Šādi Padomju Savienībā izdoto Artura Konana Doila "Stāstu par Šerloku Homsu" priekšvārdā raksta Ļeņina prēmijas laureāts Kornejs Čukovskis, kurš vairumam, visticamāk, pazīstams kā "Daktera Aikāsāp" autors. Turpat viņš arī aizstāv Konanu Doilu, norādot, ka Šerloks Holmss bez atlīdzības palīdzējis vairākiem grūtībās nonākušiem "nabaga grūtdieņiem". Nepārprotami mesli laikmetam un politikai, kas tikpat labi varētu būt pārliecības diktēta, cik ar ironisku smīnu radīta.
Dzirdot un lasot kaismīgo polemiku par Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotājas Ivetas Ratinīkas tiesībām literatūras stundā kopā ar skolēniem analizēt, neapšaubāmi, nu jau slavenāko Agneses Krivades dzejoli „ō” ( „Svētīgi”), neizbēgami ir jādomā par nodevām laikmetam un politikai. Nav pārlieku grūti iedomāties literatūras skolotāju, kura, stāvot klases priekšā, cenšoties nepieļaut ironisku intonāciju iezagšanos savā balsī, pirms ķeršanās pie dzejoļa analīzes, norāda uz Krivades dzejoļa neatbilstību tik grūti kategorizējamām dzīvesziņas un tikumības normām…sak, ja reiz mums paģēr maksāt meslus, lai būtu tā.
Par dažu krievu "mātes vārdu" lietojumu Krivades dzejolī, šķiet, izteikušies visi, kam nav slinkums. Kopsaucēja nav, jo tur, kur viens saskata vien "mātes vārdus" (tostarp pat "ieceļot" tos "jaunā demokrātijas simbola" godā), citi norāda uz mākslinieciskās izteiksmes brīvību. Es (sveiciens manām 1980. un 1990. gadu latviešu valodas un literatūras skolotājām) šajā konkrētajā dzejolī spēju izlasīt apliecinājumu cilvēkmīlestībai. Turklāt šīs cilvēkmīlestības objekts (cik neierasti) ir nevis "Ozirisa", Jaunā Rīgas teātra vai operas pirmizrāžu publika, bet gan "nabaga grūtdieņi" - Rīgas mikrorajonos mītošie, kontrabandas smēķu pircēji - , kuru valodā "mātes vārdi" čum un mudž.
Runājot par mūsdienu dzeju, pedagogam, manuprāt, ir jāspēj skolēniem parādīt visu plašo spektru. No Kornēlijas Apšukrūmas līdz Agnesei Krivadei un daudziem citiem (tas nebūt nenozīmē uz ateju sienām lasāmās "dzejas" analīzi literatūras stundās). Tas ir sarežģīts uzdevums, taču tie pedagogi, kuriem tā atrisināšana nav pa spēkam, diemžēl diez vai spēs no skolēniem "izspiest" kaut ko vairāk par uzdota dzejoļa iemācīšanos no galvas vai formāli uzrakstītu sacerējumu.
Un ir grūti iedomāties nepateicīgāku uzdevumu par klasiķu "priekšāstādīšanu" pusaudžiem. Protams, var turēties pie sen aprobētajām metodēm, kuras ilgus gadus izmanto vairums literatūras hrestomātiju autoru – pasniegt rūpīgi pasterizētas klasiķu biogrāfijas, kurās jebkuras norādes uz dižgaru seksualitāti un atkarībām iznīdētas jau iedīglī, atstājot vien sterilus vēstījumus par trūkumā pavadīto bērnību un alkām pēc izglītības. Tiem, kam šī šķiet pareizākā pieeja, nenāktu par ļaunu kādā brīvā brīdī palasīt kaut vai Bairona, Viktora Igo un citu klasiķu biogrāfijas, kuras vēl 20. gadsimta pirmajā pusē sarakstījis Andrē Moruā. Tās viņiem varētu atklāt daudz ko jaunu.
Daudziem tīkamajām (vai vienīgajām zināmajām) pasterizētajām biogrāfijām ir viens būtisks trūkums – tās visus padara vienādus un nekādi nerosina uz viņu radīto literatūras šedevru izpēti. "Dēmonu nospiedumu" meklēšana ir daudz rosinošāka. Taču šāda pieeja, kas gan, protams, nav vienīgais veids, kā mācīt literatūru, ir iespējama tikai apstākļos, kad pedagogam ļauta brīvība uz to mudināt. Tātad – pildīt savu vistiešāko uzdevumu, savu misiju, nevis maksāt meslus "pareizajam uzstādījumam".
Patiesībā visu, kas būtu šajā polemikā jāpasaka, jau pirms 125 gadiem ir pateicis Oskars Vailds: "Nav tikumīgu vai netikumīgu grāmatu, ir tikai labi vai slikti uzrakstītas grāmatas. Tas ir viss."
