Dažkārt programmu rakstītāji ir piesardzīgi. Tā, piemēram, Ģirts Valdis Kristovskis, tolaik Rīgas mēra amata kandidāts no „Pilsoniskās savienības” 2009. gada pašvaldību vēlēšanās, publiski daudz runāja par VEF atdzimšanu. Programmā tika precizēts, ka „jaunā VEF koncepts” nozīmē nevis jaunu rūpnīcu, bet gan to, ka „pārdomāta pilsētas attīstība, taisnīga konkurence un aktīva investoru piesaiste radīs jaunas darbavietas zinātnē un tehnoloģijās balstītā gudrā ražošanā”. Tomēr daudzi programmu rakstītāji uz investoriem vis nepaļaujas.
Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija pirms astoņiem gadiem programmā Rēzeknes domes vēlēšanās solīja „pāriet uz ietvju un ielu braucamās daļas izbūvi un rekonstrukciju, pielietojot bruģakmeni”. Bet, lai to izdarītu, protams, nepieciešams „dibināt pašvaldības bruģakmens ražotni”.
Vēl vērienīgākus pašvaldības biznesa plānus tajās pašās 2009. gada pašvaldību vēlēšanās kaldināja „Savienība Latgales sirds” – saskaņā ar tās programmā lasāmo, partijas uzvaras gadījumā pašvaldība piesaistītu aizdevumu sapropeļa ieguves attīstīšanai un atjaunotu iebiezinātā piena ražošanu. Šie, protams, ir tikai daži piemēri.
Rīgas domes valdošās koalīcijas „Saskaņas” un „Gods kalpot Rīgai!” aktuālajā programmā iekļautais solījums galvaspilsētas pašvaldībai piederošajās medicīnas iestādēs izveidot municipālās aptiekas varētu tikt uztverts kā kaut kas no šīs pašas sērijas. Ja vien…
Ja vien nebūtu pieredzes ar „Aqua Rīga” – jau vairākus gadus zaudējumus nesošu projektu, kurā Rīgas dome savulaik ar lielu entuziasmu ieguldīja simtos tūkstošu mērāmu summu. Šajos gados vienīgais „Aqua Rīga” panākums ir tas, ka tā nosaukums kalpo kā hrestomātisks piemērs ik reizi, kad kādā diskusijā rodas vajadzība pēc piemēra, cik nejēdzīgi mēdz izrādīties vietvaru mēģinājumi nodarboties ar biznesu.
„Spožo ideju” par pašvaldības aptieku veidošanu Rīgas mērs Nils Ušakovs pamato arī ar Latvijas Radio raidījumu sērijā „Farmācijas neredzamā vara” izdarītajiem secinājumiem par farmācijas biznesam neglaimojošo praksi – medicīnas iestādēs izvietotajās aptiekās zāles tiek tirgotas par maksimālo cenu, kamēr citviet tās nopērkamas lētāk, vienam aptieku tīklam piederošu aptieku „puduru” veidošanu pie slimnīcām, Konkurences padomes bezspēcību.
Droši vien Rīgas pašvaldība varētu atrast citus, iespējams, pat efektīvākus veidus, kā samazināt medikamentu cenas aptiekās, kas izvietotas pašvaldībai piederošajās veselības aprūpes iestādēs. Piemēram, gadījumos, kad aptiekas nomā telpas no pašvaldībai piederošās veselības aprūpes iestādes, nomas līgumā var iekļaut punktu, kas liegtu konkrētajā aptiekā piemērot maksimālo uzcenojumu.
„Puduru” veidošanās tendenci varētu samazināt, izvēloties par nomnieku aptieku tīklu, kam nav citu tuvumā esošo aptieku vai, vēl labāk, dodot iespēju medicīnas iestādēs strādāt tikai farmaceitiem piederošām aptiekām. Bet nē, solījums par municipālajām aptiekām, kas tirgos lētākas zāles, ir vieglāk „pārdodams”.
Turklāt jaunas pašvaldības kapitālsabiedrības izveide dod patīkamus bonusus. Ja ne zāļu pircēju (vai varbūt tikai to sirdzēju, kam ir „Rīdzinieka karte”?) maciņiem, tad vismaz kādiem pāris izredzētajiem, kas saņems algas potenciālajā „Rīgas aptiekas” valdē, vai par dāsnu atlīdzību nodrošinot vērtīgu ekspertīzi (padomnieku algošanas prakse jau aprobēta „Rīgas satiksmē” ), piemēram, ergonomiski pareizākā aptiekas letes augstuma noteikšanai. Valdes locekļi un padomnieki savukārt var dāsni ziedot politiskajai partijai, kas sarūpējusi viņiem darbu „Rīgas aptiekā”. Perspektīva gana vilinoša, lai uzspļautu tādiem sīkumiem kā aptieku izvietojuma kritērijus nosakoši Ministru kabineta noteikumi, Konkurences padomes aizrādījumi vai OECD labās prakses.
