Tomēr saistībā ar Dombrovska valdības galu, kuru pieredzējām nepilnus trīs mēnešus pēc tam, kad bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, skaidrojot ieguvumus no ”Rīkojuma Nr.2”, kā galveno argumentu minēja to, ka valdības ir kļuvušas stabilākas, der atcerēties dažas nianses.
Proti, nav šaubu, ka Zolitūdes traģēdija tomēr bija tikai un vienīgi iegansts Dombrovska valdības krišanai. Valdība šūpojās jau krietnu brīdi.
Spriedze koalīcijas partneru, jo īpaši ”Vienotības” un Nacionālās apvienības starpā nebija noslēpjama – par to liecināja gan Dombrovska lēmums pieprasīt Nacionālo apvienību pārstāvošās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes demisiju, gan fakts, ka 2013. gada 3.oktobrī valdošajā koalīcijā ietilpstošā Nacionālā apvienība nebalsoja par 2014. gada valsts budžeta nodošanu komisijām, kamēr tolaik opozīcijā esošā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) to atbalstīja. Šā gada budžeta izskatīšana Saeimā vispār pārvērtās par ultimātu caurvītu procesu, bet Dombrovskis un Vilks atbalstīja atsevišķu ZZS prasību iekļaušanu 2014.gada valsts budžetā. Tāpat vērts pieminēt arī Nacionālās apvienības lēmumu atsaukt no tieslietu ministra amata Jāni Bordānu. Tas vēl vairāk kāpināja spriedzi tā brīža koalīcijas partneru starpā, turklāt Nacionālā apvienība to labi apzinājās jau brīdī, kad nolēma paģērēt Bordāna atlaišanu.
Principā Dombrovska valdības krišana un ZZS nonākšana valdošajā koalīcijā vēl 11.Saeimas laikā bija tikai laika jautājums.
Protams, var teikt, ka tā jau ir pagātne. Tomēr jāņem vērā, ka arī otro Laimdotas Straujumas valdību veido tie paši spēlētāji, kas pērnruden kopīgiem spēkiem aizspēlējās līdz Dombrovska valdības krišanai.
Ņemot vērā to, ka Nacionālās apvienības un ZZS pārstāvniecība 12. Saeimā ir augusi, bet ”Vienotības” ambīcijas nebūt nav sarukušas, izskatās, ka jaunajam parlamentam diez vai izdosies izveidot valdību, kas spēs nostrādāt visu Saeimas pilnvaru laiku.
Grīļīgas valdības ir teju vienīgā stabilā Latvijas politiskās vides tradīcija.
