Labrīt

Latvijas kolorīts: Roberto Meloni

Labrīt

Latvijas Kolorīts: Nopūtas

Latvijas kolorīts: Pateicības raksti

Latvijas kolorīts: Pateicības raksts

Parasti pateicības raksts sākas šādi: “Ar šo tiek apstiprināts...”, “Novērtējot Jūsu dalību…”, vai arī “Ar šo tiek pieminēts, ka…”

Pateicības rakstu angliski varētu tulkot kā “Certificate of thanks”, taču tas neietver smalko un, vismaz man tā šķiet, īpaši latvisko vārdu garšu, jo “raksts” nav tikai kaut kas uzrakstīts, bet arī rakstveida devums, dokuments vai rotājums.

Pateicības rakstus parasti ierāmē un izsniedz līdz pat ducim cilvēku, kuri piedalījušies vienā vai otrā projektā, kas noslēdzies vairāk vai mazāk veiksmīgi. Visticamāk, ja projekta laikā kāds gājis bojā vai nodots kriminālvajāšanai, pateicības raksti izsniegti netiks. Taču tikai gadījumā, ja apsūdzība bijusi nopietna un nāve - novēršama.

Negribu, lai izklausās, ka man tas nepatīk vai ka es izsmeju pateicības raksta fenomenu. Savā ziņā tas ir apburošs.

Jo kas gan tas ir, ja ne vien krietni atšķaidīts vietēja rakstura ekvivalents tai barokālajai pompozitātei, ar kuru iesvēta “slavas zālē” vai kādas no sevis ļoti daudz iedomājušās domnīcas “goda postenī”?

Turklāt abi minētie ir daudz egocentriskāki vingrinājumi pašslavināšanā tam, ko jau tāpat darāt. Jauki, ka kāds pacenties izdrukāt sertifikātu un, iespējams, noorganizēt ceremoniju, pat ja tā ir ietērpta pseido-ierēdnieciskā valodā, sakot, ka jūs “ņēmāt būtisku dalību” kaut kā sasniegšanā vai “ar izcilību piedalījāties” tā veicināšanā, ko nu vajadzēja sasniegt vai veicināt.

Viena pateicības rakstu problēma ir tāda, ka tos izsniedz ļoti, ļoti bieži. Pateicības raksts ir mazāk nekā apbalvojums, taču labāk nekā vispār netikt pamanītam.

Latvijas Televīzijas ēkā, kur atrodas LSM galvenais birojs, sienas neregulāros intervālos ir noklātas ar pateicības rakstiem, kas liecina, ka viena nodaļa ir ģimenēm draudzīga un ka cita kādu dienu piedalījās atkritumu vākšanā.

Tie sniedz krāsainu atslodzi no brūno ķieģeļu sienām, un vienmēr interesanti redzēt, kurš ministrs vai ierēdnis tos parakstījis, lai vajadzības gadījumā var noviltot viņu parakstu.

Lai gan šos mušu nopēdotos sertifikātus pārsvarā ignorē, daži cilvēki, šķiet, drusku par augstu vērtē pateicības rakstus, it kā tie būtu īsti ekspertīzes un kvalifikācijas sertifikāti.

Ieejot kāda pilsētas mēra vai uzņēmuma vadītāja kabinetā, bieži vien gadās redzēt ar ierāmētiem pateicības rakstiem lepnumā rotātas sienas, kur tie izkārtoti drošās ģeometriskās rindiņās kā medaļas uz ģenerāļa krūtīm.

Tas līdzinās vizītei pie ārsta: ir iedrošinoši redzēt uz sienas sertifikātu, kas apstiprina, ka šis ir kvalificēts un licencēts mediķis. Savukārt redzot pārmērīgu sertifikātu galeriju no institūtiem un asociācijām ar maz zināmiem nosaukumiem un grezniem vaska zīmogiem, neviļus sāc bažīties, vai tikai ārsts nav kāds “New Age” šarlatāns, kas drīz vien tev parakstīs aromterapijas, dēļu un trepanācijas kūri.

Ar ciniskāku skatpunktu apveltītākie varbūt aizdomāsies arī līdz tam, ka pateicības rakstu izsniedz kaut kā taustāmāka, piemēram, paaugstinājuma vai - pasapņosim - prēmijas vietā. “Algas pielikumiem nav atlicis naudas… iedodiet viņiem visiem vēl vienu pateicības rakstu,” varētu ieteikt kāds Skrūdža iedvesmots firmas grāmatvedis.

Bet, visticamāk, es tomēr esmu greizsirdīgs, jo esmu saņēmis tikai vienu pateicības rakstu.

Pilnīgi negaidīti tas atnāca pa pastu un slavēja mani par sadarbību, kas palīdzēja gūt panākumus 2014. gada Dziesmu svētkiem. Tas bija pārsteigums tāpēc, ka es nebiju iedomājies, ka būtu kā īpaši palīdzējis. Es biju uzrakstījis pāris rakstu, taču tas bija mans pienākums. Tie bija pieņemami raksti, taču ne kaut kas Pulicera balvas cienīgs. Tomēr pateicības rakstam ar to pietika.

Lai gan savā ziņā tas bija glaimojoši - es nobrīnījos, ka kāds vispār bija minējis manu vārdu starp potenciālajiem pateicības raksta saņēmējiem -- tas lika man justies, ka kaut kur esmu piedalījies, to neapzinoties. Es sajutos tā, it kā mani raksti būtu bijuši reklāma, un nodomāju, ka tā vietā vajadzētu uzrakstīt kaut ko nedaudz niknu un sīkmanīgu, vienkārši lai parādītu, ka nekādi pateicības raksti mani neiespaidos.

Pagājuši četri gadi, un laikam būšu to izdarījis.

Sēriju "Latvijas kolorīts" veidojuši Latvijas Sabiedrisko mediju portāla angļu versijas autori Maiks Koljers un Lauris Veips.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti