Vienmēr tiek sniegtas dažādas atbildes, kas parasti balstās nostiprinājušos uzskatos par Austrumeiropu: "Cūkgaļas desiņu?", "Skābā krējuma?", "Kāpostu?"
Atbilde, protams, ir "Diļļu".
"Diļļu?"
Jā, diļļu. Bērniem patīk dilles. Visiem patīk dilles.
Iepriekš uzdotais jautājums strādā, pat ja no jautājuma izņem vārdu "čipsu", jo vairāk vai mazāk pēc dillēm garšo pilnīgi viss.
Francūžiem, spāņiem un itāļiem šis stiegrainais augs noteikti liksies kā laba piedeva jūras veltēm. Skandināvi savukārt atcerēsies par savā sulā sālītu lasi, pie kura arī tiek lieliski liktas lietā dilles.
Tomēr no domas par dillēm, uzkaisītām cūkgaļas karbonādei, sakapātām un iebombardētām salātos vai iemaisītām gaļas mērcē, ārzemniekiem, visticamāk, sāktos vēdera krampji.
Latviešiem acīmerdzot ir stiprāki kuņģi, un viņus jau no dzimšanas pavada ticība, ka nepastāv ēdieni, kurus nevarētu uzlabot devīgs diļļu pielietojums.
Bez šaubām, jebkurā sālītu vai marinētu gurķu burkā būs atrodamas dilles. Tās lieto tējās. Esmu pats savām acīm skatījis diļļu pesto. Esmu dzirdējis baumas par diļļu šņabi. Reiz man kāds lielījās par diļļu saldējumu.
Tiem, kam nepatīk dilles vai ir alerģija pret dillēm, Latvijā nav ko darīt. Par laimi, man patīk dilles. Kādreiz man tās patika pat ļoti, bet tagad, gluži kā opija smēķētājam, vairākus gadus pakļautam narkotisko vielu iedarbībai, manas garšas kārpiņas ir tik ļoti apradušas ar diļļu garšu, ka es to vairs praktiski nejūtu.
Es vairs nepamanu, ja ēdu dilles, taču es noteikti pamanu, ja es tās neēdu.
Ceļojot uz Igauniju vai Lietuvu, es sāku domāt, ka kartupeļi pie viņiem garšo diezgan dīvaini. Protams, īstenībā tie negaršo dīvaini. Tie tikai negaršo pēc dillēm.
Gluži kā ungāri katru ēdienreizi galdā liek podiņu ar asu papriku, latvieši liek sakapātu diļļu kaudzi apmēram tikko izrakta kapa izmērā. Ir domāts, ka jūs paņemat lāpstu un apsedzat ar dillēm katru sava šķīvja daļu, kuru pavārs aizmirsis piepildīt. Beigās vajadzētu sanākt kaut kam, kas līdzinās labi koptam zālienam.
Par laimi, ir sākušās pārmaiņas, un, pieaugot latviešu apetītei pēc eksotiskiem ēdieniem, uz galda parādās jauni garšaugi. Vēl pagājušnedēļ es apsēdos pie vakariņu galda un pamanīju, ka smalkos podiņos salikti daudz un dažādi garšaugi. Vienā bija tikai dilles. Citā bija dilles ar sīpollokiem. Vēl citā bija dilles ar baziliku.
Es paņēmu saujiņu no katra un uzsviedu tos savai cūkgaļas karbonādei, gluži kā metot jūrā saujiņu smilšu.
