Kristiāns Girvičs: Rāpjoties ārā no stagnācijas purva

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Pēc pārmaiņām Latvijas futbola valstsvienībā gribas domāt, ka pēc pavisam drūma perioda, kura kulminācija bija kaunpilnais zaudējums martā Gibraltārā, atkal varam skatīties nākotnē ar vismaz kaut kādu cerību. Jaunais Latvijas izlases galvenais treneris soms Miksu Pātelainens diez vai ir brīnumdaris, taču svarīgākais, ka beidzot valsts galvenajā komandā ir notikušas reālas pārmaiņas un varam sākt rāpties ārā no stagnācijas purva.

Jaunajā amatā Pātelainenam izdevās sapņu debija, izcīnot Baltijas kausu, taču zaudējums pārbaudes spēlē Azerbaidžānai atgrieza mūs visus uz grēcīgās zemes, atgādinot, cik daudz vēl ir darāmā.

Iepriekšējā izlases galvenā trenera Aleksandra Starkova vadībā Latvijas valstsvienība 11 spēlēs piedzīvoja astoņus zaudējumus, uzvarot tikai Andoru un divreiz nospēlējot neizšķirti ar Fēru salām.

Tāpēc treneru maiņa bija vienīgais iespējamais risinājums.

Apsveicami, ka jaunais izlases vadītājs netika atkal meklēts mūsu pašu futbola dīķī, bet beidzot pēc ilgiem laikiem noriskējām paskatīties tālākos apvāršņos.

Protams, ārzemju trenera uzaicināšana vēl neko negarantē –

daudzu valstu pieredze liecina, ka var izvilkt pilno lozi, bet var arī nošaut greizi, taču mums jau nav, ko zaudēt, jo zemāk tāpat vairs nebija, kur krist.

Jauno laiku vēsturē Latvijas izlasē Pātelainens ir trešais ārzemju galvenais treneris, un mēs jau paši uz savas ādas esam izjutuši, ka ārzemju treneri var atnest visdažādākos rezultātus – deviņdesmito gadu izskaņā gruzīna Revaza Dzodzuašvili vadībā Latvijas izlase negaidīti pirmo reizi reāli piedalījās cīņā par ceļazīmi uz kādu lielo čempionātu (Euro 2000), taču vēlāk viņa vietā nākušajam anglim Gerijam Džonsonam Latvijā pagalam neveicās.

Bijušais Somijas valstsvienības uzbrucējs Pātelainens savas futbola karjeras lielāko daļu pavadījis Britu salās, pēc spēlētāja karjeras beigām trenējot vairākus Skotijas premjerlīgas klubus. Tāpat viņš arī četrus gadus vadīja Somijas valstsvienību (2011– 2015).  

Katrā ziņā debija Latvijā Pātelainenam izdevās – pagājušajā nedēļā mūsu futbolisti izcīnīja Baltijas kausu, Rīgā ar 1:0 uzvarot Igauniju un Viļņā cīnoties neizšķirti 1:1 ar Lietuvu. Pēc tam gan sekoja zaudējums savās mājās Azerbaidžānai – 1:3.

Tomēr šobrīd būtiskākais ir tas, ka jau ar pirmajiem mačiem Pātelainena vadībā sagaidījām cerētās pārmaiņas,

sākot jau ar to, ka atkal valstsvienībā tiek aicināti visi labākie valsts futbolisti – runa, protams, pirmkārt ir par pagājušās sezonas spilgtāko Latvijas čempionāta uzbrucēju Artūru Karašausku, kuru Starkovs veco konfliktu dēļ stūrgalvīgi ignorēja. Tāpat jau soma debijas mačā Latvijas izlases pamatsastāvā pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezās Starkovam nevajadzīgie pussargi Ritvars Rugins un Aleksandrs Fertovs, savukārt otrajā mačā Lietuvā pamatsastāvā devās uzbrucējs Vladimirs Kamešs, kurš arī pērn vairs netika aicināts uz izlasi.

Jāpiebilst, ka šajos mačos Latvijas valstsvienībā laukumā devās arī divi debitanti – FK “Ventspils” pussargs Vitālijs Rečickis iesaistījās cīņā uz maiņu Viļņā, bet vārtsargs Jevgeņijs Nerugals tik neveiksmīgi aizvadīja spēli ar Azerbaidžānu, ka otro iespēju var arī vairs nesagaidīt.

Toties uz Pātelainena pirmajiem mačiem izlasē netika uzaicināti vairāki Starkova mīluļi –

aizsargi Ņikita Koļesovs, Aleksandrs Solovjovs, pussargi Dāvis Indrāns un Jevgeņijs Kazačoks. Visi viņi pagājušajā gadā bija stabili izlases pamatsastāva spēlētāji.

Jaunā izlases modeļa kodolu ar sešiem spēlētājiem šovasar veidoja “Rīgas Futbola skola”, bet tikai  vienu futbolistu mazāk uz izlasi deleģēja FK “Liepāja”. Atšķirībā no sava priekšgājēja Pātelainens nemeklēja izlases pastiprinājumu virslīgas priekšpēdējā komandā (pavasarī Starkovs uz izlasi bija uzaicinājis pat četrus FK “Metta/LU” futbolistus!). Iespējams, ka tas arī saistīts ar galvenā trenera padomdevēju maiņu, jo ar izlasi vairs nestrādā Starkova asistents un “Mettas” vadītājs Andris Riherts, bet Pātelainena palīgi ir skots Gordons Jangs, FK “Liepāja” otrais treneris Mareks Zuntners un ilggadējais Latvijas izlases pirmais numurs Aleksandrs Koļiņko (vārtsargu treneris).

Aizvadītajās pārbaudes spēlēs traumas dēļ izlasei nevarēja palīdzēt uzbrucējs Dāvis Ikaunieks, kuram teorētiski būtu jākļūst par vienu no komandas līderiem. Toties

sevi no labākās puses parādīja jaunākais no brāļiem Ikauniekiem Jānis,

kurš mačā ar Igauniju guva īpaši skaistus vārtus. Savukārt aizsardzībā svarīgākā loma ir Kasparam Dubram, kurš Viļņā Andra Vaņina prombūtnē pirmo reizi pildīja Latvijas valstsvienības kapteiņa goda pienākumus, svinot to ar gūtajiem vārtiem.

Pozitīvi, ka pat pēc neveiksmes mačā ar Azerbaidžānu jaunais izlases galvenais treneris nesāka meklēt visādus attaisnojumus, bet godīgi atzina sakāvi. Pātelainens arī nesūdzas par pieejamajiem spēlētājiem, kas bija mūžīgais attaisnojums iepriekšējiem izlases treneriem, savukārt futbolisti ir priecīgi, ka somu treneris komandai prasa spēlēt agresīvu futbolu. Galu galā, bez ticības sev nekādi panākumi nav iespējami.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti