Madara Fridrihsone: Reemigrācijas plāna vājā vieta

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Jūlija sākums, XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Latvijas Televīzijas veidotajās svētku dienasgrāmatās pazib Aleksa – svētku dalībniece no Londonas latviešu skolas. Aleksas mati ir melni, nevis linu balti. Viņas acis nav linu ziedu zilumā, viņas āda ir daudz tumšāka, nekā pie mums ierasts. Protams, viņa nav vienīgā XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniece, kuras āriene nu nekādi neatbilst daudzu Latvijā mītošo cilvēku priekšstatam par to, kāds izskatās "īsts" latvietis. 

Tumšādaini bērni ir gan Latviešu biedrības Īrijā skolas/studijas „Mazais letiņš”, gan Londonas latviešu skolu pārstāvošo svētku dalībnieku vidū. Tie ir bērni, kuru vecāki, acīmredzot, pieliek lielas pūles, lai viņu bērni nezaudētu saikni ar latvietību. 

Tomēr savā ziņā šie bērni ir arī pirms diviem gadiem pieņemtā Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna „vājā vieta”. Reemigrācijas pasākumu atbalsta plānā pamatoti iekļauts jautājums par reemigrantu bērnu adaptāciju izglītības iestādēs, bet nemaz nav skarts jautājums par Latvijā gana plaši sastopamajām ksenofobijas izpausmēm, kuras uz savas ādas nākas izjust tiem, kuru āriene neatbilst stereotipam par to, kā jāizskatās „īstam” latvietim. Iespējams, Reemigrācijas plāns arī nav īstā vieta, kur šo problēmu risināt, tomēr jārēķinās ar to, ka sabiedrībā pastāvošās bailes no svešādā daudzus potenciālos reemigrantus var piespiest atteikties no domas par atgriešanos Latvijā, jo kura mamma gan izvēlēsies dzīvot valstī, kurā viņas bērnam nāksies piedzīvot izsmiešanu atšķirīgas ārienes dēļ. Tā ir būtiska problēma, kura var skart simtiem ārzemēs mītošu ģimeņu, arī fiktīvo laulību upurus un Latvijas pilsones, kuru ārvalstīs slēgtās laulības tiek šķirtas. 

Politiķi - un ne tikai politiķi - bieži mēdz pieminēt to, ka daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pārcēlušies uz ārzemēm, bet reti vai gandrīz nekad neaizdomājas par to, cik daudzi aizbraucēji Lielbritānijā, Īrijā un citviet dibina ģimenes un laiž pasaulē bērnus. Nu jau vairākus gadus šiem ārvalstīs dzimušajiem Latvijas pilsoņu bērniem ir tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, nezaudējot savas mītnes zemes pilsonību. Tā ir laba ziņa, kas apliecina, ka dažkārt mūsu politiķi spēj adekvāti reaģēt uz dzīves realitāti. Latvijas mazpilsētās un ciemos mītošie pamazām aprod ar to, ka vasaras atvaļinājumu sezonā veikalos un rotaļlaukumos var ieraudzīt „eksotiska” izskata bērnus, kas izrādās kāda kaimiņa vai paziņas mazbērni. Domājams, ar laiku tādi viedokļi kā Kombuļu Ineses „pārdomas” par Aminatas latvietību kļūs arvien retāki un retāki, jo mainīsies arī mūsu priekšstati par latvietības atribūtiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti