Pirmais atklājums gan manu aizrautību krietni piezemēja: no LPNP dibināšanas ir saglabājusies tikai v i e n a fotogrāfija, kurā nezināmam fotogrāfam pozē desmit solīdi kungi. Tai skaitā arī mūsu slavenie rakstnieki Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters. Tālāk, runājot ar vēsturniekiem, atklājās tik daudz samezglojumu, vēsturisku peripetiju, pretrunu un haosa, ka brīžam draudēja pazust stāsta pavediens. Bet nav ko brīnīties! - jo Valkas notikumiem fonā plosījās Pirmais pasaules karš un Krievijā notika divas revolūcijas.
Par laimi, Valkā jau kopš 1915. gada iznāca laikraksts “Līdums” un vēlāk arī “Laika Vēstis”, kurus lasot, tomēr radās zināms priekšstats par dzīvi pilsētā, notikumu intensitāti un ideju sadursmēm. Ir saglabājušies arī LPNP 1.sesijas dokumenti, un vairāki aculiecinieki uzrakstījuši savas atmiņas. Tur var atrast aizmetņus traģēdijai un farsam, patētiskai drāmai un nerātnai komēdijai. Lasīt interesanti, bet kā to visu vizualizēt?
Kopā ar režisoru Olafu Okonovu pētījām Valkas pastkartes, dažādu tā laika notikumu fotogrāfijas un kino kadrus, un gudrojām, ko darīt. Nostrādāja sen pārbaudīts likums: kad nav naudas vērienīgam inscenējumam, atliek atrast labu ideju. Un Olafs izdomāja: rokam mālus un veidojam valsti! Ja nav dokumentālu kadru, spēlējam ar māla figūrām. Lai stāstnieks pats arī mīca mālus un būvē valsti.
Kad mūsu komandai pievienojās producente Sandra Eihmane un māksliniece Kristīne Lasmane, atradām ideālu inscenējuma vietu Raunas ceplī.
Stāstnieka lomu, ilgi negudrojot, piedāvājām Gundaram Āboliņam. Kad Meistars piekrita, atlika rakstīt scenāriju. Jāatzīst, ka process nebija viegls, un brīžam šajā notikumu haosā gandrīz “pazaudējos”.
Gundaram scenārijā atvēlētas vairākas lomas. Viņš ir gan Valkas dzīvā avīze, gan tēlu radītājs un notikumu režisors. Tiesa, neiztika bez mākslinieču Kristīnes un Ildzes (Boganas) atbalsta, jo dalībnieku māla figūras un ēnu teātris tapa ar viņu rokām. Ieceri īstenot palīdzēja arī operators Uvis Burjāns, gaismu meistars Ronalds Blūms ar palīgiem un skaņu režisore Irita Skurule. Nu pamēģiniet kaut piecas minūtes nekustīgi nostāvēt ar garo mikrofona kātu izstieptā rokā!
Lai tiktu līdz Valkas sanāksmei 1917. gada rudenī, vajadzēja izstāstīt galvenos notikumus Pirmā pasaules kara frontē un aizmugurē četru gadu garumā. To darīt piekrita vēsturnieki Ēriks Jēkabsons, Ineta Lipša, Jānis Tomaševskis un jurists Jānis Pleps. Man šķiet, ka viņu saruna, savstarpēji nesatiekoties, iznāca interesanta. Katram ir savs skatījums, atšķirīga emocionālā attieksme un pat runas temps, kura salāgošana gan prasīja zināmu ekvilibristiku montāžā.
Var teikt, ka filmēšana noritēja gandrīz ideāli, ja neskaita dažus dramatiskus momentus. Dienu iepriekš atmetām scenārija trešo – saīsināto variantu un atgriezāmies pie otrā, kurā Valkas dzīves ainiņām bija atvēlēta lielāka vieta. Tas izrādījās pareizs gājiens.
Arī daudziem no komandas Valkas stāsts bija gana nezināms, tāpēc daži apbruņojās ar personīgiem konsultantiem un visai piekasīgi sekoja līdz notikumu interpretācijai. Reizēm šķīda dzirksteles un Sandrai kopā ar asistenti Elīnu (Zāģeri) nācās tās apslāpēt un piedāvāt kādu vidusceļu.
Pēdējā filmēšanas dienā Gundars vienīgajā fotogrāfijā pēkšņi saskaitīja desmit cilvēkus. Kā tā, ja LPNP bija tikai deviņi?! “Liekais” izrādījās laikraksta “Līdums” redaktors Oto Nonācs, kurš patiesībā nekāds liekais visos šajos notikumos nebija. Kino laukā rūdītais Gundars ar savu urķīgo vēlmi visu līdz beidzamajam sīkumam noskaidrot, reizēm spēja izvest no pacietības, bet – mēdz teikt, ka Dievs slēpjas detaļās! Starp citu, Āboliņš pirms filmēšanas speciāli brauca pie kāda drauga keramiķa pamācīties amatu.
Montāžas fāzē par galvenajiem cilvēkiem kļuva montāžas režisors Ģirts Gērmanis un datorgrafiķis Pauls Poikāns, kuram izdevās bildes padarīt kustīgas un pat “iedegt” laternas un strēlnieku ugunskuru.
Lai ieliktu pamatus Latvijas valstij, strīdos aizritēja vairāki gadi un četras dienas Valkā. Filmā tas izrādījās krietni vienkāršāk. Līdz pirmizrādei pagāja vien septiņi mēneši.
