Tāpēc skandāls ap Vispārējo Dziesmu un deju svētku biļetēm un ielūgumiem man šķiet pat tīri veselīgs mums visiem.
Pirmkārt, tas skaidri uzrāda, cik ļoti dzīva joprojām mūsos ir padomiski-benjāmiskā domāšana, cik dabiski pašsaprotama, attaisnojama un izskaidrojama mums šķiet gan ielūgumu dalīšana, gan ielūgumu gribēšana un pieņemšana, pat ja rocība atļauj iegādāties visdārgākās biļetes – jo ielūgums tomēr ļauj justies īpašam. Atšķirīgam. Svarīgam, vajadzīgam, nozīmīgam.
Otrkārt, es ļoti ceru, ka šis nesmukums arī katram no mums, pat visskaļākajam bļāvējam „pēc tiesas un taisnības” kādā klusuma brīdī lika ieskatīties arī sevī, pavētīt savus ētiskos imperatīvus ne tikai attiecībā uz „viņiem” , bet arī godīgi atbildēt uz pāris kontroljautājumiem par savu personīgo sirdsšķīstību. Ielūgumus un citas labvēlības izpausmes, kas liek tolerantāk izturēties pret to sniedzējiem, nepieņemam? „Vajadzīgos cilvēkus” uz saviem pasākumiem neaicinām? Tad labi.
Un treškārt – mēs skaidri redzam, ka tomēr, tomēr laiki un sabiedrība ir mainījušies, un tā vairs nav gatava tolerēt nekādas privilēģijas un ekstras ne nomenklatūrai, ne valsts ierēdniecībai, ne „elitei”. Un demokrātijas, pilsoniskas sabiedrības un sociālo mediju ērā arvien grūtāk kļūst vienkārši „nodarīt lietas” klusos iestāžu kabinetos un gaiteņos.
Tāpēc ir labi, ka šis vulkāns ir izvirdis, un ir troksnis, dūmi un „cepiens”. Ja vien pēc strīdiem, diskusijām, klaigām, apvainojumiem un aizvainojumiem spēsim norīt rūgtumu sirdī, atzīt savas kļūdas un maldus, iespējams, nonāksim pie kopējām vērtībām, patiesībām un izpratnes par lietu kārtību tajā Latvijā, par kādu, es ticu, visi Dziesmusvētku dalībnieki un veidotāji sapņo. Un tā, ļoti palēnām, caur sāpēm un naidu, no kādas tautas (vai varbūt pat – no daudzām tautām) šajā teritorijā dzimst nācija. Pārvarot cilvēka un varas pretestību, caur pašattīrīšanos, drosmi un, diemžēl arī rūgtumu, varaskāri un agresiju – bet dzimst.
Tāpēc izrunāsim šo klupienu ceļā uz kopā būšanas brīdi, lai cik smagi tas nebūtu. Lai grūstīšanās ar elkoņiem, svešo iekaustīšana ar smalkām rokassomiņām un plēšanās par rindas kārtību pie Dziesmusvētku biļešu lodziņa paliktu tur, pagātnē. Lai nevis kašķīgas sīku tautiņu grupiņas, bet vienota, pašcieņas pilna, krietna nācija sastaptos tai Dziesmusvētku Lielā kopkora svētbrīdī. Ja ne šajos, tad nākamajos.
Par šo tēmu runāsim šovakar, raidījumā „100g kultūras” LTV1 pulksten 19:30 un www.ltv.lv. Studijā Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Dace Melbārde un diriģents Ivars Cinkuss.
