Kādreiz Latvija reklamējās kā dziedošā zeme. Pašlaik tā ir zeme, ko vislabāk izbaudīt lēnām. Skaņa un lēnīgums - abi ir klātesoši iespējamā trešajā zīmolā: Zeme, kuras paneļdiskusijās ir pārāk daudz dalībnieku.
Pēdējās desmitgades laikā esmu bijis neskaitāmās prezentācijās, konferencēs, brīfingos, debatēs un diskusijās. Dažas bija interesantas, bet lielākā daļa mani saniknoja. Un, gandrīz bez izņēmumiem, apnicīgās bija apnicīgas nevis tādēļ, ka tādi bija paši runātāji, bet tāpēc, ka formāts bija balstīts klasiskajā latviešu receptē: uzaicināt uz skatuves daudz par daudz cilvēku, iedot katram stingri noteiktu runāšanas laiku un neņemt vērā, ko viņi saka.
Kad runā viens cilvēks, to sauc par lekciju. Lekcijas man patīk. Kad runā divi, tas ir dialogs. Dialogi ir stimulējoši. Kad runā trīs, gandrīz vienmēr parādīsies dinamika, kurā pa kārtām piekrīt un nepiekrīt. Bet, kad runā četri, var izveidoties divas atsevišķas nometnes, sarunai atgādinot pāru komandu cīņu profesionālajā reslingā.
Bet tālāk - kad ir pieci, seši, septiņi, astoņi cilvēki, sarindoti uz skatuves kā pīlītes šautuvē bez balvām par trāpījumiem, un kad katram runātājam ir dotas desmit minūtes, lai pateiktu, kādu prieku viņiem sagādā atrasties Rīgā un cik ļoti viņi ciena pārējos runātājus, un ka diskusijas temats noteikti ir izvēlēts pamatoti, visbiežāk ir pienācis laiks vai nu revidēt uzkodu galdu, vai doties mājās.
Šķiet, ka pasākumu organizētāji ir atkarīgi no tā, lai uz skatuves vienlaikus būtu pēc iespējas vairāk runātāju -
klasisks gadījums, kad kvantitāte gūst virsroku pār kvalitāti. Vēl tas ir arī veids, kā nodrošināt, ka labi jautājumi nesaņems nevienu labu atbildi. Vai arī jebkuras atbildes, kam ir potenciāls kļūt interesantām, tiek fiksi piežmiegtas, kad runas zizli padod tālāk: tas, ka visiem jārunā vienādu laiku, ir vēl viens noteikums, kas kalpo, lai neviens neapvainotos un sponsori būtu apmierināti. Savukārt sponsoriem noteikti jābūt pamanāmiem ne tikai konferences programmā, bet arī uz skatuves, gluži kā banku vadītājiem, kas iemaldījušies "X Faktorā".
Daļēji pie vainas ir arī klausītāji. Viņiem būtu jālaužas uz skatuvi vai vismaz jāizsaka iebildumi, ja viņiem tādi ir. Tomēr to ir grūti panākt, kad katrā diskusijā ikviens centīgi izvairās sēdēt kādā no trīs priekšējām rindām. Tas ir patiesi nožēlojams skats, kas tikai stiprina pamata iespaidu - tas, kam vajadzētu stimulēt klātesošo domāšanu, patiesībā ir skumja deja, kurā kautrīgums mijas ar apātiju. Kā zina ikviens, kurš gājis skolā, vienīgais attaisnojums sēdēt aizmugurējā rindā ir vai nu bučošanās, vai kāršu sišana.
Atceros kādu diskusiju, kas notika Latvijas Universitātē. Es ļoti gribēju to redzēt (un arī ierakstīt diktofonā). Es apsēdos priekšējā rindā, kas bija pilnīgi tukša. Pirms viss sākās, kāda organizatore man piebikstīja pie pleca.
"Vai jūs esat kāds no runātājiem?" viņa pajautāja ar ļaunīgu uzsvaru.
"Nē, esmu kāds no klausītājiem," es teicu, atsakoties kustēt no vietas, gandrīz vai citā laika joslā no pārējiem, kas bija satuntulējušies zāles aizmugurē.
Viņa noskatījās manī ar aizkaitināta riebuma pilnu seju, kurā bija rakstīts "persona non grata". Mani noteikti ierakstīja kādā sarakstā.
Teātrī dārgākās biļetes ir priekšā un vidū. Jūs taču neejat uz "Hamletu", domājot, ka labākā vieta, no kuras to izbaudīt, ir aiz kolonnas zāles aizmugurējos sānos.
Un tad vēl ir postošā darba grupas institūcija. Darba grupas ir oficiāli atbalstītas paneļdiskusijas ar pārāk daudziem dalībniekiem - vai, precīzāk, paneļduskusijas ar pārāk daudziem "ekspertiem". Es ieliku "ekspertus" pēdiņās, jo vismaz puses dalībnieku ekspertīze ir apšaubāma un balstīta apburošajā tradīcijā, ka, ja kāds apraksta sevi kā kādas nozares ekspertu, jāpieņem, ka tā ir patiesība.
Jo darba grupu mērķis ir izstiept diskusiju pēc iespējas garāku, pēc iespējas samazinot cerību sasniegt taustāmus rezultātus. Tās rada mierinošu iespaidu, ka notiek kāda darbība, un atliek jebkādu lēmumu pieņemšanu cerībā, ka zem lupas paliktā problēma pa to laiku atrisināsies pati no sevis. Brīnumainā kārtā dažkārt tā arī notiek.
Kādos 99% gadījumu galvenais darba grupu secinājums to noslēdzošajā ziņojumā ir šāds: izveidot jaunu darba grupu, lai izpētītu, vai kaut kas tāds nevarētu vēlreiz gadīties nākotnē.
Bet cerība nav zudusi. DOTS organizācija dara lielu darbu, lai stiprinātu dinamiskas debašu kultūras izaugsmi. Daudzi konferenču organizatori atzīst, ka līdz šim nospiedošais vairākums dalībnieku ir bijuši vīrieši garlaicīgos uzvalkos, tāpēc pat tas, ka tagad uz skatuves tiek aicinātas arī sievietes garlaicīgos uzvalkos, ir uzskatāms par sasniegumu.
Lai gan reizēm tie ir pretenciozi, "stārtapu" tipa notikumi un tādi pasākumi kā nesenā "Mad City" konference vismaz apspēlē un piedāvā alternatīvas šai papelējušajai prezentāciju kultūrai, kura tik ļoti uzprasās pēc kārtīga spēriena pa dibenu.
Tāpēc nākamreiz, kad Latvijā esat kādā diskusijā, apsēdieties priekšā, uzturiet acu kontaktu, pārtrauciet, uzdodiet jautājumus, nebaidieties izdot starpsaucienus un, ja uz skatuves ir vairāk nekā četri dalībnieki un vadītājs, piecelieties un ejiet prom.
Uzreiz pēc tam tiks izveidota darba grupa, lai noskaidrotu, kāpēc klausītāji pametuši diskusiju.
