21. gadsimta pirmās desmitgades nogalē piedzīvotās globālās ekonomikas krīzes iespaidā ne viena vien valsts pievērsusi uzmanību ne tikai ienākumu nevienlīdzībai, bet arīdzan faktam, ka turīgākie pilsoņi mēdz atrast dažādus, reizēm pat visai izsmalcinātus veidus, kā samazināt nodokļos maksājamās summas.
Un arī Latvijā ir notikušas likumdošanas izmaiņas, kas vērstas uz šo iespēju samazināšanu. Tikai ekonomiskās krīzes laikā Latvijā tika ieviests kapitāla pieauguma nodoklis un uzsākta dividenžu aplikšana ar ienākuma nodokli. Kā nesenāku piemēru var minēt kaut vai likumdošanas aktu papildināšanu ar normām, kas noteic, ka zināmos apstākļos darba devēja aizdevumi darbiniekiem ir pielīdzināmi ienākumiem no algota darba.
Starptautiskās auditorkompānijas „Ernst& Young” šogad publicētajā pētījumā „The glare of publicē scrutiny: how taxing the wealthy is changing” apkopojusi vairākus salīdzinoši nesen ieviestu „solidaritātes nodokļu” piemērus. Viena no tendencēm, ko varam izlobīt no šī apkopojuma, ir „solidaritātes nodokļa” ieviešana konkrētu pasākumu finansēšanai.
Tā, piemēram, Vācijā šāds nodoklis, kura vēsturiski augstākā likme, saskaņā ar „Ernst& Young” norādīto, sasniegusi 7,5%, bet patlaban ir 5,5%, tika ieviests ar mērķi segt Vācijas apvienošanās izmaksas. Vai nodokļa ieviešana ir pilnībā attaisnojusies? Atbilstoši „Eurostat” datiem, vēl 2008.-2012. gadā Austrumvācijā bija reģioni, kuros neto emigrācija bija negatīva – iedzīvotāji atstāja savu dzimto pusi, lai meklētu labāku dzīvi citviet, līdzīgi kā Latvijas reģionu iedzīvotāji dodas labākas dzīves meklējumos uz Īriju, Lielbritāniju vai Norvēģiju. Tātad - nodokļa ieviešanas mērķis nav īsti sasniegts.
Austrālijā „solidaritātes nodoklis” 0,5% apmērā jāmaksā par gada ieņēmumiem, kas pārsniedz 50 000 Austrālijas dolāru ( aptuveni 32,3 tūkstošus eiro), bet ienākumi virs 100 000 Austrālijas dolāru tiek aplikti ar „solidaritātes nodokli” 1% apmērā. Nodokļa ieņēmumi tiek izmantoti plūdu seku likvidācijas izmaksu segšanai.
Atsevišķās valstīs, piemēram, Itālijā un Japānā, kur pastāv progresīvā ienākuma nodokļa sistēma, kopš 2011. gada solidaritātes nodoklis” 10% apmērā ir jāmaksā finanšu sektorā nodarbinātajiem, norāda „Ernst &Young”.
Ja varam ticēt nodokļu pētnieku apkopotajiem datiem, Latvijā ieviestais „solidaritātes nodoklis” 33,09% apmērā no ienākumiem, kas pārsniedz sociālo iemaksu griestus, uz starptautiskā fona izcelsies ar rekordaugstu likmi. Vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tas tiek ieviests ar mērķi finansēt kādas konkrētas budžeta programmas, kas būtu paredzētas kaut vai reģionālo atšķirību mazināšanai.
Finanšu ministrijas apgalvojumam, ka patlaban noteiktie sociālo iemaksu griesti rada regresīvu nodokļu sistēmu, noteikti var piekrist. Taču nav nekāda pamata apgalvot, ka „solidaritātes nodokļa” ieviešana to padarīs daudz progresīvāku. Šķiet, ka vienīgais iemesls, kādēļ šis piedāvājums izskatās tieši tāds, kāds izskatās, ir pieredze ar sociālo iemaksu griestu atcelšanu tieši krīzes laikā. Kā zināms, toreiz ar sociālā budžeta ieņēmumu vairošanas nepieciešamību argumentētajam lēmumam par iemaksu griestu atcelšanu ļoti ātri sekoja lēmums par sociālo izmaksu („māmiņalgu”, slimības un bezdarbnieku pabalstu) maksimālā apmēra ierobežošanu. Izrādījās, ka lielo sociālo iemaksu maksātāji ir ieguvuši tiesības saņemt visai dāsnus pabalstus… Lēmums par izmaksu griestu noteikšanu savukārt skāra ļoti daudzus nemaz ne lielu algu saņēmējus.
Caur šo nesenās vēstures prizmu paraugoties, Finanšu ministrijas piedāvātajam „solidaritātes nodoklim” nav pat attālas saistības ar solidaritāti vai ienākumu nevienlīdzības mazināšanu. Būtībā tas paredz vien sociālo iemaksu griestu atcelšanu, taču nosaucot griestus pārsniedzošās sociālās iemaksas par „solidaritātes nodokli”, tiek nošauti divi zaķi uzreiz. Pirmkārt, vienkāršais triks ar nosaukumu „solidaritātes nodokļa ieviešana'' ļauj izvairīties no sociālo iemaksu griestu atcelšanas rezultātā iegūto ieņēmumu ieskaitīšanas valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. Ieņēmumi nonāks valsts pamatbudžetā.
Ņemot vērā, ka 2015. gadā valsts pamatbudžeta plānotie ieņēmumi par gandrīz 381 miljonu eiro atpalika no plānotajiem izdevumiem, bet sociālajā budžetā bija vērojama gluži pretēja tendence, proti, plānotie ieņēmumi par 162 miljonu eiro pārsniedza plānotos izdevumus, šāda modeļa ieviešanas motīvi šķiet skaidrāki par skaidru.
Un arī ar „otru zaķi” viss ir skaidrs – „solidaritātes nodoklī” samaksātās summas netiks ņemtas vērā, aprēķinot personas veiktās sociālās iemaksas, līdz ar to potenciālie aptuveni 4700 nodokļa maksātāji nevarēs pretendēt uz pensijām un pabalstiem, kuru apmērs tiktu aprēķināts, balstoties uz faktiskajām iemaksām. Tikai ar „solidaritāti” šiem apsvērumiem gan nav nekāda sakara.
