Linda Zeiliņa: Latvieši arī varētu pamācīties dažas noderīgas lietas no grieķiem

Lasot Ineses Vaideres rakstu, rodas iespaids, ka grieķi to tik vien vēlas, kā dzīvot uz citu rēķina.  Šie izlepušie, bagātie dienvidnieki nevēlas savilkt jostu, kā to izdarīja godīgie un taupīgie latvieši. Iemesls – atšķirības domāšanā un uztverē. Zināmā mērā var piekrist Vaideres kundzes argumentam, jo uztvere abās valstīs tiešām atšķiras.

Grieķijas gadījumā tauta pēc vairāku gadu ekonomiskām ciešanām ir nolēmusi pretoties ultimātiem un stāstam, ka “citu variantu nav”. Viņu domāšana nav cietusi PSRS okupācijas sekās, kas Latvijas gadījumā palīdzēja vietējiem politiķiem pārdot stāstu, ka citas izejas nav un ka iekšējā devalvācija ar smagām sociālām un ekonomiskām sekām ir vienīgais risinājums.

Latvija nebija un nav Grieķija

Latvijas gadījumā valstij, līdzīgi kā Grieķijai, trūka ilgtermiņa plāna valsts ilgtspējīgai ekonomiskajai attīstībai. Tā vietā budžeta deficīts tika palielināts, kredīti privātpersonām un biznesiem izsniegti vairumā. Korupcijas līmenis 2008. un 2009.gadā bija augsts, Latvija ierindojās 56. vietā pasaulē (salīdzinājumam, Igaunija ieņēma ļoti cienījamo 27. vietu, bet Grieķija bija 71. vietā – nemaz ne tik tālu no Latvijas). Izskatās, ka korupcija izjuta tikai pieaugumu pēc-krīzes gados, kamēr Igaunijā un Lietuvā situācija uzlabojās.

2009.gadā, kad Latvijas valdība pieņēma lēmumu bez ierunām pieņem IMF [Starptautiskā Valūtas fonda - red.] nosacījumus un paturēt savas valūtas vērtību pret eiro, tauta netika informēta par citām iespējām (piemēram, lata devalvāciju, kas palīdzētu eksportam uz ārzemēm un citām iespējām). Krīze tika pasniegta kā situācija, no kuras nebija iespējams izvairīties ASV finanšu sabrukuma dēļ. Vietējie politiskie spēki netika uzskatīti par līdzvainīgiem. Ignorēti tika visi iepriekšējie brīdinājumi un pazīmes, ka Latvijas ekonomikai jau pirms krīzes bija pārkaršanas pazīmes un privātsektora parādsaistību bīstamo līmeni, par ko valdība bija informēta.

Valsts politiskā un biznesa elite izvēlējās sev daudz vieglāku un izdevīgāku ceļu. Iekšējā devalvācija nozīmēja lata maiņas kursa paturēšanu, ļaujot tā laika premjeram Valdim Dombrovskim, izpildīt savu (vienīgo) valsts attīstības plānu – eiro ieviešanu valstī. Šī pieeja bija neatņemama sastāvdaļa, lai izpelnītos atzinību Eiropas Savienības un starptautisko institūciju vidū un bruģētu ceļu veiksmīgai karjeras izaugsmei Eiropas institūcijās. Jebkāda aizkavēšanās ar eiro ieviešanu būtu apkaunojums, kas nebija pieļaujams.

Tā kā biznesa un pārējā sabiedrības elite neizjuta iekšējās devalvācijas sekas tajā pašā līmenī, kā to izjuta mazāk atalgotie strādnieki, pensionāri un citas sabiedrības grupas, kurām trūka uzkrājumu vai citu līdzekļu šoka absorbēšanai, pretestība reformām bija niecīga.

Oficiālie dati uzrāda, ka Latvijas IKP samazinājās par 24% 2009.gada beigās un pilnas slodzes nodarbinātība samazinājās par vienu trešdaļu.

Ir arī dati, kas politiķiem ne īpaši patīk, piemēram, Pasaules Bankas GINI indekss, kas ataino nevienlīdzības līmeni valstīs. Latvijas GINI indekss pēdējos gados ir palielinājies, uzrādot nevienlīdzības pieaugumu.

Nevienlīdzības pieaugums un vispārējās situācijas pasliktināšanās ir redzama arī jaunajā Apvienoto Nāciju tautas attīstības indeksā, kas ataino tautas iespēju, tajā skaitā dzīves ilguma, izglītības, IKP, veselības aprūpes un citas iespējas.

No 151 valsts Latvija ierindojas 118. vietā šajā indeksā, kas pēta iedzīvotāju labklājības līmeni. Arī Grieķija pēc krīzes ir izjutusi salīdzinoši strauju labklājības līmeņa kritumu. Visskumjākais rādītājs ir pašnāvību skaita pieaugums, ierindojot Latviju 12. vietā pasaulē.

Ilgtermiņa sekas Latvijas monetārajai un ekonomikas politikai ir liela mēroga darbaspēka migrācija uz ārvalstīm – faktors, kura īstās sekas būs izjūtamas tikai ilgtermiņā. Pēdējo desmit gadu laikā ir izbraukuši aptuveni 14% darbspējīgo iedzīvotāju (3/4 no šiem ir jaunāki par 35 gadiem), no kuriem daudzi neatgriezīsies un dibinās ģimenes ārvalstīs. Vislielākais skaits izbraucēju tika sasniegts tieši krīzes gados. Emigrācija nozīmē ilgtermiņa zaudējumus Latvijas kopproduktam, nodokļu sistēmai un cilvēku resursiem, apdraudot pensiju sistēmu un valsts turpmāko attīstību. Neaizmirsīsim, ka šie ir oficiālie dati, kas neietver visus tos iedzīvotājus, kas ir izbraukuši no valsts nereģistrējoties.

Grieķija nebija un nav Latvija

Sāksim ar to, ka Latvija un Grieķija ir ļoti dažādas valstis ar atšķirīgām ekonomiskajām realitātēm. Latvijai ir maza ekonomika ar labi izglītotu un mobilu darbaspēku. Lielu lomu Latvijas gadījumā spēlēja tieši emigrācija un ēnu ekonomika (tā saucamās aplokšņu algas). Arī budžeta deficīts un Latvijas parādsaistības bija citos apmēros, to līmenis nebija tik liels, lai naudu nevarētu ilgtermiņā atdot.

Neviens nenoliedz, ka Grieķijai vajadzēja un vajag pieņemt reformas, lai izlabotu savu ekonomisko situāciju un ilgtspējīgu valsts attīstību. Taču viedoklis dalās, kā tas ir vislabāk panākams. Vairāki Nobela prēmijas laureāti un cienījami ekonomisti ir pārliecināti, ka Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības priekšlikumi jostas savilkšanai nesniegs vēlamo rezultātu. Viņu argumentāciju atbalsta arī ekonomiskie dati un vēsturiski piemēri, kā Vācijas parādu piedošana 20.gadsimtā un Maršala plāna investīcijas.

Sāksim ar to, ka no naudas, kas "troikas" programmā tika dota Grieķijai, Grieķijas valsts un banku funkciju uzturēšanai tika izmantoti tikai 30%. Pārējās summas patiesībā tikai izmantotas, lai glābtu Eiropas Savienības valstu bankas, it īpaši bankas Vācijā, Francijā un citās Ziemeļeiropas valstīs.

Ziemeļeiropas politiskajiem spēkiem bija un ir daudz izdevīgāk vainot “slinkos un alkatīgos” grieķus, nevis atzīt, ka pašu bankas, kas pārdroši aizdeva naudu Grieķijā, ir vainīgas.

Visbēdīgākais ir fakts, ka gan Latvijas, gan Grieķijas gadījumā visvairāk ir cietusi nabadzīgākā iedzīvotāju daļa un vienkāršie strādnieki. Grieķijā 40% bērnu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, kopumā viena piektdaļa iedzīvotāju ir tajā pašā kategorijā.

Pensionāri atbalsta veselas ģimenes bezdarbnieku; jauniešu vidū bezdarba līmenis ir sasniedzis 50%. Redzot salīdzinoši lielo pensijas summu, vajag atcerēties, ka pirktspējas paritāte Grieķijā atšķiras no Latvijas (par to pašu summu var nopirkt citu apjomu preču un pakalpojumu). Pašnāvību skaits Grieķijā 2008.gadā pieauga par 13% un 2011.gada laikā par 36%.

Grieķijas iedzīvotāji ar savu spēcīgo un attīstīto demokrātijas tradīciju ir centušies parādīt, ka ne vienmēr ir jānoliec galva un jāpakļaujas.

Par Grieķijas deficītu meloja politiķi, kuri vēlējās iekļūt eirozonas elitārajā apritē (līdzīgi, kā tas notika Latvijā), nevis parastie iedzīvotāji un strādnieki.

Grieķijas iedzīvotāji ir parādījuši, ka savu neapmierinātību ir iespējams izrādīt un ir vērts censties, lai mainītu savas valsts nākotnes trajektoriju. Grieķijā ir gan izteikti labējie, gan kreisie politiski spēki. Tātad iedzīvotājiem ir pieejamas dažādi domāšanas veidi un interpretācijas par situāciju valstī un problēmu risinājumiem.

Protams, pieeja, kas ir balstīta uz protestu un nepakļaušanos oficiālajai gribai, ne vienmēr tiek uzskatīta par vēlamu politisko partiju vidū Latvijā. Problemātiska ir arī Latvijas politiskā vide, kurā trūkst dažādības politisko partiju vidū, līdz ar to turpina valdīt centriski-labējie spēki ar savu stāstu par to, kas vajadzīgs veiksmīgai ekonomikas attīstībai. Tas ļāva un turpina pieļaut krīzes laika domāšanu, ka cita ceļa nav – tikai  iekšējā devalvācija, reformas un vienvirziena ceļš uz eiro ieviešanu, lai neatgriezeniski pievienotos Eiropai.

Abu valstu starpā ir arī zināmas līdzības. Piemēram, politiskās elites atsvešinātība no savas valsts iedzīvotājiem, korupcija, nepotisms un ilgtermiņa valsts attīstības stratēģijas trūkums.

Sekas arī bija un ir līdzīgas – nevienlīdzības pieaugums un lielākas ciešanas trūcīgo un strādnieku vidū.

Grieķiem būtu ko mācīties no latviešu izdzīvotspējas un pacietības, taču arī latviešiem ir ko pamācīties no grieķu demokrātiskajām tradīcijām. Tā vietā, lai dusmotos par nesvarīgiem un no konteksta izrautiem piemēriem par pensijām Grieķijā, labāk padomāsim par līdzjūtību un palūkosimies uz kopainu, kas ir daudz nelabvēlīgāka Latvijas politiskajai elitei un daudz cildinošāka "Syriza" partijai, kas cīnās par savas tautas (to vidū nabadzīgāko slāņu) interesēm. Latviešu politiskajai elitei vajadzētu atzīt savas kļūdas un biežāk ieklausīties savu iedzīvotāju vēlmēs, un tās aizstāvēt.

Vaideres kundzei ir taisnība – domāšana atšķiras. Atšķirībā no Latvijas iedzīvotājiem, grieķi vēl nav padevušies politiskajai apātijai un nespēka sajūtai.

 

Raksta autore: Linda Zeiliņa, padomniece "Re-Define" pētījumu un konsultāciju centrā Londonā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti