Kristīne Želve: Tante Bauskā visu saprot*

Tikko noslēdzies Starptautiskais televīzijas filmu un programmu festivāls “Zelta Prāga”, kurā piedalījās arī divas Latvijas Televīzijas filmas – “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” un “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks”, kura 85 filmu konkurencē iekļuva fināla divdesmitniekā. Ar saviem iespaidiem festivālā dalās filmas režisore Kristīne Želve.

 

Salīdzināšanās Prāgā

Šogad 53. starptautiskais televīzijas filmu un programmu festivāls “Zelta Prāga” tiešām ir zelta arī burtiskā nozīmē – laiciņš turas virs +20 grādiem, uz palsā Prāgas bruģa maigi nolaižas pa kādai zeltītai lapai, rudenīgās saulītes stari trīsuļo zeltītos Vltavas vilnīšos. Bet man nemaz nav žēl Rīgas pelēkajam rudenim izkrāpto atvasaras strēķīti pavadīt Prāgas Nacionālā teātra improvizētajā videotēkā, skatoties festivāla konkursa filmas, koncertu un izrāžu ierakstus, jo pēc ilgāka rutīnas un “nekas jauns” perioda manā TV skatītājas dzīvē atkal ir pa kādam pārsteigumam.

“Zelta Prāga” savā atlasē fokusējas uz televīzijas produkciju par mūzikas un dejas tēmu visplašākajā spektrā – no sterilas klasikas līdz trakam modernismam. Baleta un laikmetīgās dejas iestudējumu ieraksti, koncertieraksti, tiešraides, dokumentālās filmas par vēsturiskiem un aktuāliem notikumiem, personībām, mākslas procesiem un aizkulisēm gan pārsteidz ar plašo amplitūdu, gan mudina, kā teica Imants Ziedonis, salīdzināties. Salīdzināties ar mūsu televīzijas iespējām, idejām, drosmi un fantāzijas lidojumu.

Deja un televīzija

Par “bezprecedenta pārsteigumu” festivālā man kļūst laikmetīgās dejas izmantošanas iespējas televīzijā. Vai spējat iedomāties, piemēram, “Lāčplēsi” vai Aspazijas un Raiņa mīlasstāstu, izstāstītu laikmetīgās dejas un mūzikas valodā, Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā?

Pēc Zviedrijas Televīzijas SVT vēsturiski biogrāfiskā un eklektiskā dejas uzveduma par karalieni Kristīni “Būt Kristīnei” (“Being Christina”) vai Norvēģijas Nacionālā baleta “Gulbju ezera” modernās versijas, vai pēc pārdrošā eksperimenta “Simetrija” (“Symmetry”, režisors Ruben van Lier), dejas filmas un zinātniskās fantastikas miksa Lielajā hadronu paātrinātājā, kas saņēma vienu no festivāla balvām – es gribētu iedomāties, bet viegli tas nav. Jo dzīvoju un strādāju zemē, kurā plašām iespējām un drosmīgiem izteiksmes līdzekļiem kā radītā laikmetīgā deja ir margināla parādība pat skatuves mākslas nozarē, kur nu vēl televīzijā.

Kāda skandināvu televīzijas kolēģe saka, ka arī viņiem šādu uzvedumu laikā gadās saņemt sašutušu skatītāju zvanus: “Un vai šis top par nodokļu maksātāju naudu?!?”

Atbilde vienmēr ir ļoti nosvērta un lakoniska: “Jā, šis top par nodokļu maksātāju naudu.”

Drosme un gatavība

Par vēl vienu pārsteigumu kļūst “viena kadra koncerts” – Brāmsa Otrās simfonijas koncertieraksts vienā nepārtrauktā kadrā – kamera četrdesmit minūtes ilgā skaņdarba laikā burtiski izlido cauri orķestrim, vajadzīgajos muzikālajos momentos pakavējoties pie diriģenta vai kāda mūziķa.

Šāds ieraksts prasa, lūk, ko: drosmi. Drosmi noticēt idejas iespējamībai. Drosmi radīt ko jaunu, neļauties rutīnai un labi atstrādātiem pārbaudītiem paņēmieniem. Drosmi riskēt. Drosmi noticēt, ka tava komanda ir pietiekami talantīga un profesionāla, lai to realizētu.

Pēc tam – skrupulozu, precīzu sagatavošanās darbu, partitūras studēšanu, kadrējuma izstrādāšanu, daudzus mēģinājumus tukšā telpā bez mūziķiem – šis koncertieraksts nenotiek koncertzālē ar publiku, bet speciāli filmēšanas vajadzībām pielāgotā vecā Berlīnes elektrostacijā.

Tieši sagatavošanās darba apjoms un kvalitāte ir tas lielums, kurā es saskatu atšķirību starp to, kā strādājam mēs un kā strādā “viņi”, daudzu augsti profesionālu un godalgotu programmu un ierakstu veidotāji. Pārdomāts ir viss – sākot ar idejisko un konceptuālo uzstādījumu (kāpēc mēs vispār šo taisām un ko ar to gribam vēstīt), beidzot ar tehnisko realizāciju.

Mums dažkārt vieglprātīgi liekas, ka “viss notiks” vienkārši darba gaitā vai montāžā, kad ir jau simtreiz par vēlu; citkārt īsti netiek novērtēta sagatavošanās perioda nozīme, un tam vienkārši netiek atvēlēts laiks un resursi (kas patiesībā ir viens un tas pats), un par projekta sākumu tiek uzskatīta pirmā filmēšanas diena.

Labākie programmu paraugi man skaidri vēsta, ka projekts sākas ar prātvētrošanu, kafijošanu, vismuļķīgāko, nereālāko ideju mētāšanu, strīdiem, ārā skriešanu, durvju ciršanu un atvainošanās īsziņām, sazvanīšanos nakts vidū, papīra lapu švīkāšanu, bakstīšanos internetos, citu autoru filmu skatīšanos, lasīšanu un, atvainojos, domāšanu. Jā, un šī ir budžeta ailīte, kuras nepieciešamību pierādīt ir visgrūtāk. Vismaz Latvijā.

Protams, reizēm ar rūpīgu sagatavošanos var gadīties kā ar bērna saģērbšanu ziemīgai pastaigai – aiz bažām, ka tik neapsaldē degunu un nesaķer klepu, lolojums tiek satuntulēts kā apjomīga mūmija, neveikls, lācīgs, sasvīdis un beigu galā tāpat slims.

Pedantiska, knauzerīga turēšanās pie scenārija dokumentālajās filmās nereti laupa to burvīgo nejaušības elementu, kas rada slaveno īstuma garšu un emocijas, un ģeniāla nejaušība vai pārsteidzoša spontanitāte, manuprāt, drīkst būt nefokusā, sliktā kadra kompozīcijā, pietiekami neizgaismota vai ar sliktu skaņu – tā dēvēto “creative documentary” festivālos tādas filmas būs vienmēr, “normālas” televīzijas klāstā – ar retiem izņēmumiem.

Nejaušība, spontanitāte, emociju un mirkļu tveršana, “nepārrežisēti” varoņi, standartā uzfilmētu “runājošu galvu” un pamācoša diktora teksta atbūtne ir mūsu dokumentālo stāstu veidotāju prerogatīva. Diemžēl reizēm dabūnami komplektā ar fragmentārismu, detaļu un nianšu trūkumu, “paplānu”, dziļi neizpētītu saturu. Ak, ja vēl “Zelta Prāga” spētu iemācīt, kā atrast zelta vidusceļu starp abām galējībām…

Dokumentālās filmas – starp tēlu un informāciju

Par vienu no maniem spilgtākajiem iespaidiem kļūst dokumentālā filma, kas tapusi kvalitatīvajā Vācijas mūzikas filmu un koncertierakstu studijā “Accentus Music” (turpat tapusi arī filma, kas saņēma “Zelta Prāgas” galveno balvu, bet par to vēlāk) – “Zhu Xiao-Mei: kā Bahs sakāva Mao” ("Zhu Xiao-Mei: How Bach Defeated Mao”, režisors Paul Smaczny), stāsts par Parīzē dzīvojušu ķīniešu pianisti, kura pēc 35 emigrācijas gadiem ar Baha mūzikas koncertiem atgriežas Ķīnā, kur reiz cietusi no Mao Dzeduna Kultūras revolūcijas represijām un pavadījusi piecus gadus darba nometnē.

Filmu par īpašu, kaut ko vairāk par vienkāršu mākslinieces portretu, padara divi stāstījuma līmeņi – personīgais un vēsturiskais, līdztekus privātam stāstam un liktenim tiek izstāstīts sarežģīts Ķīnas vēstures posms un ieskicēts mūsdienu konteksts – Ķīnas turnejas laikā pianiste tiekas gan ar tiem, kas cieta no Mao režīma, gan ar tiem, kas sava statusa un mākslinieciskās realizācijas dēļ kolaborēja, gan pavisam jauno paaudzi, kam Kultūras revolūcija jau ir “jauno laiku vēsture”.

Varones intervijas, kas izmantotas arī kā aizkadra teksts, ir tik ļoti gludas, pareizos, skaidros un pabeigtos teikumos veidotas, ka rada manī aizdomas, ka tas ir autoru un varones kopīgi sagatavots, izrediģēts un ierunāts materiāls – vismaz savā režisores praksē man grūti atcerēties gadījumu, kad filmējamais cilvēks brīvā intervijā spēj runāt tik gataviem un noapaļotiem teikumiem, neko neaizmirstot, nepārsakoties un stāstījumā “nepārlecot” no vienas tēmas uz citu.

Taču tas vēl nav viss – ja nu kāda “tante Bauskā” (piedodiet, tantes un baušķenieki, bet arī es sāku lietot šo žurnālistikas folkloru) vēl kaut ko nav sapratusi par 200%, pa vidu tiek “iešauti” arī diktora skaidrojumi.

Varbūt, kamēr britu zinātnieki laikam vēl nav izpētījuši, cik procentu pasaules iedzīvotāju neko nav dzirdējuši par Mao Dzeduna režīmu, tas tiešām ir nepieciešams, bet man šāds aizbildnieciskums un informācijas liešana ar karoti mutē nav simpātiski, tie tikai mazina filmas dabisko emocionālo spēku, ko rada varone, viņas balss un Baha mūzika. Jo tante Bauskā, man domāt, tomēr spēj saprast diezgan daudz.

Līdzīgas sajūtas raisās pēc vēl viena naratīva un emociju jaudā potenciāli stipra darba noskatīšanās – “Ļeņingrada un orķestris, kas nepakļāvās Hitleram” (“Leningrad and the Orchestra that Defied Hitler”, režisors Tim Kirby).

Filmā rekonstruēts unikāls vēsturisks notikums – Šostakoviča Septītās jeb Ļeņingradas simfonijas, kuru Ļeņingradas orķestris (respektīvi – tie, kas bija izdzīvojuši) atskaņoja pēc pirmās traģiski skarbās blokādes ziemas 1942. gada augustā un kurai bija lemts kļūt Padomju Savienības nemilitāras pretošanās un nepadošanās himnu.

Filmēšanas grupai, Lielbritānijas „Reef TV”, izdevies izpētīt un atrast lielisku scenārija materiālu – divas blokādi izdzīvojušas kundzes, kuras apmeklējušas vēsturisko koncertu un to spilgti un emocionāli atceras, “rekonstruēto” koncertu diriģē Šostakoviča dēls, unikālus arhīva materiālus. Paralēli galvenajam notikumam veikli izstāstīts arī Ļeņingradas liktenis, Šostakoviča un Staļina attiecības, ieskicēts leģendārā simfonijas atskaņojuma diriģenta Karla Eliasberga tēls.

Un visam tam pa vidu – divi “housti” jeb BBC tipa raidījuma vadītāji, kas “ārzemju tantei Bauskā” izstāsta, kurā gadā sākās blokāde, cik civiliedzīvotāju gāja bojā pirmajā blokādes ziemā, parāda, cik liels maizes gabaliņš bija ļeņingradieša dienas norma...

Šāds paņēmiens, protams, garantē skaidrību un informāciju, bet mani kā skatītāju emocionāli pārāk neuzrunā. Jā, mūžīgā pretruna starp tēlu un informāciju, ar kuras risināšanas (ne)iespējamību saskaras visi televīzijas filmu un programmas veidotāji.

Godīgi sakot, mani ļoti kaitina pēdējo laiku tradīcijas par “dokumentālo filmu” saukt visu, kas vien safilmēts un samontēts filmas formātā, parasti – runājoša galva parunā, tad arhīva fragmentiņš vai randomā “saklātas” bildītes, tad atkal runājoša galva, tad arhīviņš, un tā līdz bezgalībai.

Jā, televīzijas filma sava ierobežotā tapšanas laika dēļ galveno informāciju nereti nodod caur vārdu – interviju, aizkadra tekstu, nevis vizuālu novērojumu, kā dokumentālajā kino. Reizēm televīzijas filma aizraujas un kļūst pļāpīga jeb “aizrunāta”, jo veidotājiem šķiet, ja uz brīdi kadrā iestāsies klusums, tante Bauskā apmulsīs un nesapratīs, ko tad viņai te rāda.

Atceros gadījumu – pirms gadiem desmit mani kolēģi piedāvāja kādai televīzijai savu dokumentālo filmu. Pirmais kadrs bija ilgs, lēns brauciens pa upi, bez jebkāda aizkadra, tikai vērojums. Kad pēc trim klusuma minūtēm pirmais kadrs bija beidzies, TV pārstāvji noteica – tālāk neskatīsimies, jo šajā vietā jau visi mūsu skatītāji būs pārslēgušies uz citu kanālu. Atkal “tante Bauskā” tika nenovērtēta.

Dokumentāla filma spēj ne tikai nodot informāciju, bet uzburt tēlu, un tā ir atšķirība no regulāra TV raidījuma, kas pats par sevi nav ne labāks, ne sliktāks žanrs. Vienkārši savādāks. Vai, kā alegoriski izteicās kāds mans kolēģis – kino cep torti, televīzija – pankūkas. Un lai nebūtu pārpratumu – es šeit nerunāju specifiski par mūsu televīziju, bet televīzijas pieredzi vispār, kas, pēc Prāgā redzētā, raksturīga tieši TV kanāliem ar ilgām tradīcijām un gadiem atstrādātiem un izdreijātiem “standartiem”.

Vēl dažas filmas no redzētajām, kas pēc maniem kritērijiem spēja pretendēt uz tēlu, bija “Brīvības dziesmas” (“Songs of Freedom”, režisore Barbara Willis Sweetie) un “Seidži Osava – nemirstīgais mūzikas gars” (“Seiji Ozawa, The Living Spirit of Music”, režisors Olivier Simonnet) .

“Brīvības dziesmu” režisorei ir varena operu un koncertu tiešraižu pieredze, mūziķes izglītība un viņa “muzicē ar kameru”. Lai arī filmas galvenās varones – afrikāņu izcelsmes soprāna Mešas (Measha Brueggergosman) stāsts atklājas galvenokārt caur klasisku TV interviju (proti, to pašu “runājošo galvu”), filmu par artefaktu padara niansētā, smalkā un muzikālā montāža. Mešas intervijas virtuozi savijas ar viņas iedziedātajām “Brīvības dziesmām” gan mēģinājumos, gan ierakstos, gan improvizācijās, ar radu apciemošanu, braucienu uz senču dzimteni Kamerūnu, kas filmai pievieno vēl vienu – vispārīgo un vēsturisko līmeni.

Atzīšos, bija kamols kaklā, skatoties epizodi, kurā jaunā, vitālā, veiksmīgā un labi situētā sieviete pirkstos ar perfekti manikirētajiem nagiem ņurca apskretušu lapiņu ar savu senču – no Āfrikas atvestu vergu ciltskoku, no kuriem viņas vecvectēvs bijis pirmais brīvais cilvēks, kurš drīkstējis pats pārvietoties pa valsti un ceļot – šim nolūkam viņam izsniegta lapiņa, ka “misters Negro” ir brīvs un drīkst kāpt uz kuģa. Mešas senču vēl tik nesenais verdzības stāsts (tāpat kā divu iepriekšminēto filmu stāsti) skaudri liek aptvert, cik ļoti ir cietusi un joprojām cieš cilvēce, mēs neesam vienīgie, kā dažkārt liekas, te dzīvojot; ciešanu stāsti visapkārt un katram savs īpašais, svarīgākais, tāds, "ko nevar piedot".

Savukārt filma par Seidži Osavu ir kārtējais pierādījums ģenialitātes vienkāršībai – 52 minūšu filma ir viens vienīgs “orķestra mēģinājums”, kurā leģendārais un nu jau ļoti slimais japāņu diriģents ar jauniešu kamerorķestri iestudē Bēthovenu.

Šis ir viens no piemēriem, kur rūpīga sagatavošanās sabalansēta ar jūtīgumu un asredzību filmēšanas laukumā, smalka, niansēm bagāta, “nesamudrīta” filma, kas lieliski iztika bez diktora teksta.

Jā, es neuzzināju, kurā gadā Osava dzimis, cik orķestrus vadījis un kādus apbalvojumus saņēmis, bet iepazinu viņu kā fascinējošu mākslinieku un pavisam skaidri nolasīju filmas veidotāju vārdos nepateikto vēstījumu par mūzikas nemirstīgo, pārlaicīgo spēku, par skaistāko mākslinieka likteņa dāvanu – spēju dot, iedvesmot, nodot mūzikas burvības noslēpumu tālāk. Un tā turpināties.

Vispārinājuma spēks un vājums

Festivāla galveno balvu saņēma filma “Aijams Ahmads: Jarmukas pianists” (“Ayham Ahmad: The Pianist of Yarmuk”, režisori Gunter Attlen&Carmen Belaschk), stāsts par jaunu pianistu, Sīrijas palestīnieti, kurš filmas laikā izdzīvo klasisku (ja šis vārds te ir vietā) bēgļa ceļu no sabombardētās Damaskas, caur Turciju un jūras braucienu nedrošā laivā, līdz Vācijai.

Šķiet, filma visprecīzāk tika noraksturota balvu pasniegšanas ceremonijā, sakot, ka “caur vienu varoni tiek izstāstīts tūkstoš citu bēgļu stāsts”, un tas ir gan filmas spēks, gan vājums.

Autori mums izstāsta “bēgļa stāstu vispār”, filmā neatliek vietas varoņa mazajai ikdienai, kaut kam ārpus dramatiskā bēgļa likteņstāsta, un es ar savu trenēto režisores aci diezgan labi manu, ka arī pats galvenais varonis, sirsnīgs, nedaudz naivs un ļoti simpātisks jauns cilvēks, filmas gaitā arvien vairāk iejūtas lomā, kādu viņam uztic filmas veidotāji – mudināt skatītājus līdzi just un žēlot.

Es ļoti labi saprotu vēlmi “humanizēt, nevis stigmatizēt bēgļus”, bet, sasodīts, ko īsti nozīmē abstraktie “humanizēt bēgļus” un “viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs”?

Jā, viņi tiešām ir tādi paši cilvēki kā mēs, ar savām gaišajām un tumšajām pusēm, ar savām bailēm, traumām, dusmām, spēku un vājumu. Man liekas, šis iežēlināšanas paņēmiens nav pareizais veids, kā runāt par bēgļu integrācijas problēmām un migrāciju, mēs visi tikai iegūtu, ja gan politiķi, gan mākslinieki būtu gana stipri, lai runātu par šo 21. gadsimta drāmu ar visu tās pretrunu un sāpju spektru, nevis tikai vairotu melnbaltus stereotipus.

Es atcerējos pirms gada “Baltic Sea Forum” rādīto Šona Makalistera dokumetālo filmu “Sīrijas mīlasstāsts” (“Syrian Love Story”), kurā Sīrijas kara, diktatūras, opozīcijas tēma tika rādīta nevis “vispār”, bet nežēlīgi personiski, vienas traumētas un brūkošas ģimenes rāmī, kurā tiek izdzīvota drāma - vai palikt Damaskā, turpinot bezjēdzīgu cīņu pret pārspēku, riskējot ar savām un bērnu dzīvēm, vai doties bēgļu gaitās uz Franciju, nejūtoties tur ne pieņemtam, ne iederīgam, bet “bērnu nākotnes vārdā”… Nu jā, tā bija filma, kas tapusi, vairākus gadus esot ļoti tuvu realitātei un varoņiem.

Tarkovskis reiz teica, ka mākslinieka vienīgais pienākums ir būt patiesam. Ticu, ka to spēs novērtēt arī tante Bauskā.

 

* Tante Bauskā – jau folklorizējies tēls Latvijas žurnālistikas klasikā, kura autors esot Kārlis Streips un ar kuru parasti apzīmē “vidējo skatītāju”, kuram saprotamā formā jāpasniedz informācija.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti