Sadaļas Sadaļas

Liba Mellere: Ierobežojumi. Atkal ierobežojumi. «Kovida» gads Latvijā un Izraēlā

Tas bija pēdējais reiss no Izraēlas. “Esiet piesardzīgi, valsts tiek slēgta.” Es paspēju aizlidot, un Latvijā nākamajā dienā tika izsludināti pirmie stingrie ierobežojumi. Pagājis gads. Tagad Izraēla vakcinēšanā pret Covid-19 ir priekšā visai pasaulei. Vienīgi – tās nav sacensības. Tur ir māsa, tur ir māte. Gadu neesam redzējušās. Un, šķiet, ne tik drīz redzēsimies.

Ikgadējais brauciens pie tuviniekiem uz Izraēlu nevedās no paša sākuma. Ilgi nespējām tikt skaidrībā ar datumu, beidzot nopirkām biļetes uz 5. martu. Ceļā uz lidostu saņemu ziņu no māsas – mūsu bažas par mātes veselību izrādījušās pamatotas. Viņu liek slimnīcā. Tāpēc gandrīz visu laiku Apsolītajā zemē mēs ar dēlu kursējam: viesnīca-slimnīca-viesnīca… Dienu pirms mūsu aizlidošanas mammu no slimnīcas izraksta. 10. martā visu dienu pavadījām pie viņas. Laiks reģistrēties lidojumiem atpakaļ. Man viss ir kārtībā, bet dēlam ir problēmas. Viņa tiešo reisu uz “veco” Eiropu vispirms pārceļ uz vēlāku laiku, bet pēc tam vienkārši atceļ. Brīnumainā kārtā izdodas atrast variantu ar pārsēšanos.

10. martā neilgi pirms pusnakts braucam uz Ben Guriona lidostu. Tā ir milzīga. Tajā vienmēr ir ļaužu pūļi. Ja esi atradis vietu, kur novietot mašīnu, vari uzskatīt, ka ir reāli paveicies. Vai arī nereāli. Toreiz viss bija citādi. Sirreāli. Pabraucām garām barjerai. Braucam gar milzīgajām – katra kā futbola laukums – ilgtermiņa autostāvvietām. Parasti tās ir pilnas ar automobiļiem, bet tagad – katrā pa pāris mašīnītēm. Kā bārenītes. Daži termināļi jau slēgti. Līdzās mūsējam ir neierasti maz cilvēku un automašīnu pavisam nedaudz. Ieiet terminālī drīkst tikai pasažieri. Drošība Izraēlā ir stingra. Atvadāmies, saprotot, ka tagad pat nav skaidrs, kad atkal redzēsimies.

Iekšā… Šoks. Tukšs terminālis. Tukši reģistrācijas galdi. Atsevišķi pasažieri.

Fotogrāfija – vienīgā no šī neveiksmīgā brauciena – telefonā glabājas joprojām… Pēc tam mēs gājām pa tukšām galerijām.

Pirmais aizlidoja dēls. Tad mēs vēl nezinājām, ka šķiramies uz nenoteiktu laiku un viņa braucieni uz mājām vairs nebūs iespējami ierobežojumu dēļ te tur, “vecajā” Eiropā, te šeit, Latvijā. Pēc tam tika izziņota iekāpšana Rīgas reisa lidmašīnā. Pirmo reizi vairāku stundu laikā apkārt bija pūlis. Lidmašīnas salons bija pilns. Kavēšanās. Gaidām. Un gaidām. Vēlāk izrādījās, ka “airBaltic” ar šo reisu no Ben Guriona lidostas aizveda visus savus darbiniekus. Tas bija pēdējais reiss. Nākamajā dienā, 12. martā, pie mums tika izsludināta ārkārtējā situācija, pēc dažām dienām Latvija slēdza robežas.

Un nu jau otro gadu mēs visi dzīvojam šajā “dīvainajā jaunajā pasaulē”.

Sakarus ar tuviniekiem uzturam pastāvīgi (lai slava tālrunim un ziņapmaiņas lietotnēm. Visu laiku salīdzinām. Bet pie jums? Un kā pie mums? Ziņas tīmeklī neviens nav atcēlis, bet tas ir pavisam kas cits.

Pirmie ierobežojumi Izraēlā bija stingrāki nekā pie mums.

Māsa tad speciāli atrada un atsūtīja instrukciju krievu valodā, ko drīkst, bet ko nedrīkst.

Tad Izraēlas varas iestādes, rūpējoties, lai gados vecie cilvēki būtu drošībā, apgādāja viņus ar gatavu ēdienu. Piegādi veica Izraēlas armija. Katrā reizē tika atvesti vairāki iepakojumi ar pusdienu maltītēm. Arī mātei uz “senioru māju” (tā nav nabagmāja – tajā ir dzīvokļi). Viņa to vien stāstīja, kas bijis ēdienkartē, pāris reižu teica – nepaspējot apēst, kad jau tiek atvesta kārtējā iepakojumu porcija. Pirms Pesaha bijuši īpaši komplekti – svētku galdam.

Viena no tiem, kas atbildēja par piegādes organizēšanu, bija manas māsas vecākā meita, Izraēlas armijas majore. Jā, lepojos. Un lielos arī. Meitene tolaik gulēja pāris stundu diennaktī, uz mājām gandrīz nebrauca. Pēc tam armija (un māsasmeita arī) nodarbojās ar “kovidviesnīcu” darba organizēšanu.

Izraēlā stingrie ierobežojumi tika atcelti jau maijā un, kā kļuva skaidrs nedaudz vēlāk, pārsteidzīgi. Vasarā sekoja koronavīrusa otrais pacēlums.

“Jā, pirmie stingrie ierobežojumi pie mums bija martā. Tie turpinājās pusotru mēnesi. Ierobežojumu atvieglošana sākās jau aprīļa beigās. Pirmā darba tikšanās man bija aprīļa divdesmitajos datumos, tad viss vel bija ļoti saspringti, bet maija sākumā atgriezos normālā darbā,” nesen atcerējās māsa. “Vasara pie mums bija traka, cilvēki “rāvās nost no saites” pēc pilnas programmas un jau rudenī, šķiet, septembrī, pie mums viss atkal tika slēgts.”

Tieši tad, vasarā, Izraēlas vēstniece Latvijā Orli Gila sarunā ar Rus.Lsm.lv ļoti slavēja Latvijas iedzīvotājus. Taču, kas pie mums notika vēlāk, zina visi, un pašreizējie ierobežojumi turpinās. Un turpinās. Un turpinās…

Tāpat kā pie mums, Izraēlā par “melno” kļuva šā gada janvāris. Vislielākais mirušo skaits. Saslimstības līmenis milzīgs – 10-11 tūkstoši saslimušo diennaktī. Valsts tika “slēgta” trešo reizi.

Šajā laikā bijušas vairākas reizes, kad “nosvilpusi lode”. Garām.

Te māsas kolēģis saslimis, bet viņa ar viņu veselu stundu apspriedusi darba jautājumus. Testēšana, nervi uzvilkti līdz pēdējam, gaidot atbildi, taču – vesela. Te māsasmeitai gadījies līdzīgi – un atkal no satraukuma jūc prātā, kamēr māsa “WhatsApp” neatraksta – viss kārtībā, tests ir negatīvs.

Tagad Izraēla ir pasaules līdere vakcinācijā.

Māsasmeita majore vakcinējās viena no pirmajām – arī tāpēc, lai rādītu priekšzīmi padotajiem. Māte kategoriski atteicās potēties – viņai esot tik daudz kaišu, ja nu kaut kas notiek ne tā, kā vajag?! Bet māsa ar savām jaunākajām meitām vakcinējusies. Un – pēc pirmās devas jaunākā meita saslima. Taču palaimējās un viss noritēja viegli, tikai  pāris dienas bija gripai līdzīgi simptomi. Ar meiteni tagad viss kārtībā. Brīnums, ka māsa un viņas vidējā meita neinficējās. Testu rezultāti nesen bija negatīvi. Māsa drīz dabūs “zaļo pasi” – saņēmusi jau otro poti. Ziņojusi par pašsajūtu, pastāstīja arī gadījumu no armijas dzīves, ko dzirdējusi no vecākās meitas. Kad armijas daļā daudzi inficējušies, mūsu majore veikusi “epidemioloģiskās pratināšanas”:

“Viņa patiešām sarīkoja karavīriem īstas pratināšanas, noskaidrojot, kurš ar kuru ir vai nav ticies. Jo daži viltīgi zaldātiņi, uzzinot, ka kāds inficējies, tīšām teica, ka ar viņu tikušies, gandrīz vai apkampušies, lai varētu doties mājās pāris nedēļas atpūsties. Taču reiz daļā ieradusies jauna kareive, jauka blondīne, kas staigājusi apkārt un ar visiem iepazinusies. Un tad noskaidrojies, ka viņa inficējusies, un mūsu majore ar viņu runā. Iznāk, ka blondīnīte varēja inficēt gandrīz vai visu daļu. Taču izrādās, ka meitenei ir satriecoša redzes atmiņa un viņa, vēl nevienu nezinot vārdā, absolūti precīzi un atpazīstami aprakstījusi visus, ar kuriem patiešām runājusi! No to saraksta, kuri apgalvoja, ka ar viņu tikušies un tāpēc viņiem jādodas karantīnā, atkritusi gandrīz puse.”

Jāpiebilst, ka Izraēlas armijā attieksme pret vakcināciju bijusi ārkārtīgi nopietna, līdz šim apmēram 90% personālsastāva ir vakcinēti vai arī pārslimojuši Covid-19 (viņus vakcinēs vēlāk, jo pagaidām darbojas “dabiskā” imunitāte).

Bet pie mums… Paši zināt. Jā, Izraēla gatavojas atvērt robežu, taču, šķiet, ka tikai vakcinētajiem.

Ļoti gribas aizbraukt pie mammas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt