Laura Melne: Nevēlos kaunēties, ka esmu latgaliete

Pirms gadiem pieciem, vēl mācoties vidusskolā, man reiz intervijā pajautāja, kāpēc man tik svarīga ir latgaliskā identitāte. Samulsu, jo uzskatīju to par pašsaprotamu lietu. Es esmu piedzimusi kā latgaliete, tāpēc tāda arī vienmēr palikšu. Punkts. Taču šogad, laikā, kad Latgalei pievērsta īpaša uzmanība, man pirmoreiz mūžā īsu brīdi kļuva kauns. Kauns, ka esmu latgaliete. Tātad – kauns būt pašai sev.

Nesen ar lielu interesi izlasīju Vārdotājas bloga ierakstu. Viņas pieredze krietni atšķiras no manas, bet tas lika vairs neklusēt par to, ko savā prātā pārcilāju jau krietnu laika sprīdi. Es Vārdotāju saprotu, lai arī ne visam piekrītu. Ļoti, ļoti saprotu.

To, ka esmu no Latgales, nekad neesmu uzskatījusi par problēmu. Varbūt tāpēc, ka ar šiem kompleksiem nekad nav sirguši mani vistuvākie ģimenes locekļi. Tomēr neviens bērnībā man nav lasījis latgalieša pašapziņas īso kursu. Manuprāt, esmu to guvusi ar dzīvē skatītu trīs iepriekšējo paaudžu piemēru.

Latgaliešu valoda, savas zemes mīlestība un katoļticība ir bērnībā nostiprināti manas dzīves pamati, kurus es laikam nespētu sagraut pat tad, ja pati to vēlētos.

Jau kopš bērnības daudz laika esmu pavadījusi arī Rīgā. Un kopš agra vecuma arī iepazinusi vecāko paaudžu Rīgas latgaliešu kompleksus par savu izcelsmi.

Kā piecgadniece esmu kušināta publiskā vidē un lūgta runāt “pareizā valodā” vai “tik nesmuki nerunāt”.

Es nesapratu, kāpēc tas jādara, un parasti arī nedarīju. Nedarītu arī šodien, bet ieteicēju motivāciju tagad saprotu. Tā bija vēlme mani pasargāt. Pasargāt no tā, kas savulaik pašiem atstājis dziļas, nedzīstošas rētas.

Es domāju, runāju un rakstu latgaliski, lai arī skolā praktiski nevienu dienu to neesmu mācījusies. Lai cik absurdi tas neizklausītos, rakstīt valodā, kurā domāju, es iemācījos tviterī. Atkal mācījos no piemēriem. Piemēriem, ka rakstīt latgaliski sociālajos tīklos ir normāli. Vienmēr būšu pateicīga @saprge, @Edeite, @jureits (kurš tolaik vēl nebija Saeimas deputāts) un citiem.

Es atradu savu latgaliešu rakstu valodas platformu, bet daudziem tādas nav.

Ir traģiski, ka liela daļa latgaliešu ir savas dzimtās valodas analfabēti.

Tomēr arī samērā regulāri notiekošās bezmaksas latgaliešu rakstu valodas nodarbības profesionāļu vadībā nav plaši apmeklētas. Kūtrums? Nevēlēšanās lieki piepūlēt savas smadzenes? Vai varbūt kauns par savu neprasmi un kļūdām?

Arī, dzīvojot Rīgā, nekad neesmu slēpusi, ka esmu latgaliete. Vēl jo vairāk – esmu no īstiem laukiem, gana lielā attālumā no tuvākās pilsētas. Varbūt man vienkārši paveicies ar draugiem un paziņām, kas nekad nav izteikuši kādas neglaimojošas piezīmes vai uzdevuši muļķīgus jautājumus. Esmu dzirdējusi gan atzinību par savas identitātes saglabāšanu, gan jokus, ka, regulāri lasot manus ierakstus "Facebook", draugi drīz jau paši latgaliešu valodu būs iemācījušies.

Varbūt arī stereotipiem tik lielu vērību vairs nepievēršu, jo sen jau cenšos par tiem neiespringt. Ja gadiem visapkārt skan, cik lielā bedrē tu esi (lai arī pats tā nemaz nejūties), tad atliek divi varianti – sajukt prātā vai visu uztvert ar ironiju un pasmieties. Man vienmēr labāk paticis tas otrais. Gan tad, kad saproti, ka kādam Latgale jau sākas uzreiz aiz Ogres, gan tad, kad ārste Rīgā izsaka teoriju, ka mana ģimenes ārste Latgalē varētu neprast darboties ar e-pastu, gan tad, kad cilvēki par situāciju Latgalē spriež pēc redzētās dzelzceļa apkaimes pa vilciena Rīga-Zilupe logu, un tā tālāk.

Jā, bez klasiskajiem stereotipiem pēdējos gados klāt nācis viedoklis par Latgales iedzīvotāju politisko noskaņojumu. Kad reiz kāds Latgalē nekad nebijis cilvēks (pats to atzina) sāka gudri spriedelēt par politiskajiem uzskatiem Latgalē, kāds mans draugs ieteica viņam vispirms padomāt par politisko situāciju Rīgā. Pretargumentu vairs nebija.

Vārdotāja blogā raksta, ka latgaliešiem trūkst atbalsta no pārējiem latviešiem. Man gan šķiet, ka tas arvien pieaug. Jau vairākus gadus strādājot latgaliešu kultūrvidē, mani vienmēr vairāk uztraucis kas cits – tas, ka mēs, latgalieši, neprotam sadarboties savā starpā. Un šī situācija ir “veca kā pasaule”.

Esmu daudz lasījusi starpkaru laika latgaliešu presi un teju raudājusi, jo laiki mainās, bet latgalieši, šķiet, nemainās.

Protams, nevar gaidīt, ka visiem cilvēkiem būs vienāds viedoklis, ir nepieciešama viedokļu daudzveidība. Taču problēma ir neprasmē akceptēt citu uzskatus.

Nebeidzama ir diskusija starp “vecās” un “jaunās” ortogrāfijas piekritējiem, tiem, kas grib rakstīt “ō” vai “uo”. Abi varianti ir atļauti, tāpēc ar paretiem uzplaiksnījumiem šis konflikts nedaudz pieklusis. Taču radusies jauna tendence.

Viena no klišejām, ko saistībā ar Latgali var sagaidīt no pārnovadniekiem, ir atsaukšanās uz filmu “Cilvēka bērns”, īpaši epizodi ar “gailīšu mērīšanos”. Šobrīd citāda “mērīšanās” – “mērīšanās ar savu latgaliskumu”, šķiet, notiek sabiedriski aktīvo latgaliešu vidū.

Brīžiem šķiet, ka ir izstrādāts kāds nerakstīts “latgalieša standarts” – kā pareizi domāt, runāt un būt.

Ja neatbilsti kādiem mistiskiem priekšrakstiem, tad esi “puorčyuļuots” vai teju dzimtenes nodevējs. Pastāv tikai “balts” vai “melns”, tikai viena taisnība – ne pa labi, ne pa kreisi. Mēs pārmetam pārnovadniekiem, ka tie mūs nesaprot, bet - vai mēs spējam saprast cits citu?

Ievadā minēju, ka man šogad pirmoreiz kļuva kauns, ka esmu latgaliete. Jā, tas notika brīdī, kad ziņu portālu centrālo rakstu vidū parādījās ziņa par latgaliešu savstarpējiem strīdiem Latgales kongresa pieminekļa sakarā. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: “Lūdzu, nesaistiet to ar mani!” Es pirmoreiz pa īstam sapratu cilvēkus, kas kautrējas no visa latgaliskā. Vien viņiem vēlmi norobežoties radījuši sabiedrības stereotipi, bet man tā bija mūsu pašu, latgaliešu, attieksme.

Es priecājos par jebkuru cilvēku, kura mērķis ir strādāt Latgales labā. Taču, vai, skrienot ar karogiem un lozungiem, neskatoties zem kājām, paši neatgrūžam citus? Un ne tikai “svešos”, bet reizē arī savējos. Mēs gribam, lai citi mūs saprot, bet paši netiekam galā ar iekšējiem konfliktiem. Ja nāc vērt vaļā kāda durvis, vai vēlēsies to darīt, dzirdot, ka iekšā kāds strīdas?

Pirms iešanas ārā nedrīkst aizmirst ieskatīties spogulī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti