Jā, to es saku visiem skatītājiem. Arī tiem, kas tviterī sacepušies un diskutē, vai uzsvars uz šovu vai dziesmu, vai vizītkartes iestudētas vai īstas, vakara vadītāji ir svaigs, jauns atradums, vai arī pārdrošā MAD ANT uzstāšanās ar “Caur sidraba birzi gāju” ir par daudz – Lauri Reinik, es ar tevi vēl personīgi parunāšu! :)
Arī man šova laikā bija savas pārdomas par mūziķiem – par to, kurš ir patiess un kurš ne. Man šķiet, ka no vizītkartēm, kuru uzņemšanā biju klāt no pirmās līdz pēdējai minūtei, tas bija jūtams. Es novērtēju katru pusfināla dalībnieku un viņa ieguldīto darbu. Man šķiet, ka vizītkartes sasniedza savu mērķi – parādīja to, kāds katrs ir ārpus tām trim minūtēm, kuru laikā izskan viņu dziesmas. Kurš patiess, bet kurš – iestudēts. Ceru, ka tas palīdzēja pieņemt lēmumu, par kuru dziesmu balsot.
Kā jau Mārtiņš pieteica pirmajās DZIESMA 2013 pirmā pusfināla sekundēs – šis konkurss ir par dziesmu, nevis šovu. Tāpēc esmu gandarīta par diskusijām, kas bija vērojamas šova laikā tviterī – tās tiešām bija par dziesmām, nevis par kleitām vai mātēm. Dažam varbūt nav pieņemams tehno ritms “Caur sidraba birzi gāju”, bet eksperimentos dzimst dziesmas, kas spēj piecelt kājās Eiropu (daži pat uzskatīja, ka tieši MAD ANT jāsūta uz Eiropu!). Spēju piecelt kājās Eiropu novēlu ikvienam Latvijas mūziķim. Kuram to uzticēsim šogad – to noskaidrosim nākamnedēļ finālā Ventspilī, bet jau šovakar tiekamies pie televīzijas ekrāniem 2. pusfinālā.
