Labrīt

Krievijas partijas "Jabloko" priekšsēdētāja Emīlija Slabunova par Krievijas vēlēšanām

Labrīt

Pirmajai Latvijas pašnoteikšanās deklarācijai 100: Idejiskais pamats LPNP veidošanai

Latvijas kolorīts: Izlikšanās, ka tev kaut kas patīk vairāk nekā īstenībā

Latvijas kolorīts: Izlikšanās, ka tev kaut kas patīk vairāk nekā īstenībā

Vārītas olas, majonēze, marinēti gurķi. Es varu ieēst visus, un man tie visi arī īpaši nepatīk. Saliec kopā, un sanāks galvenās sastāvdaļas pazīstamākajiem latviešu salātiem - rasolam. Tāpēc ir iederīgi, ka tieši rasols mani iepazīstināja ar svarīgu, bet apslēptu latviešu sabiedrības konceptu: izlikšanos, ka tev kaut kas patīk nedaudz vairāk nekā īstenībā. 

Mana pirmā tikšanās ar rasolu notika piknikā kopā ar jaunu sievieti. Bija vasaras diena. Man mugurā bija mans labākais krekls. Viņa izvilka no groza plastmasas kārbu un ar lauzni atvāza vāku. Iekšā bija plats rasola šķīvis. Viņa bija uztaisījusi tieši man. Esot slaveni latviešu salāti. Viņa padeva man karoti. 

"Kā tev patīk mūsu rasols?"

Es nopratu, ka vārds "mūsu" bija svarīgs, ka tas apzīmēja visu latviešu nāciju.

"Ļoti labs," es teicu, meklējot parkā kokus, aiz kuriem aizlīst.

Mūsu kāzās atkārtojās tas pats. Tur bija rasola bļoda, kas sniedzās līdz debesīm. Tā sauktajos salātos bija saslēptas monētas. Man vajadzēja izēst visu bļodu, kamēr kāzu viesi noskatījās un teica uzmundrinājuma vārdus. Karote pēc karotes pazuda lejā pa manu kaklu. Monētas man garšoja mazdrusciņ labāk par rasolu. 

"Kā tev patika mūsu rasols?" man pajautāja tante, kas bija oficiāli nozīmēta par ģimenes rasola receptes turētāju.

"Ļoti labs," es teicu, ar rokām mādams, lai tūlīt pat nes kāzu torti.

Bet, par laimi, stāsts nav par rasolu. Tas drīzāk ir par "rasola reakciju", proti, kad kāds saka "ļoti labi", lai gan īstenībā domā, ka tas ir vienkārši tīri neko. Tas ir diezgan smalki, jo tie nav vienkārši meli. Tu nesaki, ka tev kaut kas patīk, ja tu īstenībā to ienīsti. Un tas nav nekas tik mīkstmiesīgs kā "baltie meli". Tu nesaki, ka rasols ir "superīgs" vai "perfekts". Tu pieklājīgi pasmaidi, sakot: "Ļoti labs." 

Tā ir sava veida pieklājība, bet arī kaut kas cits - kaut kas svarīgāks. "Rasola reakcija" balstās tajā, ka tu novērtē, ka kāds ir trakoti nopūlējies, lai uztaisītu to rasolu, un ka viņus sāpinātu tava nepatika. Jautājums nav par to, ko tu domā par rasolu, bet drīzāk - ko tu domā par viņiem, kā arī par tavu spēju pārkāpt savam ego, lai citus neaizskartu vai nesāpinātu. Jo, beigu beigās, tavas domas par rasolu nav svarīgas.

Un Lavijā, kur dzīvo mazāk nekā divi miljoni cilvēku, var šķist, ka ikviens ir daļa no plašas ģimenes ar savu rasola recepti. Tāpēc tad, kad parādās jauna grāmata, luga, izstāde vai filma (it sevišķi filma), tā vietā, lai teiktu, ka tā bija tīri neko, drusku garlaicīga vai sliktāka, nekā cerēts, cilvēki biežāk teiks "ļoti labi" un ar godīgu entuziasmu koncentrēsies uz scenogrāfiju vai kostīmiem, ignorējot to, ka scenārijs un režija bija gluži viduvēji.

Tāpēc, ka mēs zinām - ir grūti uztaisīt jebkādu filmu, publicēt grāmatu, izveidot izstādi, un kopumā svarīgāk ir iedrošināt, nekā kritizēt, it sevišķi ja kritika tikai aizvainos vai sāpinās. Empātija stāv pāri ego. 

Ir viens acīmredzams iebildums "rasola reakcijai". Proti, sacīt "ļoti labi" attiecībā pret kaut ko, kas tāds nav, ir tendenciozi un iedrošina viduvējību izcilības vietā. Ir grūti apstrīdēt šādu argumentu. Tomēr rasola reakcijas aizstāvībai es varētu teikt, ka, sakot "ļoti labi", mēs nevis kaut ko cildinām, bet signalizējam, ka nevēlamies izbojāt citiem prieku.

Kā piemēru varu minēt Svarīgu Kultūras Pasākumu pirms pāris gadiem. Es izgāju cauri zināmām grūtībām, lai dabūtu biļeti, un nepacietīgi gaidīju Svarīgo Kultūras Pasākumu nedēļām, pirms tas sākās. Es biju sagatavojies to izbaudīt. Es apsēdos savā sēdvietā ar labāko kreklu mugurā.

Strikti ņemot, Svarīgais Kultūras Pasākums gāja tā, kā biju gaidījis. Bet tas mani nesaviļņoja tā, kā biju gaidījis. Tas bija pārāk ilgs. Dažas vietas man likās kā polsterējums. Dažreiz tas pat šķita gandrīz vai pašapmierināts. Visbeidzot sekoja aplausi un saucieni uz bis, taču arī tie šķita drusku pievilkti, it kā skatītāji spēlētu līdzi māksliniekiem - un tieši tā tas arī bija. Tā bija rasola reakcija augstā kultūras līmenī.

Dienās, kas sekoja Svarīgajam Kultūras Pasākumam, citi man jautāja, ko es par to domāju.

"Ļoti labi," es teicu.

Tad, pēc vairākiem mēnešiem, brīdī, kad biju nesagatavots, kāda draudzene man uzdeva tādu pašu jautājumu.

Es nedomājot atbildēju: "Ļoti labi... taču, ja godīgi, es biju nedaudz vīlies. Tas mani nesaviļņoja tā, kā biju gaidījis."

Viņa stāvēja ar muti vaļā, sastingusi no pārsteiguma.

"Paldies Dievam," viņa teica. "Es domāju, ka tā bija tikai man!"

Diezin vai mēs bijām vienīgie starp skatītājiem, kuriem tā likās. Visdrīzāk, tādu bija daudz. Bet es priecājos, ka laikmetā, kuru raksturo "Patīk" un "Nepatīk" pogas, mūsu pieklājīgie, neiesaistītie, nedaudz gļēvulīgie, taču noteikti ne egocentriskie "ļoti labi" ļāva visiem pārējiem aizvadīt neaizmirstamu Svarīgu Kultūras Pasākumu.

Es gribētu spēt piebilst, ka nu rasols man ir iegaršojies, taču, godīgi sakot, tā nav. Taču es varu to ieēst. Vismaz tik daudz esmu pierādījis.

Saistītie raksti
5 komentāri
Valdis Bērziņš
Planktons Artūrs Savickis atkal izceļas ar skābfēta gurķa IQ. ROFL
Valdis Bērziņš
Protams, ka man ir taisnība, neveiksminiek. LOL
Valdis Bērziņš
Bet ja nopietni, taisnība jau ir.
Artūrs Savickis
Es tā saprotu, ka laikam ar rakstā minēto situāciju mūsdienās lielais vairums planktona var sevi asociēt - kā nekā mūsdienās taču ir laikmets, kad tu vienkārši NEDRĪKSTI 'neielaikot' savas draudzenes/drauga/radinieka pretīgo sunīti vai feiko iedegumu - pretējā gadījumā uzreiz būsi autsaideris un 'antisociāls'. Mani fascinē, cik ļoti ir nokritusi cilvēku kritikas pieņemšanas latiņa (un ar to kopā arī pašvērtējums, kas mūsdienās laikam ir tieši proporcionāls 'plusiņu' skaitam pie savas pusplikās fotogrāfijas sejasgrāmatā). Vēl vairāk mani izbrīna tas, kā šī sistēma pati sevi baro un uztur - ka parādās bara instinkts akceptēt un 'laikot' visus stulbākos mēslus un jēlākās lietas, ka tikai kādu 'neaizskart', tajā pašā laikā aizskarot visus tos, kam vēl ir kaut drusku smadzeņu palicis tajā podā uz pleciem.
Anonīms lietotājs 19307
Ļoti labs raksts.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti