Sekoja krasa reakcija. Vietējais uzreiz kļuva dziļi aizvainots, un viņam piebalsoja arī pārējie ciema ļaudis. Cik atceros, beigu galā viņam tikai par mata tiesu izdevās izvairīties no tā, ka viņu nomet no klints, jo sanākušie iedzīvotāji ņēma vērā, ka viņš ir ārzemnieks un ka viņš varētu nezināt, cik velnišķīgi aizvainojoša Austrumu Anatolijā ir klakšķināšana ar mēli.
Es nezinu, vai šis stāsts ir patiess. Tomēr tas kalpo par vērtīgu atgādinājumu, ka pat šķietami nevainīgs žests vai izteikums var paust ļoti nopietnu vēstījumu.
Acīmredzamākais piemērs ir frančiem raksturīgā plecu paraustīšana. Tas ir lielisks žests, kas, paužot pilnīgu vienaldzību, var pateikt visu, sākot no bezrūpīga humora un beidzot ar rūgtu naidu. Un varbūt tieši galliskā plecu paraustīšana ir nozīmē tuvākā Latvijas īpašajam žestam, kas paredzēts šādu sarežģītu konceptu paušanai, proti, Latvijas nopūtai.
Nopūtas Latvijā dzirdēt nav grūti, taču ir vienkārši tās pārprast.
Pirms pāris dienām, klausoties radio, es pamanīju bagātīgu nopūtu klāstu. Visupirms kādam ministram uzdeva jautājumu par plānotajām labklājības reformām. Viņš iesāka savu skaidrojumu ar skanīgu nopūtu kā Rīgas Doma ērģeļu iesildīšanos, ko skaisti noķēris studijas mikrofons.
Jau šis vien daudzās valstīs tiktu uzskatīts par sensacionālu notikumu. Ja kāds no cilvēkiem pie varas nopūšas, tas noteikti nozīmē, ka viņš ir nomākts vai izmisis, visticamāk, ka izgāzušos reformu dēļ nonācis tuvu tam, lai atkāptos!
Bet ministrs sniedza savu skaidrojumu, kuru izrotāja ar vēl pāris mazākām nopūtām. Tās varētu rezumēt šādi: “Ministrija ir darījusi visu vajadzīgo, reformas iet uz priekšu, un ļaudīm vajadzētu mums uzticēties, ka tās izpildīsim, tāpēc ir visai nogurdinoši to jau trešo reizi šodien skaidrot, un, ja vien jūs liktu mūs mierā, tas viss tiktu nokārtots.”
Nākamā pie mikrofona bija greznas viesnīcas īpašniece.
Viņai pajautāja, kā sokas uzņēmējdarbībā. Viņa nopūtās. Neskolotai ausij varētu likties, ka viesnīca, visticamāk, ir uz bankrota robežas.
Patiešām, izrādījās, ka varētu iet labāk. Taču tā nebija rezignēta nopūta. Tā bija nopūta, kas vēsta par tuvojošos izvirdumu. Ko tādu, šķiet, dzirdēja Pompeju ielās, pirms izdomāja uziet gaisā Vezuvs.
Un drīz vien no debesīm sāka krist vulkāniski nievu bluķi: uz darbiniekiem nevar paļauties, viņi visi aizgāja, tiklīdz sāka iet grūti, viņi visi gaidīja pārāk dāsnas algas … un tā tālāk.
Abos gadījumos nopūta nebija reakcija uz nepatīkamu situāciju. Tas bija it kā signāls, ka klausītājam būtu jāpriecājas, ka runātājs vispār bija gatavs izšķiest elpu viņu labā.
Citas iespējamas Latvijas nopūtas interpretācijas: “Ko es vispār šeit daru”, “Ko tu vispār šeit dari”, “To visu var saprast bez runāšanas”, “Šai sarunai nekad nevajadzēja sākties”, “Šī saruna nekad nebeigsies”, “Protams, ka mums ir tas, ko jūs prasāt”, “Man pārāk maz maksā par šito”, “Man par šito nemaz nemaksā”, “Ārzemnieki!”, “Veci cilvēki!”, “Jaunieši!”, “Rīdzinieki!”, “Laucinieki!”, un mans mīļākais: “Ja tev būtu bijusi tāda pati dzīve kā man, nebūtu vajadzības dzesēt muti”.
Un šis saraksts nemaz neizsmeļ Latvijas nopūtas semantiskās iespējas.
Premjerministram Mārim Kučinskim ir viena no prasmīgāk pielietotajām nopūtām Latvijā. Viņš izmanto daudzas no augstākminētajām nozīmēm. Preses konference ar viņa klātbūtni dažreiz ir nopūtu simfonija. Dažreiz izklausās, ka viņš jūtas kā neveiksmīgākais cilvēks valstī. Pat ziņas, ka ekonomika iet uz augšu, var tikt sagaidītas ar nopūtu, it kā netieši norādot, ka tas ir tikai laika jautājums, pirms sekos nākamā lejupslīde (kas, protams, ir taisnība).
Taču Kučinska gadījumā nopūtas ir visai patīkamas. Tās uztur viņa ikdienišķo imidžu, kas liek domāt, ka viņš nav pilnīgi nošķirts no visu pārējo valsts iedzīvotāju ikdienas grūtībām un ka būt premjerministram nav ļoti jautri.
Un varbūt šī ir labā ziņa. Padomājiet, kas ir cilvēki, kuri nopūšas. Diktatori un tirāni nekad nenopūšas. Nenopūšas ar lielummāniju sirgstošie.
Godkārīgi biznesmeņi un neizturami, slīpēti sportisti nenopūšas. Latvijas iedzīvotāji gan nopūšas. Un kā vēl.
