Visai optimistiski, ņemot vērā to, ka pēdējo pāris gadu laikā diskusijas par atbalstu ģimenēm ar bērniem nav izgājušas ārpus šaurā skatījuma, ka atbalsts aprobežojas ar atsevišķu pabalstu palielināšanu. Turklāt te vēl jāņem vērā, ka galvenais šā gada ieguvums – atgriešanās pie diferencētiem ģimenes valstu pabalstiem, proti, sistēmas, kas paredz lielāku pabalstu par otro, trešo un nākamajiem bērniem, - nekādi nav uzskatāmas par demogrāfijas ultimāta izvirzītāju panākumu. Šāda pabalstu sistēma tika izveidota vēl laikā, kad dedzīgākie ultimāta atbalstītāji pat nebija pārstāvēti Saeimā, proti, pirms ekonomiskās krīzes.
Kvalitatīva un ieinteresēta diskusija par demogrāfijas jautājumiem nav iespējama, neskarot tādus jautājumus kā valsts budžeta finansējuma palielināšana grūtniecēm un bērniem paredzētajai veselības aprūpei. Teorētiski grūtniecēm ir pieejami, piemēram, valsts apmaksāti prenatālās diagnostikas pakalpojumi un, lai tos saņemtu, vajadzīgs ārstējošā ārsta nosūtījums. Tajā pašā laikā, tieši šonedēļ atklātībā nāca fakts, ka tikai šogad vien mirušas trīs sievietes, kas dzemdējušas mājās un nav saņēmušas mediķu palīdzību.
Rīgas Dzemdību nama galvenā ginekoloģe Dace Rezeberga par galveno šīs traģiskās statistikas iemeslu sauc mirušo sieviešu sociālekonomisko stāvokli. Tomēr jautājums par to, vai valsts budžetā paredzētais finansējums grūtnieču veselības aprūpei ir pietiekams, pēdējā gada laikā nav bijis Saeimā izveidotās Demogrāfijas lietu apakškomisijas darba kārtībā.
Varētu domāt, ka apakškomisijai, kuras darbības galvenais mērķis ir demogrāfisko problēmu risināšana un jaundzimušo skaita pieaugums, vajadzētu būt pat ļoti ieinteresētai noskaidrot, vai grūtniecēm patiešām ir pieejami visi nepieciešamie ar bērniņa gaidīšanu saistītie un valsts apmaksātie pakalpojumi. Bet nekā!
Vēl vairāk – šķiet, ka demogrāfijas ultimātu izvirzītājus un galvenos atbalstītājus vispār neinteresē tas, ko nosacīti varam dēvēt par demogrāfijas infrastruktūru. Pieņemsim, ka Demogrāfijas apakškomisija un Demogrāfisko lietu padome ( kura, spriežot pēc Labklājības ministrijas mājaslapā pieejamiem protokoliem, pēdējo reizi uz sēdi sanākusi 2013. gada nogalē) izvirzītu mērķi panākt, lai turpmākos piecus gadus jaundzimušo skaits pieaugtu par 10% gadā (pērn salīdzinājumā ar 2013. gadu tas pieaudzis par 4,34%). Būtu tikai loģiski, ja apakškomisijas un padomes locekļi uzreiz interesētos, vai Latvijā pastāvošā grūtnieču un dzemdētāju aprūpes sistēma ”bēbīšu buma” laikā spētu pienācīgi aprūpēt arī būtiski lielāku mātes cerībās esošu sieviešu skaitu.
Vēl vairāk – amatpersonām uzreiz būtu jāsāk aprēķināt, vai ar esošo bērnu slimnīcu un ģimenes ārstu skaitu pietiks, lai nodrošinātu veselības aprūpi bērniem, kurus vecāki laidīs pasaulē, paļaujoties uz valsts pamudinājumiem radīt jaunus pilsoņus. Nav nekāds noslēpums, ka Rīgā un Pierīgā jau tagad ir garas rindas uz pirmsskolas izglītības iestādēm. Pieaugot bērnu skaitam, arī šīs rindas kļūtu vēl krietni garākas. Lai to novērstu, būtu nepieciešamas ne tikai jaunas ēkas un telpas, bet arīdzan vairāk pirmsskolas pedagogu. Savukārt pēc tam šiem ”bēbīšu buma” laikā dzimušajiem bērniem būtu vajadzīgas skolas…taču, kā mēs zinām, liela daļa pedagogu ir pirmspensijas vecumā.
Tas savukārt nozīmē, ka, panākot būtisku ”demogrāfijas izrāvienu”, Latvija jau pēc samērā neilga laika varētu nonākt situācijā, kad tā vietā, lai runātu par pārmēru mazo skolēnu/skolotāju proporciju, būsim spiesti konstatēt, ka ir iestājies pedagogu deficīts.
Diemžēl publiskajā telpā pieejamās informācijas druskas neliecina par mēģinājumiem kompleksi skatīties uz jautājumiem par dzimstības veicināšanu un atbilstošas infrastruktūras nodrošināšanu. Tas savukārt ir ļoti spēcīgs negatīvs signāls potenciālajiem jaunajiem vecākiem.
