Līva Alksne: Vēlēšanu novērošana Ukrainā - Latvijas žurnālisti milicijas uzraudzībā un tumsā

Pirms nonākt līdz reģionālo vēlēšanu novērošanai Ukrainā, jāpārvar dokumentu kalni un jāpacieš ilga neziņa. Ja vēlēšanas notiek svētdienā, tad to, ka uz Kijevu jālido tieši piektdienā, es uzzinu tikai dienu iepriekš.

Man iedalītā novērošanas vieta ir patāls reģions, tāpēc ceļā nākas pavadīt krietnu laiku un Zaporožjes apgabala Energodaras pilsētā es nonāku tikai sestdienas pievakarē. Autoceļi, pa kuriem veda mani, pārsvarā ir nožēlojamā stāvoklī. 

Ceļā no Zaporožjes uz Energodaru soļu skaitītājs manā telefonā uzskatīja, ka es dīvaini skrienu un katru ceļa negludumu uzskaitīja kā vēl vienu pievārētu soli. Aptuveni 140 kilometri palido kā nieks, jo šoferis šo autoceļu vērtē ar atzīmi 7 no 10 punktiem un brauc ar vidējo ātrumu 130 km/h.

Viena no pirmajām lietām, ko pamanu Energodarā, ir vāji un reti apgaismotās ielas. Sākumā tas nešķiet nekas īpašs, taču vēlāk šis novērojums izrādās kā ironisks visas Ukrainas raksturojums. Ironisks, jo šī apgabala mēroga pilsēta tiek dēvēta par Ukrainas elektrības galvaspilsētu. Pilsētiņā dzīvo ap 50 tūkstoš cilvēku, un vairumu no viņiem ar darbu nodrošina Eiropas lielākā atomelektrostacija un vēl arī siltumelektrostacija. Lai arī problēmām ar elektrību faktiski nevajadzētu būt, tās trūkums mani pārsteidza vairākkārt. Sestdienas vakarā Latvijas novērotājiem pilsētas mērijā bija sarunāta tikšanās ar vietējiem žurnālistiem, pilsētas vēlēšanu komisijas vadītāju un kā namatēvs bija ieradies arī Energodaras priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs. Kabinets trešajā stāvā bija jāmeklē pa tumsu. Mūsu pavadoņi, apgaismojot ceļu ar telefonu gaismiņām, smejoties izsaka: „ Un šī ir pilsētas mērija”.

Ārvalstu novērotāji, kas nav no EDSO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) misijas, ir liels brīnums vietējiem iedzīvotājiem. Žurnālisti vēlas zināt, kāpēc izvēlēta tieši Energodara un ko ceram šeit ieraudzīt vai, gluži otrādi, - neredzēt. Vietējā televīzijā sižetu par mūsu ierašanos un plāniem turpmākajās dienās redzu vairākkārt. Pilsētas vadītājs improvizētajā preses konferencē arī mēģināja izmantot dienesta stāvokli un aicināja balsot par jau zināmiem politiķiem un partijām. Gods godam, vietējie žurnālisti šo amatpersonas tiešo skatienu un iestudēto aicinājuma frāzi sižetā neiekļāva.

Pēc šīs tikšanās ir nosacīti brīvais laiks viesnīcā. Ieslēdzu Ukrainas vietējo televīziju, un jau drīz sākas raidījums par boksu. Galvenais viesis ir bokseris Vladimirs Kļičko. Viņš klāsta par 25. aprīlī aizvadītu cīņu, vēl par novembra beigās gaidāmo došanos ringā, par treniņu grafiku un tam visam pa vidu neaizmirst pastāstīt un slavēt, cik apņēmīgs un rīcības spējīgs cilvēks ir viņa brālis Vitālijs.

Raidījuma veidotāji sarūpējuši arī sižetu par Vitālija nu jau noslēgto karjeru un to, kā viņš palīdz Vladimiram treniņos, cik tuvi ir vizuāli gaužām līdzīgie brāļi bokseri un ka abiem raksturīgi darbus padarīt līdz galam. Kā gadījies, kā ne, bet Vitālijs ir arī viens no Kijevas mēra kandidātiem. Aģitācijas pazīme priekšvēlēšanu naktī, klusuma periodā.  

Novērotāja darbs sākas agri, pulksten astoņos no rīta atveras visi 22 pilsētas vēlēšanu iecirkņi. Pilsētā man palīdz orientēties vietējais šoferis un nepieciešamības gadījumam arī tulks. Pirmajam apmeklējumam izvēlējos vēlēšanu iecirkni, kas atrodas vienā ēkā ar pilsētas mēriju.

Balsošanas iecirkņa atvēršana kavējas par pusstundu. Iecirkņa komisija vairākkārt pārskaita un pārdala vēlēšanu biļetenus, neapmierināti cilvēki kavē darbu un aiziet nebalsojuši. Tādu ir ap divdesmit, iespējams, viņi vēlāk atgriezīsies, taču šaubos. Galu galā prom viņi iet, sakot, ka vēlēšanas neko nemainīs un lai tās iet bekot.

Visa diena paiet, vismaz vienreiz apmeklējot katru pilsētas vēlēšanu iecirkni, pie dažiem stāv jaunieši un aptaujā nobalsojušos. Viņi stāsta, ka veido tā saukto exit poll, taču nespēj pateikt cik cilvēku viņiem jāaptaujā, kur savāktos rezultātus publiskos un pie cik iecirkņiem viņi stāv. Par mani sāk interesēties gan atklāti, gan arī slēpti. Atklāti interesējas Zaporožjes atomelektrostacijas drošības dienesta darbinieks. Vairākos iecirkņos man seko vēl kāds kungs ar akmenscietu seju. Viņu pamanu saspringti klausāmies manas sarunas ar iecirkņu vadītājiem un pilsētas iedzīvotājiem. Kā vēlāk noskaidrojas, milicijai dots uzdevums sekot vēlēšanu novērotājiem, kas ieradušies no ārzemēm. Šajā pilsētā milicija ir tieši pakļauta valdošajai varai, kas liek domāt, ka rīkojumu devis sestdienā sastaptais pilsētas galvas pienākumu izpildītājs. Uz Latviju pakaļ man laikam jau viņi nebrauks, jo Energodaras pilsētas mājaslapā dome pierakstījusi, ka vēlēšanas novēroja lietuvieši.

Viens no vēlēšanu iecirkņiem meklējams pilnīgā tumsā.  Atrodam adresi, pieejam pie slēgtiem vārtiem, tumsā starp kokiem stāvošie vīrieši informē, ka ieeja iecirknī ir nostāk un viņi novietojuši paleti, lai var tikt pāri milzu peļķei. Atraduši vārtus, ēkas ieejas durvis ieraugām tikai tamdēļ, ka pie tām pulcējas cilvēki aizsargkrāsas apģērbā. Savukārt īpašais vēlēšanu iecirknis slimnīcā izvietots neiroloģiskajā nodaļā. Tas zināmā mērā sasaucas ar vēlēšanu garu. Iespējams, daudziem iecirkņu darbiniekiem pēc darba radīsies vēlme šo nodaļu apmeklēt jau pacienta kārtā. Šīs ir pirmās vēlēšanas, kas Ukrainā notiek pēc jaunā vēlēšanu likuma. Iecirkņu darbinieki bieži īsti nesaprot visas likuma normas, baidās izdarīt kaut ko nepareizi, ir nervozi, un ārvalstu novērotāju klātbūtne viņus mierīgākus nepadara. 

Daudzi iecirkņos sastaptie cilvēki stāsta, ka šī diena viņiem ir svētki. Latvijā esmu redzējusi, ka vēlēt nudien dodas izejamā kārtā. Energodarā sastaptie izskatījās visnotaļ ikdienišķi. Iespējams, tas bija viņu svētku ietērps. Cilvēki nekautrējās paust sašutumu par komunālo maksājumu tarifu kāpumu, arī cenas veikalos kļūst lielākas, taču algas paliek iepriekšējās. Par Krimu, Doņecku un Luhansku cilvēki nerunā, viņiem pietiek savu problēmu.

Arī pati pilsēta, lai arī dēvēta par apgabala veiksmes stāstu, tāda viss neizskatās. Jau pieminētās bedrainās un vāji apgaismotās ielas ir tikai viens no vizuāli redzamajiem rādītājiem. Lielais vairums pilsētā ir deviņstāvu paneļu mājas, arī skolas ir līdzīgas kā mikrorajonos Latvijā. Ja neiedziļinās ielu nosaukumos, nemana bedres un neievēro vietumis pie balkona piekārtos vai uzkrāsotos Ukrainas karogus, varētu šķist, ka atrodos kaut kur Rīgas Purvciemā, tikai daudzdzīvokļu namu ir krietni vairāk un padomju laikā celtās skolas ēkas ir krietni lielākas. Vizuāli aplēšot, ap 10% ēku Energodarā ir pamestas un nolaistas vai nav pabeigtas. Interesantākais bija lokveidā novietots nams, kuram puse bija intensīvi apdzīvota, bet otrai pusei apkārt žogs un nebija pat jumta. Mans šoferis - vietējais iedzīvotājs - stāstīja, ka sarkano ķieģeļu ēka uzcelta apmēram pirms pieciem gadiem. Vienai tās daļai sākuši grimt pamati, jo visa pilsēta ir uzcelta uz baltas smilts. Beigās nolēmuši ļaut apdzīvot tikai to pusi, kurai pamati stāv stabili. Par to, vai šī māja ir likumīgi nodota ekspluatācijā, viņam pat nejautāju, vien secināju, ka naudai ir liels spēks.

Atšķirībā no Rīgas pagalmiem, Energodarā padomju laikos veidotie bērnu spēļu laukumi ir sakopti un funkcionējoši. Tikai svētdienā nezin kāpēc bērnu tajos nebija.

Pulksten astoņos vakarā iecirkņus slēdza un sāka balsu skaitīšanu, darbs Energodarā nestājās ne tajā naktī, ne arī nākamajā dienā. Balsu skaitīšanu novēroju jau pirmajā apmeklētajā iecirknī, komisija bija satraukta un pārgurusi, skaitīšana ritēja gausi un kaitinoši.

 

 

Pirmdienas rītā pulksten astoņos ieradāmies arī pilsētas vēlēšanu komisijā pavērot, kā iecirkņu vadītāji piegādā aizzīmogotās kastes ar saskaitītajiem biļeteniem un rezultātu protokoliem. Rindā uz konferenču zāli gaida vismaz piecu iecirkņu pārstāvji, katrs ieņēmis iespējami ērtāko pozu, izbauda pāris stundas miega. Pilsētas komisija 16 cilvēku sastāvā arī nav gulējusi un ir nīgra, lēnām izpako, pārskaita un pieņem protokolus, izsaka iebildumus par kādiem trūkstošiem parakstiem vai 2015.gada vietā ierakstīto 2016.gadu, taču kopumā nav daudz tādu iecirkņu, kas tiek sūtīti atpakaļ pārskaitīt balsis vai pārrakstīt bez svītrojumiem rezultātu protokolus.

Energodarā vēlēšanās startēja 13 politisko partiju saraksti, savukārt pretendentu biļetenā uz pilsētas mēra vietu bija 12 kandidātu.

Vietējo varas iestāžu vēlēšanas svētdien, 26.oktobrī, notika visos Ukrainas reģionos, izņemot Krievijas anektēto Krimu un atsevišķus Doņeckas un Luhanskas reģionu rajonus, kurus kontrolē pašpasludināto tautas republiku kaujinieki. Iedzīvotājiem bija jāievēl apgabalu, rajonu, ciemu un apdzīvoto vietu padomes, kā arī pašvaldību vadītāji atsevišķos reģionos un pilsētās, tostarp galvaspilsētā Kijevā.

Ukrainas reģionālo vēlēšanu rezultāti tiek solīti ātrākais uz otrdienu, taču vēl trešdienā valsts Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapa nestrādā un rezultātu neparāda. Vidējais vēlēšanu apmeklējuma procents pēc CVK datiem ir 46,61%, Zaporožjes apgabalā, kura ietilpst Energodra, tie bija 44,51%.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti