Šogad pirmo reizi vēsturē izvērsās reāla cīņa par Latvijas Futbola federācijas prezidenta amatu, jo ilggadējam mūsu futbola saimniecības šefam Guntim Indriksonam uzradās konkurents – bijušais LFF preses sekretārs Krišjānis Kļaviņš, kurš gan pirms tam vairāk bija darbojies nevis futbola jomā, bet kā sieviešu basketbola kluba ''SK Cēsis'' vadītājs. Abi kandidāti nopietni ķērās pie lietas, apceļojot valsti, lai tiktos ar Latvijas futbola klubu vadītājiem un aģitētu par sevi. Nekad agrāk kas tāds vēl nebija pieredzēts.
Īpašu asumu vēlēšanām piešķīra arī Kļaviņa ļoti asā kritika pret Indriksonu un arī visu mūsu futbola saimniecību kopumā. Šāda bezkompromisa cīņa par varu pievērsa vēl nebijušu uzmanību LFF kongresam, taču beigu beigās izrādījās, ka visu to jandāliņu varēja raksturot ar Šekspīra vārdiem “liela brēka, maza vilna”, jo Indriksons vēlēšanās guva vairāk nekā pārliecinošu uzvaru – 84 no 96 balsojušiem federācijas biedriem deva priekšroku vecajai kārtībai. Tiesa, Indriksons solīja, ka šis būs viņa pēdējais valdīšanas termiņš, bet par nākamo prezidentu viņš redzot pašreizējo Latvijas valstsvienības kapteini Kasparu Gorkšu.
Vasaras beigās kļuva zināms, ka izgaisis LFF sapnis par sava stadiona jeb “Futbola mājas” būvniecību Rīgā, Krišjāņa Barona ielā.
Lai gan federācija projektam jau iztērēja vairāk nekā miljonu eiro, tā bija tikai desmitā daļa no nepieciešamās summas, bet pārējo daļu tā arī neizdevās atrast.
No futbola aizkulisēm pārceļoties uz zaļajiem laukumiem, jāatzīst, ka jauno gadu sagaidām ne tajā priecīgākajā noskaņojumā, jo rudenī Latvijas valstsvienība sagādāja lielu vilšanos saviem līdzjutējiem. Vasarā vēl viss šķita cerīgi, Latvijas izlase trešo reizi pēc kārtas izcīnīja Baltijas kausu, taču pasaules čempionāta atlases turnīrā jau pēc pirmajām četrām rudens cīņām sabruka visas mūsu cerības.
Jau pirmajā spēlē Andorā mūsu vienība demonstrēja ļoti neizteiksmīgu sniegumu, taču pretinieku vārtsarga kļūda ļāva mums izraut minimālu uzvaru 1:0. Tomēr pēc tam Mariana Pahara trenētā komanda piedzīvoja vienu no sāpīgākajiem zaudējumiem mūsu valstsvienības vēsturē, Rīgā ar 0:2 zaudējot Fēru salu izlasei.
Vēl vairāk par zaudējumu sarūgtināja mūsu komandas vadības reakcija, uzvedoties tā, it kā nekas traks nebūtu noticis – sak, mēs nemaz tik slikti nespēlējām un vispār jau tāpat esam vienā līmenī Fēru salām.
Ar tādām ambīcijām jeb, pareizāk sakot, to trūkumu nav vērts sapņot par nopietniem panākumiem.
Protams, kā saka, mūsdienās futbolu prot spēlēt visi, tomēr pirms viesošanās Latvijas galvaspilsētā Fēru salu izlase 15 gadu laikā izbraukumā bija zaudējusi 33 no 35 spēlēm. Turklāt fēriešiem sastāvā bija vairāki vietējā čempionāta pārstāvji, kuri ir īsti amatieri, futbolu apvienojot ar citu darbu. Atceroties, ka pirms gada jau pagājušā ''Euro 2016'' atlases cikla izskaņā savās mājās vienos vārtos zaudējām Kazahstānai un pirmo reizi vēsturē palikām atlases grupas pēdējā vietā, tad
diemžēl jāsecina, ka diez vai šo neveiksmi var saukt tikai par nelaimes gadījumu.
Protams, var attaisnoties, ka šoruden Latvijas izlasei pietrūka vairāku vadošo futbolistu (šajā ciklā traumu dēļ laukumā vēl ne reizi nav izgājuši Kaspars Dubra, Aleksandrs Cauņa un Deniss Rakels), bet tāpat mūsu treneru rīcībā bija kvalitatīvāki futbolisti nekā pretiniekiem no Fēru salām.
Pēc zaudējuma Fēru salām sekoja arī neveiksmes mačos ar Ungāriju (0:2) un Portugāli (1:4), tā ka jau tagad skaidrs, ka šajā ciklā mēs atkal nepiedalīsimies cīņā par pirmajām divām vietām, lai gan uzreiz pēc izlozes paši futbolisti priecājās par veiksmīgo izlozi un izvirzīja augstus mērķus.
Pahars pie izlases stūres ir vairāk nekā trīs gadus, tāpēc jau var izdarīt secinājumus, un katrs pats var spriest, vai Latvijas izlase progresē vai regresē.
Šogad pieci futbolisti debitēja valstsvienībā – jaunie uzbrucēji Dāvis Ikaunieks un Vladislavs Gutkovskis, kā arī pieredzējušais argentīnietis Kristians Damians Toress devās laukumā atlases mačos, bet Roberts Savaļnieks un Sergejs Vorobjovs ieguva valstsacīkšu pieredzi pārbaudes mačos. Pēc būtības par izlases debitantu jāsauc arī viens no šīs Latvijas virslīgas sezonas labākajiem spēlētājiem Gļebs Kļuškins, jo FK "Jelgava" pussargs pirms trim gadiem vienā pārbaudes spēlē izgāja uz maiņu izlasē, taču pēc tam pazuda no valstsvienības apvāršņa. Šajā kompānijā savā ziņā izceļas 31 gadus vecais argentīnietis Toress, kuram šogad par īpašiem nopelniem tika piešķirta Latvijas pilsonība. Tiesa, Latvijas izlasē nopelniem bagātajam argentīnietim ir atvēlēta rezervista loma.
Varam priecāties, ka vismaz vietējos mačos mums gan intrigas netrūkst – pirmo reizi vēsturē par valsts čempioniem kļuva Jūrmalas "Spartaks", sudraba medaļas un Latvijas kausu ieguva FK "Jelgava", bet pagājušā gada čempionvienība FK "Liepāja", kas arī šogad pirms starta skaitījās galvenā favorīte, palika ārpus godalgoto trijnieka. Tas liecina, ka arī nākamo sezonu varam gaidīt ar lielu intrigu. Turklāt vietējos klubos spēlē daudzi Latvijas izlases futbolisti.
