Latvijas kolorīts: Izkāpšana no autobusa

Katrā sabiedriskā transporta sistēmā ir sava uzvedības etiķete. 

Neuzturēt acu kontaktu varētu būt viens no nerakstītajiem likumiem līdztekus tam, ka noteiktiem cilvēkiem būs priekšroka apsēsties, kā arī tam, cik personīgās telpas katram pienākas un cik daudz fiziska kontakta ir pieņemams. Latvijā sastopamas variācijas par visām šīm tēmām, taču, man šķiet, ka par latviešiem tipiskāko varētu nosaukt ko citu.

Latvijas kolorīts

Latvijas kolorīts (angļu: Things of Latvia) ir rubrika, kas sākotnēji parādījusies LSM angļu valodas vietnē. Rakstu sērijā ar vieglu garu ilustrētas parādības, kas varētu tikt uzskatītas par unikālām Latvijai - lietas, kas rada "nekur citur" sajūtu, kas liek mūsu valstij izcelties gan labā, gan sliktā nozīmē. Tā kā sērijas raksti saņēmuši pozitīvas atsauksmes, LSM publicē spilgtākos no tiem arī latviski. 

Vienkārši izsakoties, tā ir gatavošanās izkāpt no autobusa, tramvaja vai trolejbusa. 

Lielākajā daļā pasaules ierastā sabiedriskā transporta lietošanas kārtība ir apmēram šada: pagaidīt pieturā, iekāpt iekšā, nopirkt biļeti, apsēsties, sagaidīt pieturu, izkāpt pieturā.

Latviešu variants ir šāds: nopirkt biļeti iepriekš, pagaidīt pieturā, iekāpt, apsēsties, piecelties pieturā, kas ir pirms tavas izkāpšanas pieturas, lēnām bīdīties uz durvju pusi laikā starp iepriekšējo pieturu un tavējo, iedibinot skaidru protokolu, ka pasažeri izkāps noteiktā, "pirmais nāksi, pirmais brauksi" kārtībā. Tad sagaidīt pieturu, izkāpt pa durvīm 0,5 sekunžu laikā pēc durvju atvēršanās, tad nopurpināt, ka jāpalaiž citi, pirms iekāpt pašiem, un dzīvot tālāk. 

Īpaša ir tieši šī ideja, ka rūpīgi un visiem redzot jāsagatavojas izkāpt pirms pieturas, kurā tu īstenībā gribi izkāpt. Vajag laiku, lai pie tā pierastu. No pozitīvās puses, tas rada nelielu satraukuma vilni. Visi tie cilvēki, kas savācas pie durvīm - ko gan tas varētu nozīmē? Nākamajā pieturā nu gan jābūt kaut kam īpašam. Tas ir tā, it kā vecmāmiņas, kuras veido pusi no jebkura autobusa pasažieriem, būtu medību suņi, kas gaida, kad tiks izlaisti no būra vai tiks pie kāda īpaša friziera, lai nokrāsotu matus sarkanā tonī.

No otras puses, tas norāda uz slēptām bailēm - ja visi nebūs sagatavojušies un neradīs pie durvīm noteiktu kritisko masu, šoferis var vispār neapstāties vai ķircinoši atvērt durvis tikai uz mazu brīsniņu, pirms tās aizcirst un traukties uz priekšu, vairāk vai mazāk paņēmis pasažierus par ķīlniekiem.

Tā rezultātā visi nesagatavotie (t.i., tūristi), kas domā, ka var vienkārši ņemt un ikdienišķi pamest savas sēdvietas, izkāpt, kad atveras durvis, bieži vien nemaz nevarēs izkāpt no autobusa, trolejbusa vai tramvaja, jo būs piecēlušies par vēl. Vai arī viņus iegrūdīs atpakaļ melnā cilvēku masa, kas laužas iekšā, it kā tikko izlīdusi no tranšejām spēcīgas bombardēšanas laikā.

Šai metodei, kā izkāpt no autobusa, nav nekādas jēgas, taču tā ikvienam braucienam piešķiļ nelielu dramatisku dzirksti. Un, tā kā cilvēki ir iepraktizējušies labi sagatavoties, drūzmēties pie durvīm un izlēkt, neieturot pauzi, ir pat ļoti ticams, ka Latvijā ir daudz labu izpletņlēcēju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti