Šobrīd, šķiet, interesantāk būtu analizēt vai vismaz pieminēt "Oskaru" raisītās publiskās diskusijas un pašu ceremoniju, kurā bija blīvs gan kino un "Oskaru" vēsturē, gan sociālpolitiskos notikumos balstīts joku un atsauču slānis, kā arī vairāku balvas saņēmēju statment runas – vispār jau tieši to - diskusijas raisīšanos gan par nozari, gan mākslas darbiem - es uzskatu par vienu no balvu galvenajiem uzdevumiem, un "Oskaru" "sadalīšanas" procesam tas parasti izdodas.
Nomināciju paziņošanas brīdī, šķiet, aktuālākās diskusiju tēmas bija - melnādaino kinomākslinieku apzināta vai nejauša ignorance un tas, vai Klinta Īstvuda režisētais "Amerikāņu snaiperis" ir vairāk māksla vai tomēr propaganda, un cik ētiska ir šīs tēmas "apdainošana" Holivudas kino labākajās tradīcijās.
Ja atbilde uz otro bija "Amerikāņu snaipera" atstāšana bez būtiskiem "Oskariem", tad ap pirmo "tēmu loku" tika savērpts gana daudz balvu pasniegšanas ceremonijas epizožu – sākot jau ar ceremonijas, manuprāt, visnotaļ veiksmīgā vadītāja Nīla Patrika Harisa "pārteikšanos": “Tonight we celebrate Hollywood’s best and whitest, sorry … brightest...” , līdz pat vienīgās "melnās nominantes" – filmas "Selma" iznācieniem: par labāko oriģināldziesmu oskarotā „Glory”,
kas noveda līdz asarām ne vienu vien zalē sēdošo un "Glory" autoru pateicības runa, spilgts statement žanra paraugs, kas fokusējās nevis uz paldiesošanu un uzvārdu virknes nobēršanu, bet sava vēstījuma tiešu tēmējumu publiskajā telpā.
Otra statement žanra spilgtākā runa noteikti bija par labāko otrā plāna sieviešu lomu apbalvotās „Boyhood” aktrises, drosmīgās Patrīcijas Arketes kliedziens pēc sieviešu līdztiesības...
– Kā zināms, Holivudas vīrieškārtas zvaigznes man pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ ir krietni dāsnāk apmaksātas nekā viņu sieviešu dzimuma kolēģes. Īpaši labi Arketes runai piestāvēja Merilas Strīpas atbalstošais tuvplāns ar "No pasaran! " žestā izstieptu roku.
Pie pieklājīgām, bet gana personīgām un emocionālām vēstījuma jeb statement runām varam pieskaitīt arī abu aktierspēles "Oskaru" laureātu – Džulianas Mūras (Julianne Moore, "Still Alice") un Edija Redmeina ( Eddie Redmayne, "Theory of Everything"), kā arī Greiema Mūra (Graham Moore, "Imitation game"), kurš saņēma "Oskaru" par labāko adaptēto scenāriju, pateicības vārdus – viņu runas balstījās atbalsta, solidaritātes un iedrošinājuma paušanā, ja tā var izteikties, sevis radīto tēlu neskaitāmajiem prototipiem – slimības upuriem vai "citādības" izstumtajiem.
Bet, ja par jokiem, starp daudzajiem patiesi smieklīgajiem ātras pieminēšanas vērts vēl man liekas pagājušā gada "Oskaru" neveiksminieka un "melnās avs" – Džona Travoltas, kuram atbildīgajā momentā nodevīgi samežģījās mēle –
reabilitēšanās mēģinājums šajā ceremonijā. Diemžēl atkal jau uz izgāšanās robežas, šoreiz seksisma mērcē, jo "reabilitējoties" Travolta paguva arī pagrābstīties gar savu skatuves partneri.
Lai gan ļoti iespējams, ka tas bija tikai materiāls nākamās "Oskaru" ceremonijas jokiem un diskusijām...
Un nobeigumā tomēr mazliet par filmām – man personīgi ļoti žēl, ka gandrīz "ārpus borta" palika "Puikas gadi", bet lai mūs mierina doma, ka arī "Putncilvēks" ir ļoti laba filma, kuru tieši režisora redzējums un operatora darbs paceļ citā dimensijā, virs tikai "novecojoša Holivudas aktiera stāsta". Iespējams arī, ka "Puikas gadi" ir pārāk eiropeiska filma Holivudai – pārāk klusināta, cilvēka dvēseles iekšējās kustībās vērsta drāma.
Žēl par Zvjaginceva "Leiviatānu" – arī tāpēc, ka Krievijas kultūras ministram un citām oficiālajām institūcijām būtu arvien grūtāk filmas neērto pastāvēšanas faktu ignorēt. Žēl, ka kategorijā "Labākā ārzemju filma" neiekļuva brāļu Dardēnu, kā allaž, askētiski skarbā un katrā teikumā un kadrā precīzā "Divas dienas, viena nakts" un zviedru "Force Majaure" (abas izrādītas Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā decembrī).
Starp citu, ja par jokiem un publiskiem vēstījumiem – gaidot "Oskaru" nominācijas, filmas režisors Rubens Ostlunds un producents Eriks Hamendorfs soctīklos bija pamanījušies publiskot visai drosmīgu un pašironisku etīdi par tā arī nesagaidīto triumfa mirkli. Līdz galam to droši vien varēs saprast tikai filmu redzējušie, taču padomāt par balvu blaknēm – ikviens no mums, "that little prick, called ego" pārņemtais – un te nu es citēju šī gada "Oskaru" veiksminieku Alehandro Gonsalesu Injarritu (starp citu, arī viņa pateicības runa nebija zemē metama).
Starp citu, arī Dolana "Māmiņa", par kuru sākumā taisījos rakstīt, bija Kanādas nominācija "Oskariem", kas, citējot kādu kritiķi, Dolana fanu, "apkaunojošā kārtā tika izšūpota". Es savukārt raksta nobeigumā varētu vien vēlreiz citēt Injarritu, ka pa īstam uzvarējušās filmas izvēlas laiks, un aicināt meklēt Rīgas kinoteātru repertuārā gan ar "Oskaru" apbalvotās, gan nominētās, gan "apkaunojoši izšūpotās" lieliskās filmas.
