Līga Ozoliņa, Anda Rožukalne: Vai tiešām valsts nodevēji? Pētām Latvijas tviteri par medijiem un žurnālistiem

Pret profesionālajiem medijiem vērstie vēstījumi Latvijas tvitervidē ir klaji negatīvi, liecina nesen veiktā Latvijas sabiedrisko mediju ombuda biroja "Twitter" komunikācijas izpēte. Analizējot saturu par sabiedriskajiem medijiem, medijiem kopumā un žurnālistiem trīs laika periodos no 2021. gada oktobra līdz 2022. gada septembrim, noskaidrots, ka iespējams identificēt vairākus tipiskus vēstījumus un to veidošanas formas, kas tiek izmantotas ierakstos un tviterdiskusijās par medijiem un to darbinieku profesionālo veikumu.

Kā izskaidrot sabiedrisko mediju lomu mūsdienās? Kāpēc žurnālistu darbs ir īpašs? Vai ikdienas saturs un pastāvīgs kontakts ar auditoriju var pastāstīt visu?

Pirmajā Latvijas sabiedrisko mediju ombuda konferencē “Ieklausīties, ieraudzīt, izprast: sabiedriskie mediji un sabiedrība”, tika apkopoti dati un veikti jauni pētījumi, lai skaidrotu žurnālistikas un sabiedrisko mediju darba problēmas pasaulē un Latvijā. Šajā rakstu sērijā,  iepazīstinām ar galvenajiem  rezultātiem, aicinot domāt par aktuāliem sabiedrisko mediju un sabiedrības mijiedarbības jautājumiem.

Iepriekšējā rakstā ilustrējām trīs no tipiskākajām vēstījumu formām, kas sēj šaubas par mediju un konkrētu žurnālistu neprofesionalitāti, apšauba žurnālistu un mediju neatkarību, kā arī pārmet medijiem un žurnālistiem angažētību jeb valdības vai kāda politiskā spēka interešu pārstāvēšanu un lobēšanu. Nesenā situācija, kad deputāts Aleksandrs Kiršteins (Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK) mikroblogošanas vietnē "Twitter", komentējot priekšvēlēšanu debates, LTV žurnālisti Aneti Bērtuli nosauca par politprostitūtu, ir tam spilgts piemērs.

Šajā rakstā vairāk par pārējiem tipiskajiem vēstījumiem, ar kuru palīdzību tiek mēģināts diskreditēt profesionālo mediju un žurnālistu lomu sabiedrībā:

  • Mediju darbības neatbilstība Latvijas valsts interesēm un vērtībām; Kremļa propagandas izplatīšana;
  • Vainīgā loma, t.i., sabiedriskie mediji identificēti kā vainīgie, ja sabiedrībā konstatētas problēmas;
  • Individuālo birku piekabināšana, moralizēšana caur izsmiešanu un žurnālistu vārdu padarīšana par lamuvārdiem;
  • Nepārprotami aicinājumi uz rīcību slēgt sabiedriskos medijus.

Tālāk īsi aprakstīsim un ar piemēriem demonstrēsim katru no vēstījumu grupām.

Neatbilstība Latvijas valsts interesēm un vērtībām; Kremļa propagandas izplatīšana

Jau sākot ar migrantu krīzi pie Latvijas–Baltkrievijas robežas, bet jo spilgtāk tieši Ukrainas konflikta laikā Latvijas sabiedriskajiem medijiem sākts piedēvēt prokremlistu, Kremļa propagandistu, pretvalstisku interešu pārstāvniecības lomu.

 

 

Šos apgalvojumus bieži vien pavada diskusijas, kuras liecina par jēdzienu "sabiedriskais medijs" un "valsts medijs" jaukšanu, jo no sabiedriskā medija tiek sagaidīts kļūt par kādas noteiktas pārliecības, viedokļa, politikas ruporu. Ja kāds no medijos izskanējušajiem viedokļiem izraisa nepatiku vai neatbilst kāda aktīva komentētāja pārstāvētajai pozīcijai, tā "neatbilstība" tiek pasludināta par medija "vainu" un izmantota kā jauns pierādījums, kas apliecina medija neuzticamību un darbības neatbilstību sabiedrības interesēm, kuru definēšanu uzņēmies komentētājs.

Jāatzīst, ka "Twiter" diskusijās periodiski parādās arī vēršanās pret šādu vēstījumu veidotājiem un tiek apšaubīta to uzticamība, tomēr tas notiek reti un īpašu atsaucību negūst:

Vēstījumi liecina par dažu aktīvu mediju darba komentētāju nevēlēšanos dzirdēt no savas atšķirīgu pozīciju publisku parādīšanos mediju saturā. Tie parāda spēcīgu kognitīvo disonansi, kas  konkrēto komentāru autoriem liek vērsties pret "nevēlamiem" viedokļiem un to izteicējiem. Interesanti, ka noliegums, pārmetumi, negatīvs vērtējums tiek izteikts bez skaidras argumentācijas un pierādījumiem, netieši norādot, ka visiem tāpat jāsaprot mediju un to pārstāvju "nodarījums".

Daudzos ierakstos parādās skaidri definēts pieprasījums medijiem izslēgt konkrētus viedokļus un to pārstāvjus, tātad ierobežot viedokļu daudzveidību. Ja tas nav iespējams, tad pats medijs ir nevēlams un izslēdzams no publiskās diskusijas, ātri diskreditējams kā naidīgs. Būtībā tā ir vēlme noteikt publiskās diskusijas gaitu, tās saturu un radīt atmosfēru, kas veicina "klusuma spirāli" (Noelle-Neumann & Thomas Petersen, 2004) jeb bailes piedalīties atklātā domu apmaiņā. Tās var novest pie publiskās diskusijas daudzveidības noplicināšanas, bet nenozīmē, ka "apkarotie" un "nevēlamie" viedokļi izzūd un to pārstāvji šos viedokļus viegli izmaina. Atšķirīgie viedokļi joprojām pastāv, tikai to pārstāvji izvairās no diskusijām, jo nevēlas nonākt sociālā izolācijā. Savukārt pārējā sabiedrība par "citiem" var veidot spriedumu, nevis izmantojot konkrētas grupas pārstāvju pozīciju vai pieredzi, bet ārēju grupu, – šajā gadījumā negatīvu komentētāju – vērtējumu. Kā skaidro klusuma spirāles teorija, kādas sabiedrības grupas vai indivīdu klusums jeb savas pārliecības nepaušana ir reakcija uz tabu, bailēm vai kaunu, ko izjūt cilvēki, kas ir pārliecināti, ka pārējie domā citādāk. Šādas pārliecības rezultātā rodas efekts, kura rezultātā cilvēki sāk redzēt problēmas un procesus tā, kā tie domā, ka citi tās uztver.

Individuālo birku piekabināšana, moralizēšana caur izsmiešanu un žurnālistu vārdu padarīšanu par lamuvārdiem

"Twitter" ierakstus caurvij arī spēcīgs žultainums un ļauns sarkasms, kas bieži vien attiecināts uz konkrētiem žurnālistiem. Turklāt šo žurnālistu vārdi tiek kariķēti (rakstīti ar mazo burtu, lietoti daudzskaitļa locījumos, lai visai profesionālo žurnālistu saimei piešķirtu kaut kādas īpašības, nozīmi). Pētījuma datu masīvā laiku pa laikam ir atrodami teksti, kuros minēti: dundas, iļjas, spriņģes, braunas, jembergas, rečekistes, kolhozini utt., kas, no vienas puses, cenšas vienādot visu žurnālistus un negatīvi vērtēt visu konkrētu žurnālistu darbu, no otras – personvārdu kariķējumiem tiek pievienotas jaunas, personu un profesiju diskreditējošas nozīmes.

Negatīvā attieksme un daudzkārtēja vienveidīgo apzīmējumu atkārtošana liecina par tādu verbālās agresivitātes formu, kurā iedomātais vainīgais tiek atkal un atkal sodīts par vienu un to pašu iedomāto "nodarījumu". Tas palīdz jebkuru problēmu vai procesu skaidrot ļoti vienkāršoti, nereti pievienojot vispārinājumu (jo "viņi visi ir tādi") un tā diskreditējot ne tikai konkrētu cilvēku, bet visu profesionālo grupu. Par šo stratēģiju varējām pārliecināties, kad žurnālists Iļja Kozins publiski atzina savu kļūdu publikācijā un par to atvainojās.

Šāda veida diskusijas stratēģija neļauj izprast problēmu būtību, tās dažādos aspektus, jo, pirmkārt, mērķtiecīgi pazemo diskusijas dalībnieku, otrkārt, apšauba tā tiesības vispār piedalīties diskusijā.

 

 

 

Tāpat vārdi žurnālists, sabiedriskie mediji bieži vien tiek likti pēdiņās, lai radītu iespaidu, ka cilvēki vai organizācijas, par kurām tiek runāts, patiesībā nav tādas, par kādām uzdodas; ka viss jau nemaz nav tā, kā jums varētu šķist.

Izpētes gaitā tika fiksēti arī atsevišķi ieraksti, kuri netieši lika noprast par konkrētu žurnālistu virzienā izteiktiem draudiem un aicinājumiem ar tiem izrēķināties, izmantojot visus iespējamos līdzekļus.

 

Veicot pētījumu, tika identificēts arī tviterslengs tēmām, kas saistītas ar medijiem, jo īpaši, sabiedriskajiem medijiem un žurnālistiem, lai radītu nievājošu, diskreditējošu iespaidu. Pie šāda slenga var pieskaitīt tādus apzīmējumus kā sabmed, sabmediji, mēdiji, žurnaļugas, rečekistes, lojālisti, tw (domāts TV), spriņģes, slogas, kozini, kremlini, propagandisti, žurnālista izstrādājums. Ieraksti, kuros konstatēti šādi vārdi, bieži ir izteikti negatīvāki, medijus diskreditējošāki, žultaināki.

Tie ietekmē diskusijas kultūru un veicina naidīgu mediju efektu, kas rodas, kad konkrētu sociālu grupu pārstāvji, kuri citas grupas uztver kā savām interesēm vai kultūrai neatbilstošas, neitrālus mediju ziņojumus uztver kā neobjektīvus un kā pretējus viņu pārstāvētajai grupai (Reid, 2012). Naidīga mediju uztvere rodas tikai tad, ja indivīdu identitātes ir nozīmīgas, tāpēc tas vērojams publiskās diskusijās par pretrunīgi vērtētiem un sarežģītiem jautājumiem. Naidīgu mediju efekts parāda, ka atšķirīgu grupu piederīgie ziņu saturu vērtē kontekstā ar savu sociālo identitāti un tādējādi var vienu un to pašu ziņu uztvert gan kā pieņemamu, gan kā aizskarošu, veicinot naidīgu mediju efektu, jo būtībā vēršas nevis pret ziņas saturu, bet pret tās avotu. Naidīgo mediju efekts veidojas procesā, kad indivīdi, salīdzinot savus uzskatus ar mediju ziņojumiem, kā neobjektīvu un nevēlamu uztver vēstījumu, kas ir pretējs esošajai nostājai.  Šajā procesā publikācijā ietvertā objektīvā patiesība nešķiet tik pārliecinoša, kā atbalstošā vai noliedzošā reakcija uz ziņu jeb tās uztvere.

Kad šaubas par šo mediju profesionalitāti ir sētas, tad parādās arī dažādi viedokļi par to, vai mums vispār ir nepieciešami sabiedriskie mediji, vai tam ir jātērē valsts nauda, ka "jāklapē" tie visi ir ciet. Šie izteikumi papildina iepriekš minēto, ka negatīvie komentētāji mediju darbu redz kā vienpusīgu un vienveidīgu "pareizās" pārliecības izplatīšanu un kultivēšanu, kā cīņas platformu pret atšķirīgiem viedokļiem. Pretējā gadījumā mediji nav vajadzīgi, tie ir apgrūtinoši. Tātad šie izteikumi ir vērsti pret mediju brīvības būtību, jo veicina instrumentālu un "paklausīgu" mediju vides veidošanu, neatbalstot neatkarīgu, daudzveidīgu, brīvu mediju pastāvēšanu. 

Nākošajā rakstā padziļinātāk aprakstīsim profilus, kuri visaktīvāk komunicē par sabiedriskajiem medijiem, medijiem un žurnālistiem. Analizēsim, kādas sakarības varam ieraudzīt un vai ir pazīmes, kas ļauj spriest par šo kontu mērķiem un komunikācijas stratēģijām.

Par Latvijas "Twitter" vides pētījumu:

Pētījuma mērķis ir saprast, kāds ir pret profesionālajiem medijiem vērstais sentiments Latvijas tvitervidē, kā tās tiek veidots un cik mērķtiecīgi tiek nostiprināti konkrēti vēstījumi.

Tvitera analīze tika veikta trīs laika posmos:

  • 2021. gada rudenī (oktobris, novembris), kad aktualitāti saglabāja Covid-19 ierobežojumi un vakcinācija, un radās jauna, pretrunīgi vērtēta problēma – Baltkrievijas organizētā migrantu plūsma uz Eiropas Savienību; tās atspoguļojums izraisīja pieaugošus verbālos uzbrukumus žurnālistiem;
  • 2022. gada pavasarī (februārī, martā, kad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā žurnālisti un  īpaši sabiedriskie mediji nonāca diskusiju krustugunīs);
  • 2022. gada vasarā (jūlijs, augusts, kad sabiedrība uzvirmoja obligātā militārā dienesta jautājums un aktuālas joprojām bija sankcijas pret Krieviju un energokrīzes jautājumi). 

Atsauces:

Skatīties sīkāk šeit: Elisabeth Noelle-Neumann & Thomas Petersen: The spiral of silence and the social nature of man. In: L.L. Kaid (Hrsg.): Handbook of Political Communication (pp. 339–356). Lawrence Erlbaum, London 2004. vai Elisabeth Noelle-Neumann: Die Schweigespirale. Öffentliche Meinung – unsere soziale Haut. Piper, Zurich/Munich 1980.

Reid, S.A. (2012). A Self-Categorization Explanation for the Hostile Media Effect. Journal of Communication, Volume (62), 3, 381–399.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti