Lilita Eglīte: «Ielas garumā» stāsti kļūst par vienotu likteņstāstu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jau 20 gadus Latvijas Televīzijas (LTV) žurnāliste Lilita Eglīte kopā ar ceļabiedriem autorraidījumā "Ielas garumā" izstaigā Rīgas un citu Latvijas pilsētu un ciematu ielas, veidojot bagātus un interesantus stāstus, kas citur nav izlasāmi un atrodami. Kādi bija šī raidījuma pirmsākumi un fenomeni, ko tajā 20 gadu laikā izdevies dokumentēt?

Lilita Eglīte pirms "Ielas garumā" televīzijā jau bija veidojusi vairākus līdzīga rakstura raidījumus: "Pilsētas tēma vienmēr ir bijusi mana galvenā tēma. Savulaik Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā veidoju raidījumus "Zaļais kvadrāts", "Ejam meklēt", "Pieturiet". Atceros spilgtu epizodi – aktieris Normunds Laizāns, turot rokās butaforisku stabu, staigā pa Stabu ielas apkārtni un meklē vietu, kur reiz stāvējis šis kauna jeb soda stabs, kuram par nelaimi iela tikusi nodēvēta par Stabu ielu. Šajos raidījumos bija daudz brīnišķīgu stāstu par Rīgas apkaimes muižiņām, jo tolaik, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, par tām bija ļoti maz zināms."

Autorraidījums "Ielas garumā" bija loģisks turpinājums: "Secināju, ka LTV arhīvā un kino arhīvā ir daudz stāstu par atsevišķiem namiem, vēsturiskiem notikumiem un personībām, liela uzmanība veltīta Vecrīgai, taču ļoti maz stāstu par ielām, laukumiem un bulvāriem kā kopumu – sistēmu, kas organizē pilsētas dzīvi".

Piesakot raidījuma ideju LTV satura konkursam, Lilitas Eglītes vēlme bija veidot rīdzinieku stāstus – izpētīt, kāda bijusi ielu vēsture un kā tā ietekmējusi namos mītošo cilvēku dzīvi.

Neizsīkstošo interesi par vēsturi Lilita Eglīte guvusi ģimenē. "Grīziņkalnā apmetās liela daļa latviešu, kas no laukiem ienāca Rīgā, arī mana vecvecmāmiņa Lūcija Otīlija Bērziņa, kura pēc laulībām ieguva uzvārdu Mengota. Grīziņkalnā dzimis arī mans vectēvs. Gatavojot pirmo "Ielas garumā" raidījumu un runājot ar profesoru, vēsturnieku Ilgvaru Butuli, kuram arī Grīziņkalns ir īpaši tuvs, nolēmām, ka jāsāk ar burtu "A" – Artilērijas ielu, kas beidzas Grīziņkalnā un 19. gadsimtā kādu laiku bijusi Rīgas robeža."

Mode un iespējas

Lilita Eglīte stāsta, ka 2003. gadā raidījuma īstenošana bijusi apdraudēta: "Mums tika piešķirta ļoti niecīga naudas summa un ļoti īss raidījuma ieraksta laiks, tāpēc bija grūti atrast režisoru, līdz kolēģis Gvido Zilūzis ieteica Latvijas Kultūras akadēmijas studentes Astrīdu Konstanti un Inesi Kļavu. 2003. gada 12. janvārī pirmais raidījums aizgāja ēterā, un gadu gaitā pakāpeniski raidījuma ierakstu un montāžas stundas tika palielinātas."

"Brīnišķīgie LTV operatori Igors Tūns, Aivars Cāns, Aivars Kalniņš un Egīls Kurpnieks vēl dabūja visas ielas izskriet ar smagajām "Betacam" kamerām. Tikai pamazām tās nomainīja uz vieglākām. Ierakstam atvēlētajās stundās ar vienu kameru bija ļoti grūti ierakstīt gan intervijas, gan piefilmējumus. Kustība uz ielām interviju laikā, protams, neapstājās, taču to fiksēt mums vienkārši nebija laika. Atceros, ka reiz gaismotājs, trenējoties filmēt ar "VHS" kameru, piefilmēja arī ainas, kas notika paralēli intervijām. Vēlāk arī mums beidzot atvēlēja divus operatorus. Dronu, kas ir vitāli nepieciešams, dabūjām tikai pirms kādiem pieciem gadiem."

"Pirmajos gados lielāko daļu raidījumu montējām kopā ar video inženieri Juri Tamuli, bet nu jau 15 gadus "Ielas garumā" montāža galvenokārt ir Ģirta Ģērmaņa rokās. Mainījusies arī montāžas specifika – vairs nav jāvada garās montāžas stundas no A līdz Z kopā ar režisoru. Tagad vispirms kopā ar Ģirtu salieku tekstu un izveidoju raidījuma scenārija karkasu, tad Ģirts un režisors visu noklāj ar bildi. Esmu domājusi, ka pirmsākumi, iespējams, bija pat labāki – daudz varējām runāt, strīdēties un kopā atrast labāko risinājumu, kā katras ielas tēlu padarīt pietiekami spilgtu un vispusīgu."

"Tagad, protams, var izmantot arī dažādus vizuālos trikus. Ja skatās "Ielas garumā" visu 20 gadu periodā, var ļoti skaidri redzēt, kādi tehniskie risinājumi ir bijuši modē – gan raidījuma galviņas noformējumā, gan bilžu eksponēšanā un epizožu vizuālajā sasaistē. Citreiz man jautā: "Kāpēc senākajos raidījumos tik daudz "mikšu?" Vienkārši režisori sekoja modei!"

Dažādos laika nogriežņos "Ielas garumā" režisorisko redzējumu veidojuši Zita Kaminska, Guntis Lēmanis, Laura Hirša, Liene Žeimunde, pēdējos divarpus gadus – Linda Veinberga. "Par raidījuma vizuālo tēlu pēdējos desmit gadus rūpējušies operatori Mārtiņš Priežkalns, Normunds Pavlovskis, Ēriks Kraiņevs, Harijs Katlaps, Lauris Dundurs – visus nenosaukt. Milzīga pateicība arī videotēkas kolēģēm Gunitai Baškerei un Inetai Untenbergai."

Daudz brīnišķīgu satikšanos

Raidījumā lokālie vienas ielas iedzīvotāju dzīvesstāsti iegūst vispārinājuma nozīmi – atsevišķie stāsti savijas kopā un kļūst par vienotu likteņstāstu. Lilita Eglīte teic, ka 20 gadu laikā raidījumos uzklausīto cilvēku loks bijis ļoti plašs, piedalījušies ne tikai latvieši, bet arī cittautieši. "Katrā Rīgas rajonā, it īpaši tur, kur ģimenes dzīvo vairākās paaudzēs, veidojas noteikts iedzīvotāju antropoloģiskais tips – ar atšķirīgu dzīves uztveri, rīcības veidu un stilu –, bet, protams, tā kā pēdējos gados Rīgas iedzīvotāji ļoti mainās, daļa no šīm iezīmēm pazūd."

"Man vienmēr svarīgākie bijuši vienkāršo cilvēku stāsti. Ja kādreiz arī gadījās kāda sabiedrībā zināma persona, tad šis cilvēks kļuva vienkārši par konkrētās ielas vai rajona stāsta daļu. Šķiet, man ir izdevies pārliecināt raidījuma varoņus, ka viņu zināšanas par savām mājām ir liela vērtība. Viņu dzīve, pieredze un unikālie stāsti ir vērtība! Man jāsaka milzīgs paldies ļoti daudziem cilvēkiem, kuri ielaiduši mani savās mājās un kaut kādā mērā arī savās dzīvēs. Varbūt skatījums, kādā pirmo raidījumu varoņu dzīvesstāsti parādījās "Ielas garumā", bija pietiekami delikāts, lai cilvēki man uzticētos arī turpmāk. Tā es vēlētos cerēt." Stāstot par raidījuma varoņiem, Lilita Eglīte piebilst, ka raksturīga iezīme bijusi arī LTV kolēģu iesaistīšana – viņi gan ieteikuši cilvēkus, gan paši dalījušies ar saviem ielu stāstiem.

Kopā ar zinošiem ceļabiedriem

Lilta Eglīte par pilsētu izzināšanu saka: "Ja ej ar acīm vaļā, tad vari ieraudzīt! Bet vēl labāk, ja līdzās ir kāds ļoti zinošs ceļabiedrs, jo pats jau nekad nevar zināt pilnīgi visu. Katrs satiktais cilvēks ir bijis mans skolotājs, jo ikviens ir varējis pateikt ko jaunu – pusteikumā vai teikumā –, un tas vienmēr ir bijis ļoti interesanti."

Jau pirmsākumos Lilita Eglīte un profesors, vēsturnieks Ilgvars Butulis vienojās, ka raidījumos pieaicinās ekspertus, kuri varēs ne tikai profesionāli izstāstīt konkrētās ielas stāstu, bet kuriem pašiem arī ir personiska saikne ar šo apkaimi. "Vienmēr meklēju to, kas nav bijis nekur citur, un lieliski, ka arī manus ceļabiedrus ir interesējis atklājumu prieks. No pirmā raidījuma ar mums kopā ir arhitekts un arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks, vēsturnieks Raimonds Zalcmanis un bibliotekāre Ginta Zalcmane. Visdziļākā pateicība par Rīgas atklāsmi pienākas arhitektam Andrejam Holcmanim, kurš nu jau mūžībā, un viņa kolēģim Gunāram Armanam, ar kuru ik pa laikam dodamies kādā ekspedīcijā. Gandrīz neiespējami saskaitīt, cik kilometru, pētot desmitiem ielu, desmit gados esam nostaigājuši kopā ar privātvēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu! Tāpat ilga un interesanta sadarbība bijusi ar dzelzceļa vēstures pētnieku Tomu Altbergu, profesoru, arhitektu Jāni Krastiņu, arhitektu Pēteri Blūmu, literatūrzinātniekiem Raimondu Briedi un Andreju Grāpi, ar mākslas zinātniekiem Ojāru Spārīti, Silviju Grosu un Edvardu Šmiti, vēsturniekiem Inetu Lipšu, Kārli Silu, Beāti Lielmani, brāļiem Gunti un Mārtiņu Vāverēm."

Filmējot "Ielas garumā"
Filmējot "Ielas garumā"

"Katrā pilsētā, kur esam viesojušies – Ogrē, Ludzā, Krāslavā, Durbē, Madonā, Saldū, Dobelē, Kārsavā, Daugavpilī, Cēsīs, Ventspilī, Gulbenē, Alūksnē, Salacgrīvā, Ainažos, Tartu, Viļņā un Sventājā –, satikti ļoti atsaucīgi muzejnieki un novadpētnieki, bet dažās pilsētās esam atgriezušies atkal un atkal. Tādēļ uzticamo ceļabiedru lokā jāmin Jūrmalas vēstures un arhitektūras pārzinātāji Inga Sarma, Ausma un Rihards Pētersoni, Ārija Vanaga, tukumnieces Inta Dišlere un Agrita Ozola, liepājnieki Gunārs Silakaktiņš, Juris Raķis, Aigars Štrāls un Mārtiņš Ķesteris".

Vēl daudz vietu Latvijā, kur neesam bijuši

Jautāta par iecerēm, Lilita Eglīte atbild: "Raidījumā atklātas teju visas Rīgas senās ielas, kurām ir bagāta vēsture, esam jau vairākās kārtās izpētījuši daudzus rajonus, bet vienalga katrreiz atrodas kaut kas jauns un interesants. Taču ir vēl daudz vietu Latvijā, kur neesam bijuši, un es ļoti ceru, ka šajā vasarā un rudenī mēs daudz kur aizbrauksim."

Par pārmaiņām, ko pamanījusi, 20 gadus veidojot "Ielas garumā", Lilita Eglīte teic: "Pirmajos gados daudz runājām ar vecāko paaudzi, kurai bija ne tikai brīnišķīgi, bet arī sāpīgi stāsti, ar kuriem raidījumā cilvēki labprāt dalījās. Iespējams, tolaik bija jūtams lielāks entuziasms par piederību konkrētajai apkaimei. Tagad daudzos rajonos, īpaši centrā, ir nomainījušies namu iemītnieki, stāsti līdz ar to kļuvuši savādāki. Arī pati Rīga, protams, mainās, par ko pārliecinos, ik pa laikam atgriežoties kādreiz filmētajās ielās. Ir interesanti pastaigāt, pavērot pārmaiņas un satikt cilvēkus, ko kādreiz esmu intervējusi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti