Režisora tēvs Aleksejs Germans vecākais uzfilmējis "Pārbaudes uz ceļiem", "Divdesmit dienas bez kara", "Mans draugs Ivans Lapšins", "Hrustaļov, mašīnu! " un bija ne tikai unikāls, ar neatkārtojamu kino valodas toni apveltīts mākslinieks, bet arī bezkompromisu cilvēks, nonkonformists, kura filmas nereti piedzīvoja "plaukta cenzūru".
Viņa dēls, Aleksejs Germans jaunākais, mantojis tēva smalko kino valodas un stila izjūtu, vizuāli filma vibrē skaistā un smeldzīgā "Papīra zaldāta" frekvencē – impresionistisks, pastelīgs attēls, gari, lēni kadri, kuros notiek blīva iekšēja darbība, brīžam gandrīz kā horeogrāfija, rūpīgi pārdomātas mizanscēnas, atsvešināti, no sadzīves attīrīti teksti – brīžam abstrakti, brīžam asprātīgi, brīžam precīzi kā āmura sitiens pa naglas pakausi...
Un tomēr...jau ievada filozofiski satamborētais aizkadra teksts – par laiku un laikiem, dažādiem laikiem, kas bija gan slikti, gan labi, bet nu tie šķiet slikti, jo nu ir citi laiki, kad vecie laiki vairs neder, bet tie taču bija mūsu laiki utt., utjpr. – man uzdzen zosādu. Tālāk paliek tikai sliktāk – septiņas noveles, kurās režisors gremdējas nostaļģijā par "liekajiem cilvēkiem" (kā nojaušat, tā ir inteliģence) un Krievijas nebūtībā izzudušo dižo pagātni – gan Pētera I, gan Puškina, gan, manuprāt, pilnīgi nepārprotami, lai arī ļoti "impresionistiski" – padomju laika pagātni, rada tikai un vienīgi skumjas un vilšanos režisorā.
Darbības ass virpinās ap kādu grandiozi iecerētu ekstravagantu debesskrāpi, kas nu pamests pusratā un kā spoku koks blāv izdemolētā būvlaukumā, jo celtnes pasūtītājs miris, bet sīkmanīgie radi grib nelaiķa sapņu būvi uzsist gaisā, savukārt strādnieki un padotie "aizbēguši uz visām pusēm".
"Ko var gribēt, kalpi paliek kalpi,” nopūšas viens no sapņu mājas mantiniekiem. Beigu galā no ārzemēm atbraukušie labi izglītotie namsaimnieka bērni izlemj turpināt tētiņa iesākto.
Protams, šos simbolus var tulkot tā un šitā, bet mani laikam ir samaitājusi vai nu darbošanās žurnālistikā, vai padomju ideoloģijas un smadzeņu skalošanas metodoloģijas iepazīšana personīgās dzīves laikā, vai abi kopā, un tāpēc man ir skumji. Skumji, ka talantīgs mākslinieks var šādi domāt un filmēt.
Arī vēlāk preses konferencē, ko skatos uz video ekrāna, notiek "impresionistiska" filozofēšana par to, ka Krievijai nav nākotnes bez pagātnes, par krietniem cilvēkiem, kas tur šo valsti, par pārmaiņām. "Pēdējā simtgadē Krievija atkal meklē savu jauno ceļu," saka Germans un domājiet paši, ko viņš ar to grib teikt. Visticamāk, neko pārāk konkrētu. Rietumu žurnālisti ir inteliģenti un naivi izvaicā režisoru, piemēram, par Sezāna daiļrades ietekmi uz kadra estētiku. Līdz pieceļas žurnālists no Kijevas un uzdod delikātu, bet konkrētu jautājumu: "Vai pirmās epizodes tekstos par lielā kara priekšsajūtu gadījumā nav domāts tas karš, kas šobrīd notiek starp divām filmu kopproducējošām valstīm?"
Divas filmu kopproducējošās valstis ir Ukraina un Krievija.
Germans attrauc, ka atšķirībā no žurnālista ar lielo karu saprotot atomkaru, šis neesot lielais karš... "Bet karš notiek," viņš atzīst, "karš notiek, mēs esam kara sākuma ciklā, un mēs diemžēl neviens nezinām, kas notiks rīt. Bet mākslas valoda jau vienmēr paliek kā saprašanās platforma... ". Impresionisms turpinās, un man atkal kļūst ļoti skumji. Arī tāpēc, ka viņa tēvs uzņēma "Pārbaudes uz ceļiem" un "Ivanu Lapšinu".
Bet man jābrauc atpakaļ uz Rīgu, uz "100g kultūras diskusiju", lai runātu par latviešu kino. Un nevis par to, kā latviešu kino gāja Berlīnē vai kā tam tur varētu iet nākotnē, bet kārtējo kašķi un nesmukumu ar filmas "Dvēseļu putenis" necaurspīdīgo producēšanu... Un arī tas ir skumji, draugi.
Bet Rīgā apsolu uzrakstīt vēl vienu sleju – par Grīneveju, Eizenšteinu un poļu filmu; un tā nebūs skumja, apsolu.
