Madara Fridrihsone: «Bēbīšu bums»… bez infrastruktūras

Viens no tā dēvētā demogrāfijas ultimāta idejiskajiem atbalstītājiem – Ilmārs Mežs – nesen izteicās, ka pēdējos gados demogrāfijas jomā ir saskatāma „gaisma tuneļa galā”

Visai optimistiski, ņemot vērā to, ka pēdējo pāris gadu laikā diskusijas par atbalstu ģimenēm ar bērniem nav izgājušas ārpus šaurā skatījuma, ka atbalsts aprobežojas ar atsevišķu pabalstu palielināšanu. Turklāt te vēl jāņem vērā, ka galvenais šā gada ieguvums – atgriešanās pie diferencētiem ģimenes valstu pabalstiem, proti, sistēmas, kas paredz lielāku pabalstu par otro, trešo un nākamajiem bērniem, - nekādi nav uzskatāmas par demogrāfijas ultimāta izvirzītāju panākumu. Šāda pabalstu sistēma tika izveidota vēl laikā, kad dedzīgākie ultimāta atbalstītāji pat nebija pārstāvēti Saeimā, proti, pirms ekonomiskās krīzes.

Kvalitatīva un ieinteresēta diskusija par demogrāfijas jautājumiem nav iespējama, neskarot tādus jautājumus kā valsts budžeta finansējuma palielināšana grūtniecēm un bērniem paredzētajai veselības aprūpei. Teorētiski grūtniecēm ir pieejami, piemēram, valsts apmaksāti prenatālās diagnostikas pakalpojumi un, lai tos saņemtu, vajadzīgs ārstējošā ārsta nosūtījums. Tajā pašā laikā, tieši šonedēļ atklātībā nāca fakts, ka tikai šogad vien mirušas trīs sievietes, kas dzemdējušas mājās un nav saņēmušas mediķu palīdzību.

Rīgas Dzemdību nama galvenā ginekoloģe Dace Rezeberga par galveno šīs traģiskās statistikas iemeslu sauc mirušo sieviešu sociālekonomisko stāvokli. Tomēr jautājums par to, vai valsts budžetā paredzētais finansējums grūtnieču veselības aprūpei ir pietiekams, pēdējā gada laikā nav bijis Saeimā izveidotās Demogrāfijas lietu apakškomisijas darba kārtībā.

Varētu domāt, ka apakškomisijai, kuras darbības galvenais mērķis ir demogrāfisko problēmu risināšana un jaundzimušo skaita pieaugums, vajadzētu būt pat ļoti ieinteresētai noskaidrot, vai grūtniecēm patiešām ir pieejami visi nepieciešamie ar bērniņa gaidīšanu saistītie un valsts apmaksātie pakalpojumi. Bet nekā!

Vēl vairāk – šķiet, ka demogrāfijas ultimātu izvirzītājus un galvenos atbalstītājus vispār neinteresē tas, ko nosacīti varam dēvēt par demogrāfijas infrastruktūru. Pieņemsim, ka Demogrāfijas apakškomisija un Demogrāfisko lietu padome ( kura, spriežot pēc Labklājības ministrijas mājaslapā pieejamiem protokoliem, pēdējo reizi uz sēdi sanākusi 2013. gada nogalē) izvirzītu mērķi panākt, lai turpmākos piecus gadus jaundzimušo skaits pieaugtu par 10% gadā (pērn salīdzinājumā ar 2013. gadu tas pieaudzis par 4,34%). Būtu tikai loģiski, ja apakškomisijas un padomes locekļi uzreiz interesētos, vai Latvijā pastāvošā grūtnieču un dzemdētāju aprūpes sistēma ”bēbīšu buma” laikā spētu pienācīgi aprūpēt arī būtiski lielāku mātes cerībās esošu sieviešu skaitu.

Vēl vairāk – amatpersonām uzreiz būtu jāsāk aprēķināt, vai ar esošo bērnu slimnīcu un ģimenes ārstu skaitu pietiks, lai nodrošinātu veselības aprūpi bērniem, kurus vecāki laidīs pasaulē, paļaujoties uz valsts pamudinājumiem radīt jaunus pilsoņus. Nav nekāds noslēpums, ka Rīgā un Pierīgā jau tagad ir garas rindas uz pirmsskolas izglītības iestādēm. Pieaugot bērnu skaitam, arī šīs rindas kļūtu vēl krietni garākas. Lai to novērstu, būtu nepieciešamas ne tikai jaunas ēkas un telpas, bet arīdzan vairāk pirmsskolas pedagogu. Savukārt pēc tam šiem ”bēbīšu buma” laikā dzimušajiem bērniem būtu vajadzīgas skolas…taču, kā mēs zinām, liela daļa pedagogu ir pirmspensijas vecumā.

Tas savukārt nozīmē, ka, panākot būtisku ”demogrāfijas izrāvienu”, Latvija jau pēc samērā neilga laika varētu nonākt situācijā, kad tā vietā, lai runātu par pārmēru mazo skolēnu/skolotāju proporciju, būsim spiesti konstatēt, ka ir iestājies pedagogu deficīts.

Diemžēl publiskajā telpā pieejamās informācijas druskas neliecina par mēģinājumiem kompleksi skatīties uz jautājumiem par dzimstības veicināšanu un atbilstošas infrastruktūras nodrošināšanu. Tas savukārt ir ļoti spēcīgs negatīvs signāls potenciālajiem jaunajiem vecākiem. 

7 komentāri
Madara Fridrihsone
Šķiet, neesmu pietiekami skaidri uzrakstījusi. Par infrastruktūras pieejamību šodien vēl varētu diskutēt ( trīs stundas ilga gaidīšana BKUS Uzņemšanas nodaļā, par ko dažkārt dzirdam arī publiski runājam gan liecina, ka ar veselības aprūpes infrastruktūras kapacitāti jau tagad ir problēmas). Bet pārdomāta demogrāfijas politika principā paģēr domāt par infrastruktūru nākotnē. Meža kungs pats min, ka dzimstības pieaugums varētu sasniegt 10%-15% gadā. Tas nozīmē, ka slodze uz veselības aprūpes un izglītības infrastruktūru, visticamāk, pieaugs proporcionāli. Savukārt "Iespējamā misija" min, ka 40% skolotāju ir vecumā virs 50 gadiem. Tātad - pēc 15 gadiem visi vai lielākā daļa šo skolotāju būs devušies pensijā. Bērni, kas piedzima 2014. gadā un turpmākajos, vēl mācīsies. Kas viņus mācīs? Vai skolās ienāks pietiekami daudz jaunu skolotāju? Šiem jautājumiem būtu jābūt apakškomisijas un padomes darba kārtībā, vai ne? Vēl maza piebilde - blogu rakstu arī raugoties no triju bērnu mātes pozīcijām
demografs
Piekrītu, ka bērnu, un citu vecumgrupu pieeja veselības pakalpojumiem Latvijā ir kritiska - izvēle bieži ir starp garām rindām (reizēm mēnešiem ilgi), vai maksāt pilnu cenu, ko daudzi nevar. Dzimstības pieaugums varētu būt 10-15% vairākos gados, nevis vienā gadā - 2012.gadā tādu pieaugumu paredzēju pēc 2-3 gadiem. Diemžēl iedzīvotāju skaita pieaugums mums nedraud:-( Bet problēmas medicīnā un izglītībā mums paliktu arī tad, ja bērnu skaits samazinātos vēl uz pusi. Piekrītu, ka par šīm lietām ir jādomā, taču es neliktu lielas cerības, ka demogrāfijas apakaškomisija spēs visas šīs problēmas aptvert kur nu vēl izrisināt. Par demogrāfijas padomes darbu esmu pavisam skeptisks, šķiet tai trūkst politiskās gribas darīt kaut ko. Vai nebūtu pareizi, ja šos jautājumus risinātu attiecīgajās ministrijās (veselības un izglītības)? Jauno skolotāju trūkums (t.sk.vīriešu) ir algu jautājums, jo Igaunijā ar 1000 E vid.algu arī jaunu skolotāju netrūks.
matemātiķis
Tā izglītības infrastruktūra Latvija kopumā ir tik ļooooti maznoslogota, ka nekāds spiediens to neapdraud. Jūsu kolēģi no De facto stāstīja par Siguldas skolu, kur ir labākās skolotāju algas Latvijā - tur nav NEVIENAS brīvas skolotāja štata vietas. Tātad jau pie esošā vispārējās izglītības sistemas finansējuma, kas, turklāt, pret IKP ir lielāks neka vidēji ES, skolotājus var gana labi finansiāli motivēt, ja vien pašvaldībai nav pataloģiskas vēlmes uzturēt vairākas gandrīz tukšas skolas netālu vienu no otras.
matemātiķis
Mjā, lai nu par ko, bet gaudošana par it kā nepietiekamu skolotāju skaitu tiešām ir vnk neadekvāta.
Bertaane
Es izlasīju un man uz brīdi likās, ka es esmu utopijā. Esot bēbīšu bums un trūkstot infrastruktūra. Aicinu autori izrāpties no pīļu dīķa un paskatīties, kas notiek ārpus Rīgas.
demografs
Tad, kad pirmais demogrāfijas ultimāts uzvarēja, es paredzēju, ka dzīmstība sākot ar 2014.gadu palielināsies par 10-15%. Un tieši tas arī ir noticis. Pat nelieli valsts politikas uzlabojumi ir atraduši dzirdrīgas ausis simtos latviešu ģimenēs, kas jau sen vēlās bērniņu, un tagad beidzot var to atļauties. Un šis dzimstības pieaugums notiek par spīti jauno sieviešu skaita straujam samazinājumam pēdējos 5 gados! Šķiet krokodīļa asaras tiek izspiestas par bažām, ka pietrūkst vietu bērnudārzos un skolās - it kā tieši bērnudārzu rindu risinājums ar valsts atbalstu nebūtu viensa no svarīgām demogrāfijas ultimāta uzvarām! Un atgādinu, ka šis rindas ir tikai Rīgā un dažās turīgākās pašvaldībās. Vairums, īpaši nabadzīgās pašvaldības rindas nav pieļāvušas - tāpēc iesaku iedziļināties, kamdēļ Rīgā tik daudzus bērnudārzus savulaik slēdza, lai varētu privatizēt... Visbeidzot runāt par pedagogu deficītu ir smieklīgi, ja zinām, ka Latvijā ir vismazākais skolēnu skaits uz 1 skolotāju. Žēl par šo rakst
demografs
Diemžēl Fridrihsonei sanācis negatīvs raksts par pozitīvu tendenci. Ja dzimstība samazinās - tad ir slikti. Bet ja tā tagad pieaug - atkal slikti! Jo ir slikti viss tas kas saistītas ar demogrāfiju un tās politikas uzlabošanu Latvijā? Fridrihsone maldina sabiedrību ar viedokli, ka it kā jau agrā Latvijā ir bijuši dubulti un trīskāŗši pabalsti par 2.un 3.bērnu. Bija gan īsu laiku ar mazu koeficientu - 8 lati par pirmo 10 par otro 11 vai 12 par nākamiem. Bet tad tos noņēma, un bijusī ministre cīnījas, lai šos pabalstus pārtrauktu maksāt apmēram pusei Latvijas ģimeņu. Par laimi ministri mainās, un beidzot šie 2x un 3x lielie pabalsti ir sākti maksāt - bez demogrāfijas ultimātiem tas nebūtu bijis iespējams. Varu piekrist, ka Straujumas vadītā demogrāfijas lietu padome ir neaktīva, tā notiek reti - ieteiktu par to runāt ar viņas biroju. Toties demogrāfijas lietu apakškomisijai to pārmest nevar - tā darbojas regulāri- gandrīz katru nedēļu. Ceru arī grūtnieču aprūpes jautājums tiks skatī
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti