Starp citu, vēl nesen aktuāls bija tāds sadzīves žanrs kā “virtuves sarunas” – nesteidzīgas sarunas par dalībnieku brīvi izvēlētu mākslas, politikas vai sadzīves situāciju diskursu jeb, īsāk sakot – par “būtisko”, nepretendējot uz visaptverošu analīzi, pamatotu argumentāciju un no tās izrietošiem secinājumiem.
Velbeka sesto romānu “Pakļaušanās” izlasīju jau vasarā. Protams, iepazinos ar recenzijām un dominējošo viedokli, ka “šis nav labākais Velbeka romāns.” Man romāna tulkojums latviešu valodā (starp citu, ļoti skaists Dena Dimiņa veikums) tomēr šķita būtisks – diskusijās par “Eiropas pašnāvību”, “migrantu krīzi”, “civilizāciju sadursmi” jau kādu laiku bija iestājies “sabojātās plates efekts” no vienas puses un noguris klusums no otras. Šī paša iemesla dēļ gaidīju arī JRT iestudējumu. Romāns, manuprāt, piedāvā sarunas, interpretācijas un situāciju modelēšanas iespējas. Piekrītu, ka literatūras un mākslas uzdevums nav risināt sociālus, politiskus vai ekonomiskus jautājumus. Literatūrai un mākslai ir tiešām viens vienīgs uzdevums – tāds, kādu tai devis autors un radītājs. Un šajā gadījumā ne romāna, ne izrādes radītāji neslēpj, ka vēlējušies runāt par politiskām tēmām, risināt politikas uzdevumus. Diemžēl abos gadījumos mākslas darba “politiskā sadaļa” paliek tādā “virtuves sarunu” līmenī.
Kā jau minēju, Velbeka romāns manī atstāja telpu jautājumiem, domāšanai un interpretācijām, tāpēc drusku tā kā žēl (un drusku tā ka škrobe), ka šobrīd izplatītākais “Pakļaušanās” lasījums ir galēji vienkāršotais “skarbs pareģojums par Eiropas nākotni” un kopīga drebināšanās par to. (Intervijā Velbeks gan pats izmet, ka izmantojis “baidīšanas taktiku.”)
Režisors Alvis Hermanis intervijā Undīnei Adamaitei “Kultūras dienā” apgalvo, ka viens no dzinuļiem ķerties pie romāna iestudēšanas par neapšaubāmi aktuālu un a priori provokatīvo tēmu bijis Velbeka “ārkārtīgi oriģinālais domu gājiens”. Man izrāde šķita vēl iepriekšparedzamāka nekā romāns, kas pirms likumsakarīgā fināla – vārgulīgajai, sašķeltajai, kuslajai bezgribas Eiropai nav pat citu variantu kā bez spirināšanās atdoties plaukstošajam, saliedētajam un spēcīgajam islāmam – tomēr vēl paklejoja eksistenciālos pašanalīzes gaņģos un īsos izmisīgos mēģinājumos atrast “kaut ko, kam ticēt”.
Ja lasītas Taivāna intervijas, „Delfi” komentāri un “Visu Latvijai!” flagmaņu tvīti, izrādē nekā jauna par "Eiropas skarbo perspektīvu" skatītājs neuzzina. Kārtējo reizi padrebinājies par šo “šokējošas atziņu” un “baiso atklāsmi”, dažs no viņiem tomēr uzdod jautājumu: Ja jau Apgaismības laikmeta Eiropas idejas vairs nav risinājums, perspektīva un “izeja no tuneļa”, tad kas ir?
Vismanss jeb izeja no tuneļa
Romānā “Pakļaušanās” ir klātesošas visas lasītājam jau labi pazīstamās “Velbeka firmas zīmes” – mūsdienu rietumu sabiedrības kritika (ja tīk, varam to saukt arī par ņirgāšanos), detalizēti seksa ainiņu apraksti un cinisks humors, kas daļai lasītāju, izrādās, nešķiet pārāk smieklīgs. Un, protams, visiem Velbeka lasītājiem labi zināmais galvenais varonis – vientuļš, frustrēts, seksuāli norūpējies pusmūža baltais vīrietis, kurš nezina ko darīt ar savu dzīvi. (Dažreiz man šķiet, ka tieši šis Velbeka projicētais varonis ir viņa literāro darbu lielās popularitātes zelta ādere, jo kurš gan no mums vismaz vienu savas dzīves vīkendu nav juties kā vientuļš, frustrēts, seksuāli norūpējies pusmūža baltais vīrietis, kas nezina, ko darīt ar savu dzīvi?)
Nevaru piekrist apgalvojumam, ka šis vīrietis ir truls, aprobežots un deģenerējies, jo, raugi – viņš ļoti labi apjēdz savu eksistenciālo drāmu – gan nespēju atrast līdzcilvēkos kaut jel ko mīlēšanas vērtu, gan arvien pieaugošo bezcerību, vienaldzību, vientulību un pašizolēšanos. Un, ziniet, viņš dēļ tā cieš.
Tas, kas šajā romānā ir nedaudz savādāk – frustrētais pusmūža vīrietis (es aizmirsu pateikt, ka viņš, protams, ir arī ateists) tā kā meklē ceļu pie Dieva. Pats Mišels Velbeks intervijā respektablajam literatūras izdevumam „The Paris Review” saka, ka romāna naratīvs sākotnēji bijis iecerēts krietni citādāks, sākot jau ar nosaukumu – pirmā versija bijusi „La Conversion” (konvertēšanās jeb pāriešana no vienas ticības citā). Un “cita ticība” nebija islāms, bet ateista vai agnostiķa pievēršanās katoļticībai. Taču – “tas nestrādāja, tas vienkārši nestrādāja”. Vienā piegājienā Velbeks uzrakstījis visu pirmo nodaļu – to, kurā mēs iepazīstam galveno varoni – literatūras zinātņu doktoru un Sorbonnas universitātes profesoru Fransuā (tātad – Francūzi), kurš visu savu jaunību un akadēmisko dzīvi veltījis 19.gadsimta beigu franču rakstnieka Vismansa pētniecībai, kas vainagojusies 788. lappušu biezā disertācijā “Žoriss Karls Vismanss jeb izeja no tuneļa” (!!!).
Cits franču literāts – Žils Barbē d’Orvijī par Vismansu teicis, ka viņa vienīgā iespējamā izvēle bija starp ticību un pašnāvību – caur ateismu, naturālismu, okultismu, sātanismu mūža nogalē, slims ar vēzi, Vismanss kļūst par benediktiešu ordeņa novici un rod mierinājumu katoļticībā.
Meklējumus “izejai no tuneļa” Vismanss atspoguļo savā daiļradē, kuras virsotne, Fransuāprāt, ir darbs „À Rebours” (romānā latviskots “Pret spalvu”, latviski nav tulkots). Atzīšos, ka par tādu autoru kā Vismanss neko iepriekš nebiju dzirdējusi, sākotnēji pat padomāju, ka viņš ir Velbeka radīta fikcija, literārs tēls, kas romānā simbolizē “veco Franciju” un varoņa gurdeno glābšanos pagātnē un neatgriezeniski projām slīdošajā kultūras mantojumā. Gadsimtu vēlāk Velbeka varonis, profesors Fransuā, 44 gadu vecumā (četrdesmit ir jaunie trīsdesmit, raksta dzīvesstila žurnāli) mēģina atkārtot Vismansa ceļu, cerot tuvināties katolicismam. Šie mēģinājumi tā arī paliek Rokamadūrā, bijušajā Francijas viduslaiku kristietības citadelē, kur Melnā Dievmāte “attālinās telpā un cauri gadsimtiem”, un romāna 122.lappusē jeb 3. nodaļas beigās. Personīgi man šī līnija – Vismansa un Fransuā attiecības, viņa abu dzīvju un darbu saplūsme šķita romāna daudzsološākā, labai, dziļai literatūrai vistuvākā daļa, kas pēc Fransuā misticisma pieredzes un “aplauziena” Rokamadūrā pamazām izsīkst. Atlikušajā grāmatas pusē mēs esam liecinieki tam, kā bez īpašām iekšējām peripetijām notiek Fransuā konvertēšanās islāmā. Izrādes versijā Alvis Hermanis no Vismansa līnijas attiecies vispār.
Kopējās problēmas, kopējās vērtības
Kāpēc “Pakļaušanās”, lai kā arī tā nebūtu iecerēta (politisks pamflets, provokācija, eksistenciāls mūsdienu eiropieša portrets), skaļākā atbalss Latvijā ir vai nu kārtējais baidīšanas/baidīšanās vilnis un jau simtreiz dzirdēto trafareto klišeju par “Eiropas sabiedrības skarbo diagnozi” atražošana, vai principiāla norobežošanās no “Velbeka-Hermaņa fobijām”?
Manuprāt, divas lietas. Romānā tomēr ir divas vienlīdz svarīgas līnijas. Nosacīti – “par cilvēku” – galvenā varoņa pašreflektīvā, pašanalītiskā, subjektīvā, kas ieturēta eksistenciālā toņkārtā, un “ideoloģiskā” – Francijas politiskās situācijas preparēšana un nākotnes ainu vizionarizēšana. Nu lūk, manā uztverē “par cilvēku” līnija ir tā, ka šo darbu padara par literatūru, kamēr “ideoloģiskā” nodarbojas ar diezgan vienkāršotu, iekpriekšparedzamu klišeju samērā shematisku projicēšanu. Abas šīs līnijas ir kā divas savstarpēji pretrunīgas premisas, kas tā arī nesatiekas kopējā secinājumā. Tādēļ tā arī līdz galam nepaliek skaidrs, vai islāms ar savu skaidrību un noteiktību nāk kā atvieglojums pašdestruktīvajam Eiropas individuālistam, vai tomēr tā ir vien konformistiska samierināšanās gariem zobiem? Vai materiālu un erotisku labumu, dzīves komforta labad, vai kā neizbēgama bezizeja, kur solis pa labi vai kreisi nozīmē bojāeju? Vai varbūt – Fransuā gluži vienkārši viss ir vienalga?
Un pilnīgi noteikti es nenoticu, ka Velbeka pirmajās 150 lappusēs uzburtais varonis, lai cik panīcis un intelektuāli apātisks kļuvis, pēdējā pēkšņi spēj patiesi noticēt, ka 10 000 eiro alga un četras tvirtas sievas viņu izglābs no naksnīgas raudāšanas spilvenā.
Otras “divas līnijas” ir Francijas un Latvijas situācijas. Jau pieminētāja “Dienas” sarunā Hermanis uzsver: “Skaidrs, ka mēs netaisām izrādi par franču problēmām.” Par “franču problēmām” un “franču pašnāvību” latviski un īsumā ir jēgpilni izlasīt Unas Bergmanes komentāru “Brīnišķīgā jaunā pasaule”, bet kādas tad ir latviešu problēmas “Eiropas pašnāvības” kontekstā?
Lai cik tas neskanētu paradoksāli, bet viena no manām pēcsajūtām, lasot skatītāju atsauksmes par romāna uzvedumu – cik tā ir latviešiem vajadzīga izrāde, lai “beidzot sāktu domāt” , “kaut ko darīt, kamēr nav par vēl”, utt., bija šāda: Kādēļ gan bīties no islamizācijas un badīt ar to citus, ja, balstoties uz piedāvāto lasījumu, tas mums piedāvā tieši tās pašas “tradicionālās vērtības”, par kurām tik aktīvi cīnās Nacionālā apvienība, asociācija “Ģimene” un citas tikumības komisijas – patriarhālu sabiedrības modeli un pilnīgu kontroli pār izglītību un demogrāfiju, sabiedrība tiks atsvabināta no feministēm (kaut kā dīvainā kārtā tiek aizmirsti geji), zemās dzimstības, bezdarba un citām “agonizējošās Eiropas” nebūšanām. Protams, citas reliģijas rāmī, bet, tā kristietība ir izdarījusi pašnāvību kopā ar Eiropu, tad…tad neko.
Kā romānā, tā teikt, tiešā tekstā skaidro Sorbonnas universitātes jaunais rektors un islāma konvertīts Redigers: “Neracionāls naids pret islāmu liedz viņiem (domāti “tradicionālo vērtību piekopēji un identitāristi” – ekstrēmi labēja, antisemītiska kustība romānā – K.Ž.) saskatīt acīmredzamo – svarīgākajās lietās viņi un musulmaņi taču ir pilnīgi vienisprātis – par ateisma un humānisma noraidīšanu, par nepieciešamību pakļaut sievietes, par atgriešanos patriarhātā. /../ islāms šodien bija pārņēmis stafeti no kristietības. Žākstīdamās, flirtēdama un apkaunojošā kārtā knakstīdamās ar visādiem progresīvajiem spēkiem, katoļu baznīca bija zaudējusi spēju pretoties tikumu pagrimumam. Tā nespēja skaidri un gaiši pateikt apņēmīgu “nē” homoseksuālajām laulībām, abortiem un sieviešu nodarbinātībai. Tas, ka Eiropā masveidā ieradās imigranti, kuri vēl bija saglabājuši tradicionālās kultūras ietekmi, tostarp dabisko lietu kārtību, kas ierāda sievietei savu vietu un ar cieņu izturas pret vecākajiem, deva tai unikālu iespēju pārstartēt Eiropas ģimenes un vērtības, atdot vecajam kontinentam no rokām izlaistos ieročus, pavēra iespējas pieredzēt jaunus zelta laikus.”
Lūk, lūk, izrādās, islāms arī piedāvā visas mūsu “tradicionālo vērtību piekopējiem un identitāristiem” tik tuvās tradicionālās vērtības, daudzsievību ieskaitot.
Un tieši šo kopīgās sākotnes un pretrunu nepamanīšana padara šo “Eiropas skarbās nākotnes paredzēšanas” atklāsmi par farsu un patiešām kompleksas un daudzslāņainas problēmas kārtējo vienkāršošanu baiļu un stereotipu formātā. Tādas, lūk, virtuves sarunas.
Atsauces:
- Mišels Velbeks “Pakļaušanās”, Dena Dimiņa tulkojums un pēcvārds. Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2016.
- Svens Kuzmins. “Neticu”
- Undīne Adamaite. “Tas vairs nav smieklīgi”. Saruna ar Alvi Hermani.
- Sylvian Bourmeau. Scare Tactics: Michel Houellebecq Defends His Controversial New Book. The Paris Review.
- Una Bergmane. “Brīnišķīgā jaunā pasaule”.
