Pēc pavasarī notikušās izlases vadības maiņas daudz tika gaidīts no jaunā galvenā trenera Miksu Pātelainena, taču tagad ir jāatzīst, ka somu speciālistam neizdevās piepildīt mūsu cerības. Beidzot ir jāsaprot, ka nepietiek ar lētiem risinājumiem, bet ir jāizšķiras par drosmīgāku rīcību.
Pātelainenam līgums ar Latvijas Futbola federāciju bija tikai uz šo gadu, tā kā var teikt, ka somu speciālists bija pieņemts darbā uz pārbaudes laiku. Pātelainens atstāj ļoti patīkamu pieklājīga cilvēka iespaidu, taču sportā visu izšķir rezultāti – šogad par jaunā izlases trenera darba lakmusa papīru bija jākļūst UEFA Nāciju līgai, kur no sešiem mačiem pozitīvu vērtējumu var dot varbūt vienīgi par neizšķirtu Kazahstānā.
Iespējams, par apmierinošu rezultātu var uzskatīt arī neizšķirtu ar kazahiem Rīgā, lai gan tas tomēr bija pats minimums, ko šādā spēlē varējām prasīt (turklāt kazahi bija daudz tuvāk uzvarai nekā mēs).
Divi bezvārtu neizšķirti ar Andoru komentārus neprasa.
Protams, izbraukuma mačā advokāti var visu norakstīt uz mūsu uzbrucēja Valērija Šabalas noraidījumu pirmā puslaika beigās, taču arī līdz tam Latvijas izlase neko prātīgu nerādīja, bet šāda futbolista bezatbildība vēl liek uzdot jautājumus par disciplīnu komandā. Neaizmirsīsim arī, ka Rīgas spēlē ar Andoru mūsu izlases sniegums jau vilka uz 18+ vecuma ierobežojuma kategoriju. Divi gūtie vārti sešās spēlēs Eiropas vājākajā līgā jau pats par sevi ir daiļrunīgs fakts (sliktāk ar vārtu gūšanu D līgā ir klājies tikai Sanmarīno, kas palika sausā). Turklāt to vārtu gūšanas iespēju arī mums nebija īpaši daudz – piemēram, divos mačos ar Andoru tika izveidoti labi ja pāris momenti.
Šādā situācijā runāt par kaut kādu progresu un jaunu spēles stilu ir vienkārši smieklīgi.
Grūti arī plusā ieskaitīt divus zaudējumus Gruzijai – Rīgā gruzīni ar mums rotaļājās kā kaķis ar peli, izšķirot spēles likteni jau pirmajā puslaikā, vienīgi par spēli Gruzijā negribētos neko daudz pārmest, jo Latvijas izlase cienīgi turējās, un visu izšķīra tikai strīdīgs tiesneša lēmums, piešķirot 11 metru soda sitienu. Tomēr zaudējums ir un paliek zaudējums, un Gruzija nav Šveice, ka būtu jāpriecājas par minimālu zaudējumu.
Skaidrs, ka gruzīnu futbolisti ir individuāli meistarīgāki par mūsējiem, taču nevar jau prasīt tikai uzvarēt vājākus pretiniekus (kas gan mums arī nav pa spēkam), bet ik pa laikam ir jāspēj atņemt punktus arī potenciāli spēcīgākiem pretiniekiem.
Protams, var teikt, ka trenerim ir vajadzīgs vairāk laika, lai izveidotu komandu, bet tajā pašā laikā mums ir jābūt drošiem, ka esam atraduši īsto cilvēku, kam uzticēties. Par Pātelainenu šādas pārliecības, maigi izsakoties, nav. Somu treneris Latvijas izlasi vadīja deviņas spēles, kas izlašu līmenī nebūt nav maz – vesels cikls. Pēdējā laikā Pātelainens daudz runāja par attīstību un nākotni, taču tas jau vairāk izklausījās pēc attaisnojumiem par pašreizējām neveiksmēm – galu galā, pirms tam par nākotni vien runāja arī iepriekšējais izlases treneris Aleksandrs Starkovs, bet vēl agrāk jaunu komandu veidoja jau Marians Pahars.
Pēdējā laikā daudz ir dzirdēts viedoklis, ka mūsu futbolisti ir tik vāji, ka nav starpības, kas ir treneris – tāpat visiem zaudēs. Varbūt tomēr drīzāk vajadzētu vaicāt, vai šie futbolisti izlasē demonstrē visu savu spēju maksimumu? Manuprāt, šajā jautājumā arī slēpjas atbilde. Neaizmirsīsim, ka vēl pirms trim gadiem tie paši spēlētāji taču kaut kā varēja tikt pie punktiem mačos ar čehiem un turkiem. Pēc tam mēs esam tikai nolaiduši prasību latiņu – neveiksmju apoloģēti vienmēr atradīs attaisnojumus, ka Fēru salas ir ļoti progresējušas, bet Andorai ir pārāk nepatīkams spēles stils, taču, ja mūsu futbolisti demonstrētu visu savu spēju potenciālu, tad mēs šādus pretiniekus uzvarētu, diez vai par to var būt šaubas.
Pasaulē arī ir bijuši neskaitāmi piemēri, kad pareiza trenera izvēle ir paveikusi brīnumus.
Šogad kaut ko līdzīgu redzējām arī Latvijā jauno valsts čempionu “Riga FC” izpildījumā, kad augstas klases treneris īsā laikā smagi klibojošu komandu pārvērta par neuzvaramu vienību. Atcerēsimies, ka Rīgas klubs jau pērn ar lielām ambīcijām mērķēja uz visaugstākajām godalgām, taču uzticējās trešās šķiras Krievijas treneriem, piedzīvojot vienu vilšanos pēc otras.
Tāpat arī šosezon rīdziniekiem sākumā nekas neizdevās, taču tad “Riga FC” vadība uzaicināja labi pazīstamu un Eiropā jau sevi pierādījušu treneri ukraini Viktoru Skripņiku (līdz šim Latvijā vēl nekad nebija strādājuši treneri ar Eiropas Top 5 līgu darba pieredzi, bet Skripņiks pirms pāris gadiem bija pazīstamā Vācijas kluba Brēmenes “Werder” galvenais treneris), un uzreiz viss mainījās – Skripņika vadībā rīdzinieki ar 11 uzvarām un diviem neizšķirtiem 13 spēlēs kļuva par čempioniem, kā arī vēl papildus izcīnīja Latvijas kausu. Skatoties šo “Riga FC” uzvaras gājienu, prātā nāca doma, kāpēc šāda kalibra treneris nevarētu vadīt Latvijas izlasi. Salīdzinājumam tikai atgādināšu, ka Pātelainena iepriekšējā darbavieta bija Taizemē.
Protams, tas noteikti nebūtu lēts prieks, bet nevar taupīt uz valstsvienības trenera rēķina.
Šogad mūsu izlases futbolisti ir ieguvuši oficiālu iesauku “11 vilki”, taču šajā rudenī skaidri bija redzams, ka šim vilku baram nav īsta barveža. Ņemot vērā, ka tie futbolisti mums ir tādi, kādi ir, un labāki tāpat uzreiz nekur brīnumaini neatradīsies (diez vai kāds strīdēsies, ka šogad izlasē tiešām bija uzaicināti visi labākie), tad vēl jo vairāk trenera pozīcija ir vienīgā, kur mēs varam kaut ko krasi uzlabot.
Skaidrs, ka šobrīd Latvijas izlasei ne pie viena trenera nebūtu pamats sapņot par Eiropas čempionāta finālturnīru, taču jautājums ir par godu – Latvijas izlasei steigšus ir jāsāk atgūt līdzjutēju cieņu. Lai vilkus vairs nesauc par pūdeļiem vai kucēniem.
Galu galā, var novērtēt hokejistu piemēru, kur arī vienubrīd Latvijas izlase ne ar ko īpašu vairs neiepriecināja, taču tad tika noalgots augstākā kalibra speciālists Bobs Hārtlijs, un komanda ātri vien atplauka. Tajā pašā laikā sporta karalis futbols Latvijā pamazām jau ir kļuvis tikai par joku un ņirgāšanās objektu.
