Sadaļas Sadaļas

Madara Fridrihsone: Ērtais status quo

No vienas puses, valdības veidošanas laiks ir pats piemērotākais, lai iekustinātu diskusiju par ministriem maksājamām algām. Citādi var sanākt kā 2002.gada nogalē, kad teju pirmais nupat apstiprinātās Einara Repšes valdības lēmums bija par ministru algu palielināšanu.

Un tomēr brīdis šai diskusijai izvēlēts aplams. Saskaņā ar SKDS aptaujas datiem, valdības darbu kā drīzāk neapmierinošu vai pilnīgi neapmierinošu šā gada augustā novērtējuši 72% respondentu, tas ir, teju trīs ceturtdaļas aptaujāto.

Nav šaubu, ka Latvijā ministru algas ir salīdzinoši niecīgas. Tepat kaimiņos Igaunijā valdības vadītāja mēnešalga kopš šā gada sākuma ir 5200 eiro mēnesī. Vēl pirms gada tā bija 3999 eiro mēnesī.

Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma atalgojumā par šā gada septembri saņēmusi 1920 eiro un 30 centus, tātad – krietni mazāk nekā Igaunijas premjerministrs saņēma pērn.

Varētu jau pieļaut iespēju, ka par iemeslu sabiedrības neapmierinātībai ar valdības darbu patiešām ir kompetentu ministru trūkums un kompetentus ministrus ir grūti atrast tieši zemā atalgojuma dēļ. Tad varbūt pietiktu ar ministru algu palielināšanu, lai izcilas raudzes profesionāļi stāvētu rindā, lai tikai tiktu pie iespējas vadīt kādu ministriju. Bet cik bieži esat dzirdējuši, ka kāds patiešām profesionāls kandidāts būtu atteicies no piedāvātā ministra amata tikai zemā atalgojuma dēļ? Teju nekad.

Patiesībā partijas nemaz īpaši nealkst pēc profesionāļu aicināšanas valdībā.

Protams, partiju rezervistu soliņi ir tieši tik īsi, ka uz tiem pietiek rūmes vien dažiem cilvēkiem, tomēr kopumā šo cilvēku ir vairāk nekā ministru krēslu pie Ministru kabineta Zaļās zāles lielā galda. Latvijas politikā jau esam piedzīvojuši laikus, kad Atis Slakteris izrādījās piemērots gan zemkopības, gan aizsardzības, gan finanšu ministra amatam, bet bijušais Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājs Vinets Veldre savus spēkus varēja izmēģināt gan veselības, gan aizsardzības ministra amatā. Vien pirms dažiem gadiem Uldis Augulis labklājības ministra portfeli nomainīja pret satiksmes ministra portfeli, bet pēc dažiem opozīcijā aizvadītiem gadiem atkal atgriezās Labklājības ministrijā.

Dažās partijas vēl arvien ir daži kandidāti, kuri gatavi iesēsties teju jebkurā ministra krēslā. Padodiet tik iespēju!

Lai arī gatavojoties Latvijas pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē itin bieži uzsvērts, ka jaunās valdības veidošanā priekšroka tiks dota ministru pieredzei un profesionalitātei, pagaidām nekas neliecina, ka galvenais pieredzes un profesionalitātes kritērijs nebūs tikai un vienīgi potenciālo ministru statuss valdību veidojošo partiju iekšējā hierarhijā. Viss iepriekš minētais veido visai nelabvēlīgu fonu diskusijai par ministru algu palielināšanu un to, cik īsti liela summa tad būtu uzskatāma par adekvātu atalgojumu ministram. Tādēļ, lai arī koalīcijas lēmums pagaidām saglabāt status quo, protams, ir visai populistisks, tas tomēr savā ziņā apliecina, ka valdības veidotāji diezgan labi apzinās arī pašreizējās ministru rekrutēšanas sistēmas trūkumus. Un, iespējams, dažus pat vairāk par iespējamām sabiedrības dusmām par ministru algu palielināšanu biedē doma, ka, pieaugot ministru algām, pieaugtu arī konkurence uz ministru amatiem. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt