Ņemot vērā, ka nākamā Pasaules kausa laikā Ronaldu būs jau 37, bet Mesi – 35 gadi, tad, iespējams, šī bija abu pieckārtējo “Zelta bumbas” īpašnieku pēdējā iespēja tikt pie pasaules lielākās futbola balvas. Lai gan varbūt nevajag steigties ar spriedumu, un vismaz Mesi teorētiski vēl var būt viens mēģinājums. Ja Ronaldu var mierināt sevi ar Eiropas čempiona titulu, tad Mesi ar Argentīnas izlasi ne reizi nav uzvarējis arī Dienvidamerikas čempionātā jeb “Copa America” (2008. gada Pekinas olimpiādes zelta medaļas tomēr nevar saukt par pilnvērtīgu valstsvienību titulu).
Mačā ar Franciju Mesi izcēlās ar divām rezultatīvām piespēlēm, taču ar to bija par maz – par mača galveno zvaigzni kļuva Francijas izlases jaunais uzbrucējs Kilians Mbape, kurš saplosīja argentīniešu aizsardzību. Savukārt portugāļu “kapracis” ar diviem vārtiem izrādījās pieredzējušais urugvajiešu snaiperis Edinsons Kavani. Toties ne Mesi, ne Ronaldu visā karjerā tā arī nav izdevies gūt vārtus Pasaules kausa izslēgšanas posmā (Leo – astoņās, bet Krištianu – sešās spēlēs).
Laiks rādīs, kā abas leģendas reaģēs uz notikušo.
Atcerēsimies, ka pirms diviem gadiem, kad Argentīnas izlase otro reizi pēc kārtas pēcspēles “pendeļu sērijā” zaudēja “Copa America” finālā, Mesi jau paziņoja par izlases karjeras beigām, taču Argentīnā uzreiz tika izvērsta tautas kampaņa par viņa atgriešanos valstsvienībā, tā ka drīz vien Leo pārdomāja. Uz karstām pēdām par aiziešanu no valstsvienības gan paziņoja argentīniešu vidējās līnijas veterāns Havjērs Maskerano. Mačā ar Franciju viņš iegāja vēsturē ar to, ka kļuva par pirmo futbolistu, kurš Pasaules kausa finālturnīros kopumā nopelnījis septiņas dzeltenās kartītes.
Svētdien Krievijas un Spānijas izlašu mačā neapšaubāmi favorīti ir pasaules eksčempioni, kuru kodolu veido Madrides “Real” un “Barcelona” lielmeistari. Lai gan pēc ļoti pārliecinošajām uzvarām čempionāta pirmajās divās spēlēs pār Saūda Arābiju (5:0) un Ēģipti (3:1) Krievijā jau sāka valdīt eiforija, grupas turnīra izskaņā urugvajieši nolaida krievus atpakaļ uz grēcīgās zemes (0:3).
Šī ir pirmā reize, kad Krievijas izlase piedalās Pasaules kausa izslēgšanas mačos.
Protams, neskaitot padomju impērijas laikus, jo, lai gan Krievija futbolā oficiāli tiek uzskatīta par PSRS mantinieci, tas diez vai ir pareizi, ja kaut vai atceras, ka, piemēram, PSRS beigu periodā padomju izlasē izcilā Kijevas “Dinamo” trenera Valērija Lobanovska vadībā pārsvarā spēlēja Ukrainas futbola audzēkņi. Krievijas izlase arī tikai vienu reizi iekļuvusi Eiropas čempionātu izslēgšanas mačos, “Euro 2008” tiekot līdz pat pusfinālam. Zīmīgi, ka toreiz krievu cerības uz kaut ko vairāk pārsvītroja tieši spāņi. Krievijas izlase sešās spēlēs ar Spāniju vēl nav baudījusi uzvaras priekus, tiekot pie diviem neizšķirtiem pārbaudes mačos (arī pagājušajā rudenī – 3:3), toties trīs reizes zaudējot Eiropas čempionāta finālturnīros (2004. gadā ar 0:1 un divreiz 2008. gadā – 1:4 un 0:3).
Spānijas izlase nav zaudējusi jau 23 mačus pēc kārtas kopš piekāpšanās Itālijai “Euro 2016” astotdaļfinālā, taču iepriekšējā mačā ar Maroku spāņi no zaudējuma izglābās tikai kompensācijas laikā. Ja ar uzbrukumu Spānijas izlasei šajā čempionātā viss ir kārtībā, tad aizsardzība pagaidām nepārliecina – trīs mačos ielaisti pieci vārti (kad 2010. gadā spāņi kļuva par pasaules čempioniem, tad viņi visā turnīrā zaudēja tikai divus vārtus). Par vienu gan varam būt droši – spāņi vairāk kontrolēs bumbu, jo, sākot ar 2006. gada Pasaules kausu, spāņi šajā rādītājā bijuši pārāki par pretiniekiem 32 no 33 mačiem, bet vienīgais izņēmums bija “Euro 2008” finālmačs ar Vāciju.
Savukārt vakarā Horvātijas futbolisti ir favorīti mačā ar Dāniju.
Šovasar horvāti savu spēku jau īpaši demonstrēja, grupu turnīrā ar 3:0 sagraujot Argentīnu. Horvātijas valstsvienībai gan nav lielas Pasaules kausu panākumu pieredzes – horvāti līdz izslēgšanas mačiem vēl bija tikuši tikai savā debijas čempionātā 1998. gadā, kad Davora Šukera un Zvonimira Bobana paaudze negaidīti izcīnīja bronzas medaļas. Tiesa, dāņi arī līdz astotdaļfinālam aizkļuvuši pirmo reizi kopš 2002. gada, bet lielākais Pasaules kausu sasniegums ir 1998. gada ceturtdaļfināls. Lielajos turnīros abas komandas tikušās tikai vienu reizi, kad “Euro 1996” horvāti pārliecinoši uzvarēja ar 3:0.
Horvātijas mūslaiku zvaigžņu kompānijā šajā čempionātā visspilgtāk mirdz Madrides “Real” pussargs Luka Modričs, bet laukuma vidū viņam ir lieliski partneri no Eiropas topa klubiem – barselonietis Ivans Rakitičs, Ivans Perišičs un Marselo Brozovičs no Milānas “Inter”. Līdz šim mazpazīstamā horvātu trenera Zlatko Daliča rīcībā ir atzīti Eiropas līmeņa meistari arī citās līnijās – "liverpūlietis" Dejans Lovrens aizsardzībā un Mario Mandžukičs no “Juventus” uzbrukumā.
Savukārt Dānijas lielākā cerība ir vidējās līnijas līderis Kristians Eriksens no Londonas “Tottenham Hotspur”, kurš šosezon tika iekļauts Anglijas premjerlīgas sezonas simboliskajā izlasē. Eriksens iepriekšējās 16 izlases spēlēs ir guvis 13 vārtus, bet Pasaules kausa grupas turnīrā noskrējis visvairāk par visiem šā čempionāta spēlētājiem – 36 km. Tāpat liela loma noteikti būs dāņu vārtsargam Kasparam Šmeihelam. Šajā čempionātā viņš trijos mačos divreiz palicis “sausā”, šajā ziņā pārspējot savu leģendāro tēvu Peteru Šmeihelu, kurš savā vienīgajā Pasaules kausa finālturnīrā 1998. gadā piecās spēlēs tikai vienreiz nosargāja vārtus neskartus.
