“2019. gada nogalē, kad vēl dzīvoju un studēju Francijā, Lionā, man uzrakstīja laba paziņa un ieteica painteresēties par ārzemju ziņu redaktora vakanci LTV. Pieteicos, un, kad Ziemassvētkos īsu brīdi biju Latvijā, satikos ar Tomu Pastoru. Norunājām, ka mēģināsim strādāt kopā.
Pirmajā darba dienā janvārī tiku uzreiz iemesta aktīvajā ziņu ritmā. Bija notriekta Ukrainas pasažieru lidmašīna, kas lidoja mājup no Irānas. Mans uzdevums bija uztaisīt sižetu “Dienas ziņām”, “Panorāmai”, arī “Pasaules Panorāmai” uzreiz ierakstījām materiālu. Tā bija ārkārtīgi aizņemta diena.
Pirmā interese par žurnālistiku Annai parādījās 15 gadu vecumā, kad pēc 9. klases pabeigšanas vasarā pieteicās ziņu aģentūrā “BNS”. Viņai ļoti iepatikās darba ritms, lai arī galvenais pienākums tolaik bija šifrēt baisi garas intervijas. Vēlāk iesaistījusies dažādos starptautiskos jauniešu un žurnālistikas projektos, kādu laiku bijusi ārštata autore Latvijas Radio, ''Neatkarīgajā Rīta Avīzē'' (NRA), žurnālā “Māja”, portālā ''Delfi'', rakstījusi arī ārvalstu medijiem. “Žurnālistika ir tas, ko vienmēr esmu gribējusi darīt,” teic Anna. “Protams, pašā sākumā mani ļoti interesēja kultūra, īpaši teātris. Mans pirmais raksts uz NRA vāka bija par Valmieras Drāmas teātri. Ar laiku gan sapratu, ka vairāk interesē politika un sociālās tēmas.''
Gribēju būt šeit
Sānsolis prom no žurnālistikas bija ASV nostrādātais gads, kur Anna darbojās interešu pārstāvniecības jomā Apvienotajā Baltiešu komitejā – Amerikas latviešu, igauņu un lietuviešu politiskajā pārstāvniecībā ASV. “Redzēju politikas aizkulises – kas notiek ASV Kongresā, strādāju ar ASV Valsts departamentu (valdības izpildvaras struktūrvienību, kas atbild par ASV starptautiskajām attiecībām), kongresmeņiem un citiem, kas iesaistīti politikas veidošanā. Saskatīju, kāda ietekme ir mums, Baltijas valstīm, un kāda ir ASV loma mūsu reģionā. Neesam norobežota saliņa, bet daļa no lielās pasaules. Pieredzētais aizrāva, tāpēc pēc atgriešanās studēju politikas zinātni, ieguvu maģistra grādu.
Daudz biju ceļojusi, piedalījusies starptautiskos projektos Briselē, Strasbūrā, Helsinkos, citviet Eiropā un pasaulē, līdz ar to ieguvusi virkni pazīšanos un kontaktu.
Ārzemju ziņas šķita loģiska izvēle – pēc atgriešanās no ASV rakstīju dažādiem ārvalstu un Latvijas medijiem.”
Taču kādā brīdī Anna apjautusi, ka ir nogurusi no cīnīšanās par projektiem, arī ceļojumiem, dinamiskās dzīves, dodoties no vienas konferences uz citu. Darbs LTV kļuva par Annas mērķi brīdī, kad viņa saprata, ka ir reāla iespēja šeit strādāt: “Latvijas Televīzija man šķita augstākā kvalitātes latiņa, ārkārtīgi svarīgs Latvijas medijs. Ārzemju posms bija noslēdzies, jo gribēju būt šeit, strādāt sabiedrības labā.
Sākot strādāt LTV, man ļoti gribējās, lai saturā ir vairāk oriģinālu interviju no ārzemēm. Tagad varu teikt, ka izdevās to sasniegt. Katrā “Pasaules Panorāmā” šobrīd ir sižeti ar oriģinālām intervijām, kuras paši esam veidojuši. Sāku arī “Panorāmai” vairāk piedāvāt intervijas no ārzemēm.
“Pandēmijas laikā ļoti noderēja kontakti pasaulē – varēju pajautāt saviem paziņām Malaizijā, Japānā, Amerikā, kāda ir situācija viņu valstīs.
Cilvēki man arī paši sūtīja dažādus videomateriālus, kas ļāva atsvaidzināt ziņu plūsmu.”
Ir sācies karš
“Ļoti labi atceros, ka jau pēdējos vakarus pirms 24. februāra devos gulēt ar domu, ka iespējama situācijas saasināšanās un ka jābūt gatavai. Ceturtdienas rītā pamodos un dzīvesbiedrs teica: “Ir sācies karš, tev būs daudz darba.” Un tā arī bija. Uztaisīju kafiju, mums jau bija pirmā sapulce. Ārzemju ziņu kolēģi tobrīd bija Ukrainā, Polijā, līdz ar to man bija jāuzņemas pienākums turpmāko dienu speciālizlaidumos informēt par notiekošo.
Pirmo trīs dienu laikā bija vairāk nekā desmit tiešie ēteri. Tās bija tiešām ļoti, ļoti intensīvas dienas.
Sarežģītākais bija apkopot gan no konkrētiem žurnālistiem saņemto informāciju, gan neskaitāmos medijos un sociālo tīklu kanālos publicēto. Informācijas apjoms bija nenormāls! Vajadzēja apstrādāt, saprast, kas ir un kas nav svarīgi. Bija ļoti būtiski, lai mūsu publiskotie materiāli ir pārbaudīti. Ja materiālus nebija izdevies simtprocentīgi pārbaudīt, skaidri to skatītājiem teicām. Esam ārkārtīgi uzmanīgi ar video, kas publicēti "Telegram" čatos, kur paši ukraiņi apmainās ar informāciju. Nekad uzreiz nepārpublicējam, tikai tad, ja izdevies pierādīt, ka patiess.
Spriedze bija ļoti liela, visi iesaistītie strādāja uz tūkstoš procentiem. Jāatzīst, ka biju pārsteigta par savām un kolēģu darba spējām pirmajās dienās. Pēc tam jau iestājās nogurums, vismaz man. Jutu, ka sāk ķerties valoda, runājot tiešajā ēterā… Protams, liekas, ka varēju labāk.”
Izlādēt emocijas
“Sākumā biju ļoti nofokusējusies, absolūti nekādas emocijas nelaidu sevī iekšā. Traģiskos stāstus, bombardēšanas un kliegšanas skaņas, asinis… to visu uztvēru kā daļu no sava darba. Žurnālistikas pieredzē esmu redzējusi dubļu nogruvumus, sprādzienus un citas nelaimes. Skatoties foto un video, pilnībā noslēdzos, attiecos pret notiekošo profesionāli un ar savām sajūtām tiku galā.
Bet, protams, esmu cilvēks ar jūtām un emocijām. Svētdien, ceturtajā dienā pēc kara sākuma, man bija brīvdiena. Pamodos saspringusi, smagu galvu un sāpīgu ķermeni. Sapratu, ka tomēr ir jāpadomā par redzēto un emocijām, kas sakrājušās. Emocijas ir jāizlādē! Man atgūt gan fizisko, gan garīgo spēku ļauj sports un svaigs gaiss."
