Ja futbolā uzvarētājus noteiktu nevis pēc gūtajiem vārtiem, bet atkarībā no bumbas turēšanas procenta, spāņi būtu ārpus konkurences, tomēr šajā čempionātā atkal pārliecinājāmies, ka nu jau pret spāņu “tiki-taku” jeb mūžīgo saspēlēšanos ir atrastas pretzāles, ko sauc par “autobusu” jeb visas komandas ierakšanos aizsardzībā.
Mačā ar Krieviju spāņi visu spēli bezjēdzīgi bumbojās ap krievu soda laukumu, taču nekāda labuma no tā nebija –
abas komandas vien apmainījās ar gūtajiem vārtiem pēc standarta situācijām.
Pasaules kausa astotdaļfināli tiešraidē LTV7 un lsm.lv
Pirmdiena, 2.jūlijs
Plkst. 17 Brazīlija - Meksika
Plkst. 21 Beļģija - Japāna
Tagad Spānijā noteikti būs daudz pārmetumu, kāpēc divas dienas pirms Pasaules kausa pirmās spēles vajadzēja atbrīvot galveno treneri Hulenu Lopetegi, kura vietā čempionātā komandu vadīja pavisam nepieredzējušais Fernando Jerro, kurš sākotnēji uz Krieviju brauca kā federācijas sporta direktors. Pēdējā mačā izbrīnīja Jerro lēmums atstāt rezervē spāņu labāko saspēles vadītāju Andresu Injestu, kurš spēlē iesaistījās tikai otrā puslaika vidū. Uzreiz pēc mača titulētākais spāņu futbolists paziņoja par atvadām no valstsvienības – karjerā ar klubu “Barcelona” un Spānijas izlasi Injesta izcīnījis 35 augstākās raudzes titulus.
Savukārt Krievijas izlase ceturtdaļfinālā tiksies ar Horvātijas futbolistiem,
kuri mačā ar Dāniju arī atrada laimi pēcspēles “pendeļu” sērijā, kas izvērtās par abu vārtsargu zvaigžņu brīdi. Horvāts Danijels Subašičs izrādījās nedaudz veiksmīgāks par dāni Kasperu Šmeihelu.
Pirmdien Pasaules kausā vispirms cīņā dosies pieckārtējā pasaules čempionvienība Brazīlija, kam pretī stāsies visai bīstams pretinieks – Meksika, kas šajā čempionātā jau nepatīkami pārsteidza otru titulētāko pasaules izlasi Vāciju. Atcerēsimies, ka pirms četriem gadiem abas komandas tikās Pasaules kausa finālturnīrā Brazīlijā, un toreiz spēle beidzās 0:0, par mača varoni kļūstot meksikāņu vārtsargam Giljermo Očoam, kurš joprojām ir ierindā.
Brazīliešiem gan ir pamats optimismam –
kopš 2016. gada vasarā par valstsvienības galveno treneri kļuva Tite, kurš pirms tam lielākos panākumus bija guvis, strādājot ar Sanpaulu klubu “Corinthians”, Brazīlijas izlase uzvarējusi 19 no 24 spēlēm (vienīgais zaudējums 0:1 piedzīvots pirms gada pārbaudes spēlē ar Argentīnu), turklāt 18 mačos neielaižot vārtus. Labāko astoņniekā Brazīlijas izlase pēdējo reizi nav tikusi 1990. gadā.
Brazīlijas izlasē allaž uzmanības centrā ir uzbrucējs Neimars, taču šajā čempionātā brazīliešiem pagaidām par labāko spēlētāju jāsauc pussargs Filipe Koutiņju,
kura rēķinā ir divi vārti un rezultatīva piespēle. Grupu turnīra izšķirošajā mačā ar Serbiju svarīgus vārtus guva otrs “Barcelona” pussargs Pauliņjo, kurš šā trenera vadībā Brazīlijas izlasē jau guvis astoņus vārtus, par diviem goliem atpaliekot tikai no abiem uzbrucējiem Neimara un Gabriela Žezusa.
Pauliņjo mums ir interesants arī ar savu biogrāfiju, jo pirms 12 gadiem viņš Eiropas karjeru sāka Lietuvā,
taču pamazām ir aizspēlējies līdz futbola virsotnei.
Meksikas valstsvienība jau septīto čempionātu pēc kārtas aizkļuvusi līdz izslēgšanas mačiem, taču ceturtdaļfinālā meksikāņi tikuši tikai divos čempionātos, kas notika viņu mājās, – 1970. un 1986. gadā. Šajā turnīrā meksikāņi apliecināja savas spējas, uzvarot Vāciju, taču grupu turnīrs viņiem beidzās ar negaidītu auksto dušu – 0:3 pret zviedriem. Šajā mačā otro dzelteno kartīti turnīrā nopelnīja Meksikas izlases pamata centra aizsargs Ektors Morens, kuram attiecīgi jāizlaiž astotdaļfināls.
Pirmdienas vakara spēlē izteikta favorīte ir Beļģijas izlase,
kas ar deviņiem gūtajiem vārtiem bija grupu turnīra rezultatīvākā komanda. Ar četriem vārtiem šajā čempionātā jau izcēlies beļģu centra uzbrucējs Romelu Lukaku, kurš pēdējos 11 izlases mačos guvis 17 vārtus, paliekot tukšā tikai vienā no šīm spēlēm.
Neskaitot sensacionālo Vācijas izgāšanos, otrs lielākais grupu turnīra pārsteigums bija Japānas iekļūšana izslēgšanas mačos, apsteidzot Senegālu un Poliju. Turklāt Japānas futbolisti no grupas izkļuva pavisam īpašā veidā – tā kā japāņiem un senegāliešiem bija gan vienāds punktu skaits, gan vārtu attiecība, gan neizšķirts savstarpējā spēlē, tad pirmo reizi vēsturē otrās vietas likteni grupā noteica “godīgas spēles” princips jeb mazāks dzelteno kartīšu skaits. Uzlecošās saules zemes futbolisti šajā rādītājā uzvarēja ar 4:6, un tā nebija nejaušība, jo japāņi grupu turnīrā vismazāk par visiem pārkāpa noteikumus – tikai 28 sodi.
Šajā čempionātā japāņiem jau no paša sākuma veiksme bija sabiedrotā,
jo jau pirmajā spēlē ar Kolumbiju viņi pēc pretinieku spēlētāja kļūdas, izdarot pēdējās cerības sodu, varēja gandrīz visu maču spēlēt vairākumā, uzvarot ar 2:1. Savukārt pēdējā mačā ar Poliju, nonākot zaudētajos ar 0:1, japāņi pēdējās 20 minūtēs nemaz nemēģināja atspēlēties, cerot, ka paralēlajā spēlē Senegāla neatspēlēsies mačā ar Kolumbiju (ja japāņi zaudētu ar divu vārtu starpību vai Senegāla panāktu neizšķirtu, tad Japāna paliktu aiz svītras). Tobrīd pārsteidza, ka japāņi savu likteni atstāj citu rokās, taču risks attaisnojās.
Japāņu veiksmīgā spēle bija pārsteigums arī tāpēc, ka tikai pāris mēnešus pirms čempionāta starta valstsvienībā notika galvenā trenera maiņa, kad bosnieša Vahida Halilhodžiča vietā nāca vietējais speciālists Akira Nišino. Japānas izlases pamatsastāva kodolu gan veido Eiropas klubos spēlējošie futbolisti (visplašāk, ar septiņiem spēlētājiem, ir pārstāvēts Vācijas čempionāts).
Līdz šim Pasaules kausa astotdaļfināls gan ir bijis Japānas valstsvienības panākumu kalngals – kopš savas debijas 1998. gada finālturnīrā japāņi līdz izslēgšanas mačiem ir tikuši trešo reizi.
