatoriem paustais atbalsts – tie bieži vien ir cilvēki, kuri šim mērķim ir veltījuši mēnešus un gadus no savas dzīves, nenogurdami strādādami, lai sasniegtu iecerētās pārmaiņas. Tie ir aktīvisti, juristi, organizatori, žurnālisti, kuriem ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņi nav vieni, ka ir tūkstošiem cilvēku, kuriem nav vienalga un kuri atbalsta viņu pūliņus.
Latvijā, kur publiski paust atbalstu kāda rīcībai vai darbam nav īpaši populāra nodarbe, tā varētu būt īpaši vērtīga mācību stunda – redzēt, ka šāds atbalsts dod milzīgu enerģiju un iedvesmu strādāt tālāk un nepamest iesākto pusceļā.
Protams, e-petīcijas nav brīnumnūjiņa, kuru pavicinot, viss notiek. Ir simtiem petīciju, kas nav sasniegušas mērķi, vai arī kuru atbalstītāju skaits ir bijis pārāk niecīgs. Ir petīcijas, kuru mērķis ir tik abstrakts un liels, ka jau sākumā ir šaubas, vai rezultāts vispār ir iespējams. Kāds teiks – cilvēku paraksti un balsis nomestas zemē, pieviltas cerības, radīts pamats cinismam. Bažām, ka cilvēku iesaiste patiesu un paliekošu pārmaiņu veidošanā aprobežosies tikai ar pāris klikšķiem un ierakstiem Facebookā, ir pamats – kurš gan no mums nav dalījies ar līdzjūtību raisošiem ierakstiem sociālajos tīklos, neko īsti lietas labā nedarot reālajā dzīvē? Taču e-petīcijas ir spējušas ātri un efektīvi mobilizēt globālo sabiedrību situācijās, kad valstu līderi kūtri mīņājas un skatās viens uz otru, un tas ir viens no iemesliem šo aktīvisma rīku nenorakstīt, bet drīzāk domāt veidus, kā to uzlabot un kā petīciju parakstītājus aicināt atbalstīt labos mērķus ne vien vārdos un „klikšķos”, bet arī darbos un rīcībā.
Parakstīties par kādu internetā klejojošu petīciju ir vienkārši un nesāpīgi. Daļa no petīciju platformām ik pa brīdim e-pastos izsūta ziņu par kādu no „degošajiem” jautājumiem, atgādinot, ka pārmaiņas tiešām reizēm ir viena klikšķa attālumā. Ļaunākajā gadījumā būsiet veltīgi iztērējis piecas minūtes no savas dzīves, labākajā – paplašinājis savu redzesloku un palīdzējis kādam izmisumā nonākušam cilvēkam. Cilvēks jau nav vientuļa sala – iespējams, pavisam drīz šādu vai līdzīgu palīdzību vajadzēs kādam pavisam tuvam cilvēkam.
Un, ja šķiet, ka nekas jau no tā uz Latviju un mums neattiecas, tad ieskatieties šajā Avaaz.org petīcijā, kura aicina iestāties par vienu no mūsējiem. Al Jazeera žurnālistu Pēteri Gresti, kurš šobrīd atrodas apcietinājumā Ēģiptē.
To parakstījuši jau vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku. Pētera Grestes atbrīvošanai ir nepieciešams starptautisks spiediens un „balss” no visām pusēm – pēc iespējas skaļāka un pārliecinošāka. Arī mūsējā.
