Nāciju līgā visas Eiropas komandas pēc spēka sadalītas četrās līgās, un katrā no tām tiks izspēlēta viena biļete uz “Euro 2020” finālturnīru. Pēc pēdējā laika neveiksmēm Latvijas izlase noslīdējusi uz vājāko – D – līgu, kur par vietu “Euro 2020” finālturnīrā sacentīsies Eiropas ranga vājākās 16 izlases.
Sanāk absurda situācija, ka mums ir lielākas izredzes tikt uz “Euro 2020” nekā, piemēram, kaimiņiem Lietuvai vai Igaunijai,
kas iepriekš ir spēlējušas labāk un tāpēc tikušas C līgā, kur ir krietni spēcīgāka konkurence. Lieki teikt, ka agrāk futbolā nekas tāds nav pieredzēts, bet tāds jau šobrīd ir politkorektuma laikmets, ka jābūt sociāli solidāriem arī pret tiem, kuri varbūt ne tik labi pieprot spēlēt futbolu.
D līga ir sadalīta četrās grupās pa četrām komandām katrā, kas no septembra līdz novembrim aizvadīs pa savstarpējam mačam mājās un viesos, bet grupu uzvarētāji iekļūs izslēgšanas maču kārtā, kur 2020. gada pavasarī izspēlēs vienu ceļazīmi uz finālturnīru. Citās D līgas grupās favorītes ir Baltkrievijas, Azerbaidžānas un Maķedonijas izlases, tā ka
šajā turnīrā mums pretī nestāsies neuzvarami pretinieki un varam izvirzīt visaugstākos mērķus.
Tiesa, to pašu var teikt arī gruzīni un kazahi, taču atšķirībā no ierastajiem pasaules un Eiropas čempionāta atlases turnīriem šoreiz cīņa par finālturnīru mums noteikti nav bezcerīgs pasākums. Izņemot Nāciju līgu, pārējās 20 no 24 “Euro 2020” ceļazīmēm tiks sadalītas klasiskajā kvalifikācijas turnīrā, kas risināsies nākamajā gadā.
Latvijas futbolisti Nācijas līgā debitēs ceturtdien, 6. septembrī, “Daugavas” stadionā Rīgā uzņemot Andoras izlasi, bet jau svētdien mūsu komandu gaidīs, iespējams, viena no grupas izšķirošajām spēlēm, Tbilisi tiekoties ar Gruzijas valstsvienību. Pēc tam nākamos divus mačus Latvijas izlase aizvadīs oktobrī, savā laukumā sacenšoties ar Kazahstānu un Gruziju.
Nāciju līga mūsu futbolistiem ir ne tikai sen nebijusi iespēja, bet arī jaunas dzīves sākums – Latvijas izlasi galvenā trenera amatā cīņā vedīs somu speciālists Miksu Pātelainens, kurš pavasarī ieņēma mūsu “mūžīgā” trenera Aleksandra Starkova vietu. Atgādināšu, ka Pātelainens jaunajā darbā debitēja jūnijā, kad Latvijas valstsvienība viņa vadībā izcīnīja Baltijas kausu, Rīgā ar 1:0 pārspējot Igauniju un Viļņā spēlējot neizšķirti 1:1 ar Lietuvu. Pēc tam gan Miksu arī piedzīvoja pirmo zaudējumu Latvijā, pārbaudes mačā ar 1:3 piekāpjoties Azerbaidžānai.
Jāpiekrīt Pātelainenam, ka Latvijas izlase nebūt nav grupas favorīte – šī loma tiek atvēlēta Gruzijai.
Neaizmirsīsim arī, ka somu treneris darbu uzņēmās Latvijas futbolam ļoti grūtā laikā, jo pirms viņa ierašanās mūsu izlase iepriekšējos 16 mačos svinēja tikai vienu uzvaru un piedzīvoja 13 zaudējumus – Starkova rēķinā nepilna gada laikā 11 spēlēs bija astoņi zaudējumi un uzvara vienīgi pār Andoru (abi neizšķirti – ar Fēru salām), bet vēl iepriekš Marians Pahars savu izlases galvenā trenera karjeru beidza ar piecu zaudējumu sēriju. Šādā situācijā diez vai ir pamats mētāties ar skaļiem solījumiem, bet
pirmais uzdevums ir atgūt līdzjutēju cieņu un vismaz atgriezt kaut kādas nākotnes cerības.
Pirmo maču ar Andoru gan varam sagaidīt optimistiskā noskaņojumā, jo pagājušajā rudenī pasaules čempionāta atlases turnīrā tieši pret šo pundurvalstiņu Rīgā svinējām iespaidīgu uzvaru 4:0. Tiesa, šogad Andoras izlase trijās spēlēs vēl nav izjutusi zaudējuma rūgtumu, pārbaudes mačos ar 1:0 uzvarot Lihtenšteinu un divreiz spēlējot 0:0 ar Kaboverdi un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Andoras izlases kodolu veido pašmāju klubu un Spānijas ceturtās vai piektās līgas futbolisti, bet vistālāk ticis pussargs Marks Valess, kurš spēlē Norvēģijas augstākajā līgā. Skaidrs, ka šāds pretinieks mums ir jāuzvar par katru cenu, taču nevar arī gaidīt vieglu pastaigu – pāris pēdējos gados andorieši ne tikai veiksmīgi spēlējuši atsevišķos pārbaudes mačos, bet arī pērn Pasaules kausa atlasē sensacionāli ar 1:0 uzvarēja Ungāriju, kā arī spēlēja neizšķirti 0:0 ar mums tik labi pazīstamo un neuzvaramo Fēru salu izlasi.
Trīs dienas vēlāk mēs jau varam sagaidīt reālu atbildi par Latvijas izlases izredzēm šajā turnīrā, kad izbraukumā spēlēsim ar Gruzijas izlasi. Pietiek tikai atgādināt, ka pagājušajā gadā Latvijas izlase Tbilisi piedzīvoja sagrāvi 0:5, kas maksāja darbu tā laika mūsu galvenajam trenerim Paharam. Gruzijas izlasi joprojām vada slovāku speciālists Vladimirs Veiss, bet komandas sastāvā ir futbolisti no visdažādākajām pasaules līgām – visplašāk (ar četriem spēlētājiem) ir pārstāvēta Krievijas premjerlīga, bet īpaši būtu jāizceļ uzbrucējs Levans Mčedlidze, kurš jau vairākas sezonas aizvadījis Itālijas augstākajā līgā (klubā “Empoli”). Toties traumas dēļ ierindā nebūs gruzīnu vidējās līnijas līdera Džano Ananidzes no Maskavas “Spartaka”.
Diemžēl optimālā sastāvā nebūs arī Latvijas valstsvienība – nopietna pleca savainojuma dēļ šogad vairs nespēlēs Liepājas kluba pussargs Jānis Ikaunieks,
kuram vasaras mačos Pātelainena komandas spēlē bija atvēlēta viena no galvenajām lomām. Veselības likstu dēļ pirmās divas turnīra spēles izlaidīs arī liepājnieku uzbrucējs Vladimirs Kamešs un Polijā spēlējošais aizsardzības stila pussargs Igors Tarasovs.
Jebkurā gadījumā šā rudens mači uzskatāmi parādīs, vai Latvijas valstsvienībā ir notikušas izmaiņas uz labu – ne velti līgums ar somu treneri ir noslēgts tikai līdz šā gada beigām, tā ka turpmākā sadarbība ir vistiešākajā veidā saistīta ar sasniegtajiem rezultātiem.
