Sadaļas Sadaļas

Kristīne Želve: Berlīnes pieraksti I

Draugi un kolēģi, beidzot, beidzot man ir izdevies atrast dažas brīvas stundas starp diviem seansiem un brīvu vietiņu pie elektrības rozetes manam datoram „Berlinale Palast” preses zonā, kur bez mitas klab visdažādāko zīmolu klēpjdatoru, planšetu un pat aifonu klaviatūras un fonā murd valodu Bābele.

Tas nozīmē, ka beidzot, pēc divu dienu būšanas iespaidu, valodu, filmu, tūkstošgalvju preses, mediju, kinoindustrijas pūļa "centrifūgā" varu ievilkt elpu un koncentrēties žanram "vēstules uz mājām", censties apkopt pirmo dienu Berlīnes kinofestivāla iespaidus. Nerakstīšu par visu, rakstīšu par to, kas atstāja iespaidus un kas, es ceru, varētu būt interesanti un aktuāli arī Latvijā.

Pirmā diena

Berlīne sagaida ar vieglu salu un pelēcīgu miglu. "Tā ir bargā Berlīnes ziema," joko 65. Berlināles festivāla kinoseansu moderatori, īpaši, ja jāpiesaka kāda filma no dienvidzemēm. Festivālam, kura oficiālais budžets ir 22 miljoni eiro, ik gadu akreditējas tuvu 4000 žurnālistiem, preses biļetes uz filmām izķer kā karstus pīrādziņus, uz klasiķu un zvaigžņu preses seansiem ieteicams ierasties savu pusstundiņu agrāk. Šogad Berlinālē piedalās vairāk nekā 400 filmu dažādās sadaļās, konkursa skatē 23 filmas, par dārgmetālu „Lāčiem” sacenšas 19. Mēs jau zinām, ka Latvijas filmu šogad Berlinālē nav, izņēmums - un varbūt kādam arī mazs mierinājums – intriģējošajai Pītera Grīneveja filmai „Eizenšteins Gvanahvato” slavenā režisora (Eizenšteina, protams) oriģinālzīmējumi „atdzīvināti” studijā „Rija”, Latvijas vārds gan "sarakstos" neparādās, bet vismaz ir klātesošs, teiksim tā – enerģētiski.

Lietuva Berlinālē šogad gan pārstāvēta ļoti taustāmi - tāpēc uz lietuviešu režisores Alantes Kavaites filmu "Sangailes vasara" (The Summer of Sangaile) dodos ne tikai ar profesionālu, bet arī, ja tā var izteikties, reģionālu interesi – kādai jābūt filmai no Baltijas, lai to pamanītu Berlinālē, vienā no trim būtiskākajiem kino festivāliem Eiropā, līdzās Kannām un Venēcijai?

Intrigu tikai pastiprina tikko saņemtā balva par labāko režiju Kavaitei Sandensas festivālā, kurš gadiem kultivē savu statusu kā vieta, kur atklāj jauna, atšķirīga, nekomerciāla kino veidotāju vārdus. Berlīnē lietuviešu filma gan nav konkursā, bet "Panorāmas skatē", kuras profils ir līdzīgs – jauna, nekomerciāla kino izrādīšana, jauni autori, jauni kino valodas meklējumi. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka, ja zvaigznes būtu nostājušās savādāk, „Panorāmas skatē” itin veiksmīgi „ierakstītos” arī vairākas pēdējos gados Latvijā tapušas filmas.

Ja ģeniālu vai jaunas kino valodas ziņā nozīmīgu filmu pasaulē top maz, tad pieklājīga, interesanta, kvalitatīva kino, draugi, pasaulē ir ļoti, ļoti daudz, un tas, vai tas nonāk vai nenonāk Eiropas nozīmīgāko kino festivālu skatēs, iespējams, vairāk ir menedžmenta un arī valsts kino nozares kultūrpolitikas, nevis tikai talanta un kvalitātes jautājums.

Arī Alantes Kavaites, Francijā dzīvojošas lietuvietes, filma ir kopprodukcija starp Lietuvu, Franciju un Nīderlandi. Darbība gan notiek Lietuvā – vidē, ko režisore pazīst un izjūt, situācijās, par kurām viņai ir ko teikt – un tas ir filmas spēks. Piemēram, abu galveno varoņu attiecību peripetijas risinās uz kolorīta avio amatierisma un filmas vizuālajai valodai tik pateicīgā vizuālā fona. Pēc filmas Q&A sesijā režisore atzīst, ka lietuvieši, izrādās, „apsēsti ar lidošanu”, avio amatierisms Lietuvā esot kā mums Dziesmusvētki. Mums, nelietuviešiem, superīgs, oriģināls nenobružāts kino atradums!

"Sangailes vasara" stāsta par divu padsmitgadīgu meiteņu – intravertās, trauslās, uz pašdestrukciju tendētās pilsētnieces Sangailes un vitālas, ekscentriskas provinces meičas Aistes garīgu un arī fizisku satuvināšanos.

Intīmais, it kā nepretenciozais stāsts, izstāstīts svaigā un personīgi uzrunājošā intonācijā un vizualajā estētikā (es momentā atcerējos savus vidusskolas laikā „dizainētos” dzīvokļa interjerus un paššūtās dīvainās kleitas), bet tajā netrūkst arī klišejisku simbolu, naivu metaforu, neveiklu brīžu gan dramaturģijā un dialogos, gan aktierspēlē un „aizņēmumu” no citām filmām, – pavisam tuvu Sangailei, man liekas, ir stāvējusi arī Abdelatifa Kešiša „Zils ir vissiltākā krāsa”.

Ar to visu es gribu teikt, ka "Sangailes vasara" ir jaunas režisores filma ar saviem mīnusiem un neveiklībām, bet tās galvenā vērtība ir īstums, jūtīgas autores godīgums materiāla izvēlē un realizācijā – tas ir, „nesaštukots”, nesamocīts darbs, kurā režisore runā par sev svarīgām tēmām, nevis pinas samocītās koncepcijās vai kuras enerģija noslāpst ar prātu aprēķinātā konjunktūrā. Un noteikti nekas tāds, kas nevarētu būt tapis arī Latvijā...

Man gan uzmācās nodevīgas aizdomas, ka diez vai Latvijā, kur kino šobrīd atrodas sociālu problēmu, nacionālpatriotisku un „mūsu sarežģītās vēstures” stāstu vilnī, šāds nepretenciozs, intīms un drusku seksuāli „alternatīvs” stāstiņš vispār šķistu uzmanības (un finansēšanas) vērts.

Kolēģe mierina, ka kļūdos. Tas labi, tad mierīgi varu iet gulēt, pirmā diena Berlīnē ir galā, arlabunakti, Rīga!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt