“Mākslinieku” viltība
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Pirmie savus logus bija atrāvuši igauņi. Aprīlī viņu Rakstnieku savienības plēnums pieprasīja Padomju Igaunijas valdības atkāpšanos. Latvijas Rakstnieku savienības pārstāve Anna Žīgure mājās atgriezās spārnota. Savienības priekšsēža Jāņa Petera vadībā latvieši sāka organizēt savu plēnumu. Pievienojās arī citi radošie – mākslinieki, komponisti, aktieri, arhitekti, žurnālisti. Pasākumam izvēlētie datumi – 1. un 2. jūnijs – zīmīgi sakrita ar ASV prezidenta Ronalda Reigana vizīti Maskavā. Jau pirms gada Reigans bija pateicis leģendārākos no saviem vārdiem: “Gorbačova kungs, nojauciet šo mūri!”
Bija vēl kāds zīmīgs pasākums, kuru Latvijas inteliģence gudri izmantoja. Jūnija beigās Maskavā bija plānota PSRS Komunistiskās partijas 19. konference. Jau pirms tās bija publiskotas apspriežamās tēmas, un tās solījās būt revolucionāras: vēl lielāka atklātība, partijas vadošās lomas mazināšana, brīvas vēlēšanas... Konferencē bija jāpiedalās arī Latvijas delegātiem – tam pašam Peteram, arī Dainim Īvānam un citiem.
Tas kļuva par viltīgu ieganstu plēnumam – ir jāapkopo republikas inteliģences viedokļi, kas palīdzētu Perestroikas tēvam gaidāmajā konferencē.
Lai viedokļi būtu iespējami plaši, radošie pieaicināja arī citus ekspertus, tāpēc iznīcinoša kritika aptvēra daudz vairāk jomu, nekā varētu sagaidīt no “māksliniekiem”. Politika, ražošana, lauksaimniecība, medicīna, izglītība, demogrāfija, ekoloģija, vēsture... Dominējošā tēma: nost ar Maskavas diktātu, Latvijai – reālu autonomiju, latvieši izmirst un grib paši par sevi lemt.
Ironiski, ka Rīgas Kongresu namu, kurā plēnums notika, toreiz sauca par Komunistiskās partijas Politiskās izglītības namu. Divtik ironiski, ka visa šī jezga notika Komunistiskās partijas vadības klātbūtnē. Pat pirmais sekretārs Boriss Pugo bija ielūgts un ieradies. Vēl viena “mākslinieku” viltība.
Iznīcinoša kritika
Mākslinieks Juris Dimiters: “Kā mazi bērni mēs visu laiku esam tikuši tramdīti, gleznas tika rautas nost no sienām, grāmatas aizliegtas, izstādes slēgtas, dzejoļi svītroti, filmas graizītas un slēptas, ansambļi vajāti. Vai tas nav paradokss, ka man, lai uzzinātu, kas īsti notiek manas partijas CK plēnumos, ir jāklausās Amerikas Balss vai BBC?”
Dzejniece Māra Zālīte: “Pa karjeras kāpnēm kāpj nevis godīgākie un talantīgākie, bet tie, kas veiksmīgāk tiek galā ar tādām “pagātnes paliekām” kā sirdsapziņa un godaprāts. Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas.”
Māksliniece Džemma Skulme: “Kas tad īsteni uzvarēja Otrajā pasaules karā? Īpaši, ja paskatāmies uz kara izpostīto Vāciju, uz abām Vācijām un salīdzinām tās ar mūsu ekonomisko, ekoloģisko, demogrāfisko un kultūras situāciju. Kopjot savu kultūru, mēs esam krietni idealizējuši sociālismu.”
Publiciste Marina Kostaņecka: “Redzu, cik veikli manā sirsnīgajā, ar bagātu dvēseli apveltītajā tautā ir iedzītas primitīvas naidu izraisošas formulas. Lielāku nejēdzību kā tautu draudzības stiprināšanu mācību iestādēs tādā veidā es nespēju iedomāties. Līdz šim Latvijā esmu bijusi tikai vienā divplūsmu skolā, kuras gaisotne vismaz daļēji atbilst priekšstatam par tādu mācību iestādi, kurā Imants Ziedonis būtu ar mieru laist savus mazbērnus.”
Publicists Ābrams Kleckins: “Ja mēs tiešām kaut ko gribam mainīt, mēs, inteliģence, nevarēsim iztikt bez grēku nožēlošanas, mēs kā inteliģenti esam vainīgi savas tautas un sabiedrības priekšā. Vainīgi varbūt ne tāpēc, ka piedalījāmies, kaut arī piedalījāmies. Vainīgi tāpēc, ka stāvējām malā, klusējām, saglabājām sevi.”
Pieprasīja valstiskumu
Kaut toreiz vēl nerunāja par neatkarību, plēnums pieprasīja Latvijai “suverēnu nacionālo valstiskumu brīvu valstu savienībā”.
Ar latviešu valodu kā valsts valodu, ar atsevišķu pilsonību, ārlietu ministru un pat ANO dalībvalsts statusu, kā arī ar tiesībām pašai startēt olimpiskajās spēlēs zem sarkanbaltsarkanā karoga. Iedzīvotājiem – brīvas tiesības strādāt un mācīties ārzemēs, padomju armijā – dienēt šeit pat izveidotā atsevišķā vienībā latviešu valodā, rūpniecībā – aizliegt viesstrādniekus, lauksaimniecībā – atgriezties pie Ulmaņa kooperācijas sistēmas. Tādas ķecerības!
Par plēnuma uzdrīkstēšanās augstāko virsotni kļuva žurnālista un komunistiskās partijas vēstures pasniedzēja Mavrika Vulfsona runa. Vulfsons skaidri un gaiši pateica – Latvija ir okupēta.
Pirmo reizi Padomju Latvijas vēsturē kāds publiski runāja par okupāciju okupācijas varas augstākās vadības klātbūtnē.
Pirmo reizi PSRS vēsturē kāds publiski pieminēja Molotova Ribentropa pakta slepenos protokolus.
Žurnālists Mavriks Vulfsons: “Padomju varas izveidošanās Latvijā ir izlemta 1939. gada 23. augustā PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienotā slepenā protokola 1. pantā. Šai dokumentā jau minēts, ka PSRS savas intereses īstenos ar īpašiem pasākumiem. Tāds īpašs pasākums bija 1940. gada 14. jūnija ultimāts Lietuvai un Lietuvas ieņemšana 7 stundu laikā, 15. jūnija pievakarē ģenerāļa Pavlova armijai sasniedzot plašā frontē Latvijas dienvidu robežu. 16. jūnijā pulksten 12.30 Latvijas sūtnim Krieviņam Maskavā tika iesniegta nota-ultimāts ar nedzirdētu saturu, kurā pieprasīts nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma izpildi. Un otrkārt – es citēju – bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā. Starptautisko normu rupjais pārkāpums ir skaidrs, un, runājot varbūt svešā valodā – Latvijas varmācīga okupācija.”
Viltīga lavierēšana
Zīmīgi, ka plēnuma rezolūcijā – plašā gala dokumentā, ko nosūtīja arī PSRS līderim Gorbačovam – vārds “okupācija” netika ierakstīts. Atcerēsimies – plēnums bija jāpasniedz kā mūsu labais darbs, ieguldījums Perestroikas celšanā, tāpēc
oficiālos papīrus rakstīja, cik vien uzmanīgi iespējams, un lietojot tā laika varas leksiku.
Viens no Perestroikas jājamzirdziņiem bija staļinisma nosodīšana. Tāpēc plēnuma rezolūcijā ierakstīja: “Latvijas iestāšanās un eksistences jēga PSRS sastāvā tika kompromitēta staļinisma apstākļos.” Vēl viens varas ieviests atklātības termins “vēstures balto plankumu pētīšana”. Tāpēc rezolūcija atsaucās arī uz to: “Lai atjaunotu vēsturisko patiesību, iepazīstināt republikas sabiedrību ar Ribentropa-Molotova pakta slepenajiem protokoliem.”
Tāda viltīga lavierēšana pa varas krātiņu ar aizliegto augli azotē. Pat tam laikam radikālais Vides aizsardzības klubs 14.jūnija deportāciju piemiņas mītiņu pieteica kā atbalstu Perestroikas un partijas konferences kursam. Pirms gada disidentus pie Brīvības pieminekļa tvarstīja čekisti, bet nu ļaužu tūkstošus uzrunā komunistu ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs zem sarkanbaltsarkanā karoga.
Pagrieziens, pēc kura zaudēja kontroli
Vēl tagad dzīvelīgs ir mīts, ka Radošo savienību plēnumu inspirēja pati komunistu vara. Muļķības, bija tieši pretēji.
Plēnums kļuva par pagriezienu, kurā komunistu iedarbinātās Perestroikas stūre sāka slīdēt ārā no rokām.
Viņi zaudēja kontroli. Un arī paškontroli. 18.jūnijā tika sasaukts LKP centrālkomitejas plēnums, reakcionāri tajā zvēroja. Gorbunovu lamāja par koķetēšanu ar nacionālistiem, Vulfsonu apsaukāja par politisko prostitūtu. Viņa runu pirmā bija nopublicējusi "Skolotāju Avīze", tās redaktoru uz īsu brīdi pat nometa no amata. Tad runu pilnā garumā parādīja arī televīzijas raidījums "Labvakar", pēc kā rubikieši ārdījās, ka valsti vadot žurnālisti. Un tā tālāk.
Ir pat aplams mīts, ka arī Tautas frontes tapšana bija nomenklatūras un čekas pirksts. Pirmie par frontes nepieciešamību ierunājās trīs vīri – žurnālists Viktors Avotiņš un varai nepakļāvīgie luterāņu mācītāji Juris Rubenis un Modris Plāte. Viņi satikās Avotiņa dzīvoklī īsi pirms Radošo savienību plēnuma. Tikšanās iemesls – tā pati Reigana vizīte Maskavā. Amerikāņi rīkoja prezidenta pieņemšanu zināmākajiem PSRS disidentiem, un bija ielūgts arī mācītājs Plāte, tāpēc vajadzēja apspriest, ko Reiganam pie izdevības pavēstīt par Latviju. Vēlāk ierosinājums dibināt fronti tika izteikts arī plēnumā, bet Jāņa Petera piesardzības dēļ rezolūcijā to neiekļāva.
Četrus mēnešus vēlāk Tautas fronte tāpat tika nodibināta. Tieši tajās pašās – plēnuma caurvēja izvēdinātajās – Politiskās izglītības nama sienās.
Šīs divas jūnija dienas bija kļuvušas par Atmodas lielāko grūdienu. Tās leģitimizēja Atmodu un parāva līdzi masas.
Pirms tam sarkanbaltsarkanos karogus bija vicinājuši disidenti, un sekotāju viņiem nebija daudz, pat ja daudzi juta līdzi paklusām. Bet, kad pie karogiem ķērās intelektuālā elite – visi šie varai pietuvinātie, visnotaļ mērenie un tautā iemīļotie kultūras darbinieki – viņi atrāva vaļā visas tautas uzdrīkstēšanās slūžas.
Mavriks Vulfsons bija spilgts piemērs šim inteliģentu sirdsapziņas kūlenim. Agrāk – pārliecināts komunists, jau trīsdesmitajos iestājās pagrīdes komjaunatnē, jo ticēja, ka Staļins izglābs Latvijas ebrejus no Hitlera; padomju armijā – komunistu aģitācijas vadītājs; vēlāk – komunistu partijas vēstures pasniedzējs Mākslas akadēmijā un ārpolitikas žurnālists, kam jākritizē “pūstošā imperiālisma” pasaule. Tai pat laikā dziļš intelektuālis ar plašu kontaktu loku Rietumu politiskajās aprindās un kulta personība mākslas studentu aprindās. Pārāk gudrs un sevi cienošs, lai visu mūžu nodzīvotu, ticot muļķībām.
Uzreiz pēc Vulfsona vēsturiskās runas plēnuma starpbrīdī viņu uzmeklēja Latvijas komunistu šefs Boriss Pugo un sejā nošņāca: “Tu nogalināji Padomju Latviju!”
Pugo kļūdījās. Baltiešu atmoda nogalināja visu Padomju Savienību. Baltija pirmā sāka skandēt pašnoteikšanās un vēlāk īstas neatkarības zvanus. Tad pievienojās citi. Arī Austrumeiropa atmodās vēlāk. Reigana aicinājumu nojaukt Berlīnes mūri Gorbačovam palīdzēja izpildīt mazās Baltijas tautas.
Krievijas impērija Baltiju sauca par savu logu uz Eiropu. Mums tas bija cietuma logs. Mēs paši to atrāvām vaļā un tikām brīvībā, un aiz mums sabruka viss padomju cietums. Tā notiek, kad cērt logus, kur nevajag.
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada noslēgumam.
