2018. Latvijas hronika. Pjotrs Karpuhins.
Stāsts par cilvēku, kurš strādā par pasažieru vilciena mašīnistu. Viņš patiesi mīl savu darbu un viņš mīl Latviju.
Šo cilvēku sauc Dima – Dmitrijs Zoļins. Savā ceļā viņš nokļūst mazā ciematiņā Indra, kas atrodas pie Baltkrievijas robežas. Un vienu dienu no savas dzīves Dima pavada ar Indras iedzīvotājiem. Kopā ar Dimu šie brīnišķīgie cilvēki uzvāra ievārījumu un svin Latvijas valsts simtgades svētkus „Latgales vainags”.
2018. Latvijas hronika skatāma otrdienās plkst. 22.05 LTV1 un replay.lv .
viņš ir stāsta galvenais varonis, kuram patīk VISS – sākot no viņa darba un aizraušanās ar fotografēšanu līdz "vintage" lietām.
Lielākā daļa filmēšanas notika mazā ciemā Indra Latvijas nomalē, pie Baltkrievijas robežas. Tajā mīt mazāk nekā 800 iedzīvotāju.
Indra ir apbrīnojama vieta, kurā man gribas atgriezties. Kad es pirmoreiz atbraucu uz Indru, lai paskatītos, kā cilvēki te dzīvo, man radās pavisam citāda, patīkama sajūta. Es sapratu, ka
cilvēki šeit ir laimīgi.
Viņiem nevajag milzīgas megapoles un straujo pilsētas kņadu. Viņiem ir labi tur, kur katrs ciemata iedzīvotājs viens otru pazīst, zina, pie kā un kur stāv produkti, kurš no kā pārtiek un ar ko nodarbojas. Uz turieni mēs devāmies kopā ar Dimu un komandu.
Otrā filmēšanas daļa notika vilcienā - mašīnista kabīnē. Tur filmēt ir diezgan sarežģīti, jo kabīne ir pavisam neliela, paredzēta mašīnistam un viņa palīgam. Trijatā tur ir ļoti grūti. Tādēļ mums ar operatoru nācās iet kabīnē pēc kārtas, izvēlēties kadru noskaņu, rakursus, leņķus un pēc tam mainīties vietām.
Es nekad nebūtu domājis, ka mašīnista darbs ir tik grūts un prasa maksimālu koncentrēšanos. No malas izskatās, ka vilciens tikai jāvada taisni pa sliedēm un nekas cits nav jādara. Taču tā nav! Visu laiku ir jākontrolē ātrums, jākoncentrē visa uzmanība, vērojot ceļu sev priekšā, un jāseko laikam. Dima šajā ziņā ir ļoti pedantisks un mierīgs. Tagad es saprotu, kādam cilvēkam ir jābūt, lai vadītu vilcienu. Teiksim tā, šis darbs nav visiem.
Braucot no Rīgas uz Zilupi, vilcienu depo atrodas pierobežas zonā, kur visi vilcieni, kas šķērso valsts robežu, iziet pārbaudi, lai iebrauktu citā valstī. Mums bija jāguļ vilcienā uz grīdas, tiesa gan, guļammaisos, lai būtu kaut nedaudz siltāk. Uz robežas viesu namu un viesnīcu nav, un mūs tas tikai priecēja. Vai kāds no jums kādreiz naktī pierobežas zonā ir gulējis vilcienā uz grīdas?
Es vēlos pateikties Dimam un visai filmēšanas komandai, kā arī studijai “VFS Films” par iespēju piedalīties šajā projektā, un strādāju tajā ar ārkārtīgi lielu prieku.
Patīkamu filmas skatīšanos, un brauciet uz Indru!
P.S.
Dimam fotografēšana ir sirdslieta, un viņam, kopā ar filmēšanas komandu dodoties uz Indru, līdzi bija fotoaparāts, lai radītu savu fotostāstu par ciemu, tā iedzīvotājiem un "Latgales vainaga" svētkiem:
