Madara Fridrihsone: Starp aizsardzību, algām un nodokļiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

”Budžets vienmēr ir politika. Politika vienmēr ir budžets,” – tā ir aksioma. Tas nozīmē, ka budžets vienmēr ir mēraukla, ar ko izmērīt, cik lielā mērā politiskās programmas tiek īstenotas. Politika vienmēr nozīmē izvēli, bet šīs izvēles uzskatāms apliecinājums ir tas, kā tiek sadalīti valsts budžeta līdzekļi.

Ņemot vērā situāciju Ukrainā, vienprātību, ka vienīgais Baltijas valstu, tostarp Latvijas drošības garants ir līdzdalība NATO, kā arī arvien skaļāk izskanošos atgādinājumus, ka par drošības garantijām ir jāmaksā atbilstoša maksa 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), šķiet, varētu sagaidīt, ka jautājums par šo maksu atspoguļosies arī uz 12.Saeimu pretendējošo partiju priekšvēlēšanu programmās. Tomēr, caurskatot visu 13 sarakstu iesniegtās 4000 zīmju programmas, nākas secināt, ka tas nebūt tā nav.

Patiesībā to, ka par drošības garantijām ir jāmaksā noteikta cena - 2% no IKP - pavisam tieši savās programmās norāda tikai pieci politiskie spēki, konkrēti - ”Vienotība”, Nacionālā apvienība, Latvijas Reģionu apvienība, ”Vienoti Latvijai” un ”No sirds Latvijai”.

Protams, arī daļa no tiem politiskajiem spēkiem, kas pauž gatavību nodrošināt aizsardzības finansējumu 2% apmērā no IKP, savās programmās ietvēruši atrunu, ka finansējums tiks palielināts pakāpeniski. Vēl divi politiskie spēki – Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Jaunā konservatīvā partija nemin konkrētu aizsardzībai novirzāmā budžeta finansējuma apmēru, tomēr ZZS norāda uz nepieciešamību palielināt aizsardzības budžetu un izklāsta vairākus aizsardzības spēju stiprināšanai paredzētus pasākumus. Savukārt Jaunā konservatīvā partija, kas gan izvairās runāt par aizsardzības budžeta palielināšanu, sola panākt NATO spēku pastāvīgu klātbūtni Latvijā, kā arī deklarē vairākus citus mērķus aizsardzības spēju stiprināšanas jomā. Pārējie politiskie spēki par aizsardzības finansējuma palielināšanu nerunā vispār.

Protams, gadu gaitā esam iemantojuši pārliecību, ka partiju programmās ietvertie solījumi ir rakstīti ar dakšām ūdenī.

Tomēr, atgriežoties pie jautājuma par valsts budžetu un politisko izvēli, ir jāņem vērā, ka, lai sasniegtu šovasar pieņemtajā Valsts aizsardzības finansēšanas likumā minēto mērķi – pakāpeniski palielināt aizsardzības finansējumu, lai 2020. gadā tas sasniegtu 2% no IKP, laika posmā no 2015. līdz 2020. gadam ik gadu valsts budžeta finansējums aizsardzībai ir ievērojami jāpalielina – jau nākamā gada budžetā tam jābūt par vairāk nekā 20 miljoniem eiro lielākam nekā šogad, bet aiznākamgad, tas ir, 2016. gadā – pat par vairāk nekā 70 miljoniem eiro lielākam nekā šogad. Turpmākajos gados – vēl vairāk.

Būsim godīgi, tas nozīmē, ka izredzes ik gadu paredzēt 35 miljonus eiro lielu papildu piešķīrumu skolotāju algām (kā to sola ”Latvijas attīstībai”), pieaudzēt veselības aprūpes finansējumu līdz 5% no IKP (kā grib politiskā partija ”Izaugsme”), samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi komunālajiem pakalpojumiem līdz 5% (to sola ”Saskaņa”) vai izpildīt daudzus priekšvēlēšanu programmās atrodamus solījumus, visticamāk, vienkārši nebūs iespējams.

Un tātad – neatkarīgi no tā, kurš būs finanšu ministrs un kāda būs nākamā valdība, izvēle starp aizsardzības budžeta vai algu palielināšanu, vai varbūt nodokļu samazināšanu, būs smaga un neizbēgama. To noteiks starptautiskā situācija.

Starp citu, vēl pirms gada Krievijas finanšu ministrs Antons Siluanovs piedāvāja pārcelt dažu militāro programmu finansēšanu uz vēlāku laiku, bet kopējos Krievijas tēriņus valsts aizsardzībai samazināt par 5%. Vai tagad, kad daži Maskavas politiķi aizrunājušies jau līdz ”vajadzībai” Krievijas aizsardzības doktorīnā paredzēt ”preventīva kodoltrieciena iespējamību”, Siluanovs vēl uzdrošinās pieminēt militārā budžeta samazināšanu? Protams, nē!

Latvijā valsts aizsardzības finansējuma palielināšana nekad nav bijusi prioritāte. 2009. un 2010. gadā, kad valdība nežēlīgi apcirpa budžeta izdevumus, kurnēšana par aizsardzībai paredzēto līdzekļu samazināšanu izskanēja vien šaurā attiecīgās jomas profesionāļu lokā. 2012. gada nogalē bijušais Latvijas Aizsardzības akadēmijas rektors, deputāts Kārlis Krēsliņš (Nacionālā apvienība), debatējot par vidēja termiņa budžeta ietvaru, brīdināja: ”2014.-2015.gadā mēs samazinām aizsardzības budžetu! Tur ir paredzēti 0,7% no IKP. Nu tad es īsti nesaprotu: kā tad sanāk? Ka mēs nepildām NATO rekomendācijas un nepildām arī pašu pieņemto lēmumu? Valsts aizsardzības koncepcijā taču bija nolemts, ka pakāpeniski - pakāpeniski! - vajadzētu to aizsardzības budžetu palielināt.” Šis brīdinājums dzirdīgas ausis atrada neatrada.

Pat tikai pirms gada, kad atklājās, ka Pārresoru koordinācijas centra un Finanšu ministrijas izveidotajā Jauno politikas iniciatīvu prioritāšu sarakstā pirmajās vietās ierindojušās Aizsardzības ministrijas prioritātes - Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku brigādes mehanizācija, Jaunatnes valstiskās audzināšanas sistēmas attīstība un Zemessardzes spēju stiprināšana, sašutums sabiedrībā bija tik liels, ka tā brīža premjers Valdis Dombrovskis publiski secināja, ka prioritāšu izvērtēšanas metodika, acīmredzot, būs jākoriģē. Sabiedrības tā brīža attieksmi lieliski raksturo Pārresoru koordinācijas centra bijušā vadītāja Mārtiņa Krieviņa atziņa, ka ar valsts aizsardzības jomu saistīto prioritāšu nonākšana pašu svarīgāko vidū ”neatspoguļo reālās problēmas”.

Jā, protams, pirms gada situācija bija cita. Pēc gada vai diviem tā, domājams, atkal būs cita.

Taču uz varu un budžeta līdzekļu sadalīšanu pretendējošajiem jau tagad skaidri vajadzētu atzīt, ka izvēle starp algu palielināšanu vai aizsardzības budžeta paaugstināšanu būs jāizdara.

Un jau tagad jāpasaka, kāda šī izvēle būs.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti