Bet šobrīd es esmu šeit, Berlīnē, un, kamēr lēni soļoju festivāla centra “Berlinale Palast” virzienā, man pretim un garām viens pēc otra aši steidz smuki, labi ģērbušies ļauži ar modīgajām Berlināles filca tašām pār plecu un “Starbucks” kafijas turziņām rokā, un manas drūmās domas pamazām atkāpjas.
Es esmu šeit, Berlīnē, kur šogad žurnālisti kopā ar akreditāciju saņēma drošības instrukciju, ka somas pirms kinoseansiem var tikt parbaudītas un liela izmēra – aizliegtas, bet tajā pašā laikā Berlināles organizētāji piedāvā filmu brīvbiļetes bēgļiem, kā arī lūdz atsaukties brīvprātīgos, kas būtu ar mieru viņus pavadīt – gan uz filmu skatēm, gan izrādot kino skatīšanās vietas un festivāla aizkulises. Jo viņi ir šeit, Berlīnē.
“Es esmu šeit” – tā latviski sauc arī režisora Renāra Vimbas jauno filmu (angliski šī lente tiek piedāvāta ar nosaukumu “Mellow Mud”), uz kuras pirmizrādi drebinoties brienu caur Berlīnes pelēko mitruma valni. Filma iekļauta Berlināles programmā “Generation”, kas fokusējas uz jauniešu auditorijai vai problemātikai veltītām filmām. Šajā pašā festivāla sadaļā 2012. gadā savu Berlināles “Kristāla lāci” saņēma Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”. Uzreiz piebildīšu, ka abas filmas producējusi viena un tā pati komanda – producentes Alise Ģelze un Aija Bērziņa (par kaut ko tas noteikti liecina – otrā filma Berlinalē salīdzinoši īsā laika posmā), un arī abu filmu tematika nosacīti sasaucas – tā dēvētie “coming of age” jeb pieaugšanas stāsti.
Vimbas filmas centrā ir septiņpadsmit gadus vecā Raja, būtne trauslajā, plūstošajā pārejas posmā starp jaunu sievieti, spurainu tīni un nevaldāmu bērnu, turklāt Renārs Vimba ieliek Raju ļoti konkrētā sociālajā vidē un situācijā – Latvijas nostūris, nolaista lauku vide, tā teikt, disfunkcionāla ģimene, tēva nav, māte peļņā Anglijā, vecmāmiņa nomirst, un principā Raja ir tā, kurai nu vienai jācīnās par savu un jaunākā brāļa eksistenci šai pasaulē, kā nu viņa to prot.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā – filmas pirmizrāde Berlīnes tūkstošgalvu auditorijai izvēršas par aizkustinošu notikumu un veiksmi – zāle reaģē uz filmu atsaucīgi, emocionāli, smiekli un klusums ir īstajās vietās, pēc filmas – aplausu vētra, pateicības vārdi un spraiga, ieinteresēta, labvēlīga diskusija.
Filmas lielākās veiksmes nenoliedzami ir Renāra Vimbas organiskā kino izjūta, prasme ieraudzīt un parādīt kinematogrāfiskas, nesadomātas situācijas, faktūras, tipāžus (filmai ir lielisks kastings, īpaši atradumi ir neprofesionālie aktieri, tipāži, bērni).
Nolaistā, pat degradētā lauku vide netiek hiperbolizēta vai estetizēta, tā vienkārši elpo tik dabiska un īsta, kādu mēs to redzam izbraukumos pie lauku radiem vai traucoties cauri kādam Latvijas nostūrim un piestājot pie ciema bodes vai ēdnīcas. Pretstatā tai Latvijas neskartās dabas ainavas brīžam majestātiskās, brīžam mežonīgās faktūras. Kā mēdza izsaukties kinošņiki ar Rīgas kinostudijas rūdījumu: "Tas ir kino!"
Skatītājiem simpātiska noteikti šķitīs arī Renāra režisora intonācija – tajā nav eksaltēta traģisma par šo – nu jā, diezgan traģisko situāciju, vai pretenciozas dziļdomības. Viņš netiesā, nemoralizē, neraud līdzi saviem varoņiem, viņš vienkārši ir šeit un stāsta mums šo stāstu. (Iespējams, tie kas analizēs filmas profesionālās kvalitātes, veltīs arī pa kritiskai piezīmei vienai otrai stāsta sižetiskajai līnijai, tēlam vai dialogam, bet tas vairāk attieksies uz profesijas lietām, ne filmas būtību.) Spoža veiksme ir Raja – Kultūras akadēmijas Audiovizālās nodaļas (nevis Teātra mākslas) studente Elīna Vaska, jā, jā, mūsu slavenā komponista mazmeita. Pa pusei vēl bērns, pa pusei jau jauna sieviete – viņas sejas izteiksmes filmas laikā spēj mainīties gluži vai sekundes simtdaļā – te meitenīgi maiga, trausla, liriska, te jutekliska un pavedinoša, te lecīga, pavulgāra un izaicinoša, te izmisuma, nedrošības un sāpju pilna, te niknuma un apņemības uzlādēta, gatava kost, sist, plēst, skrapēt, lai cīnītos un aizstāvētu.
Ietilpīgs ir arī filmas nosaukums – “Es esmu šeit”. Šeit Latvijā, savā vidē, savā ģimenes situācijā, savā ķermenī. Tikpat labi – esmu kātesošs, piedalos savā dzīvē, ietekmēju to.
Starp citu, es priecājos, ka zāles nepārprotami labvēlīgo, emocionāli uzlādēto un aizkustinošo attieksmi filmas pirmizrādē Berlīnē piedzīvoja arī kultūras ministre Dace Melbārde – ja nu atkal jāpiedalās kādā diskusijā par depresīvajām latvju filmām un vai jāatbild uz uzbrukumu: "Vai tad šitāda mums Latvija pasaulei jārāda, nu kāpēc nevarēja kādu pozitīvo stāstu?" Jo "Es esmu šeit" par spīti skarbajam sociālajam fonam, manuprāt, rāda ļoti stipru un apņēmības pilnu Latviju – būt šeit, palikt šeit, cīnīties šeit, lai kāds nebūtu tas mūsu “klimats” šobrīd.
To “es esmu šeit” apliecinošo sajūtu personīgi man arī ļoti uzskatāmi iemiesoja filmēšanas grupa, kas pēc aplausu vētras kāpa uz skatuves – Elīna Vaska, Renārs Vimba, Aija Bērziņa, Alise Ģelze. Jauna kino veidotāju paaudze – jauni, smuki, talantīgi.
Pašcieņas pilni, profesionāli, labu angļu valodu un prasmi komunicēt ar audotoriju – viņi ir šeit, Berlīnē, jūtas te brīvi un dabiski, un tā arī strādā, nemokoties kaprīza bērna ego vai “mazās, nabadzīgās valstiņas” mazvērtības kompleksos, neceļot viensētas žogus un stereotipu mūrus (filmā, lai arī tā nav kopprodukcija, strādājis isladiešu operators un montāžas režisors no Grieķijas). Viņi ir šeit, Eiropā.
Q&A* sesijas nobeigumā kāds skatītājs uzdeva jautājumu, kāpēc tik daudz cilvēku brauc prom no, viņaprāt, tik brīnišķīgas zemes kā Latvija. Pašcieņas pilna un gudra bija režisora atbilde, ka viens iemesls ir visiem mums zināmais – nevar atrast darbu un nopelnīt, īpaši dažos Latvijas reģionos (filmas darbība risinās Latgalē).
"Bet tā būtu ļoti vienkāršota atbilde uz tik kompleksu jautājumu," viņš uzreiz piebilda. "Mēs tomēr pārāk bieži arī vēl neprotam novērtēt to, kas mums ir."
* Questions and answers - jautājumi un atbildes (red.).
