Kristiāns Girvičs: Ar Starkovu atpakaļ nākotnē

Lai nu ko, bet par garlaicību Latvijas futbola līdzjutēji nevar sūdzēties. Vispirms skandāls ap “Skonto” stadionu sāka reāli apdraudēt gada galvenā futbola notikuma – Latvijas un Portugāles valstsacīkstes – norisi Rīgā, tad Latvijas izlase tika pie jauna vecā galvenā trenera Aleksandra Starkova, bet par intrigu nākotnei parūpējās Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Guntis Indriksons, vēlreiz publiski apsolot, ka jau nākamajā pavasarī mums būs jauns Futbola federācijas prezidents.

Ja lielākos satraukumus radīja peripetijas ap “Skonto” stadionu, tad sportiskajā ziņā par pavasara svarīgāko notikumu kļuva 61 gadu vecā Starkova atgriešanās Latvijas valstsvienības galvenā trenera amatā. Atļaušos teikt, ka šāds pavērsiens bija auksta duša daudziem futbola cienītājiem, kuri pēc Mariana Pahara neveiksmīgā darba posma ar izlasi cerēja uz reālām pārmaiņām valsts galvenajā komandā.

Visu cieņu Starkovam – neapšaubāmi visu laiku izcilākajam Latvijas futbola trenerim, taču laiks nestāv uz vietas un valstsvienības trenera izvēlē gribējās sagaidīt kādas jaunas, progresīvas vēsmas, nevis atgriešanos pagātnē.

It īpaši ņemot vērā, ka Starkovs pirms tam jau darbojās Pahara treneru štābā, tāpēc arī ir bijis klāt pēdējā laika neveiksmēs. Lai gan, protams, mēs nezinām, cik daudz Pahars ieklausījās vai neieklausījās Starkova padomos.

Starkovam tas jau būs trešais piegājiens darbā ar izlasi, turklāt arī abas iepriekšējās reizes viņš valstsvienības vadības grožus pārņēma krīzes situācijās, kad iepriekšējais treneris atlases cikla vidū bija iesniedzis atlūgumu – 2001. gada pavasarī Starkovs nomainīja angli Geriju Džonsonu, kuram liktenīgs bija neizšķirts ar Sanmarīno, bet 2007. gada vasarā pēc izlases zaudējuma Lihtenšteinā Petrovičs jau nomainīja savu bijušo palīgu Juriju Andrejevu.

Skaidrs, ka Starkovs, paveicot “Euro 2004” brīnumu, ar zelta burtiem uz visiem laikiem ierakstījis savu vārdu Latvijas futbola vēsturē.

To mēs nekad neaizmirsīsim, bet nevar arī visu laiku tikai skatīties atpakaļ. Starkovam pie izlases stūres gan izdevās vēl viens ļoti labs atlases cikls, kad 2010. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlase līdz pat pēdējam mačam Grieķijā cīnījās par otro vietu grupā, taču pēc tam Starkova vadītajai komandai sākās acīmredzama lejupslīde, kā rezultātā Latvijas valstsvienība 2013. gadā noslīdēja uz tobrīd savu zemāko vietu FIFA rangā – 119. Tagad gan Pahara vadībā mūsu izlase ir kritusi vēl zemāk, pasaules izlašu tabulā ieņemot 124. vietu.

Atcerēsimies arī, ka pirms četriem gadiem Starkovs atvadījās no izlases pēc zaudējuma 0:5 Bosnijai un Hercegovinai, bet pirms tam bija arī neizšķirts Lihtenšteinā. Toreiz jau bija izveidojusies tik bezcerīga situācija, ka gan fani, gan prese pieprasīja trenera “skalpu”, tāpēc dīvaini, ka LFF vadībai ir tik īsa atmiņa, un tā absolūti nerēķinās ar sabiedrisko domu. Varētu vēl saprast, ja Starkovs pārņemtu izlases vadību uz tuvāko maču vai kaut vai līdz cikla beigām, kamēr LFF atrod piemērotu jaunu treneri, taču vienošanās tika noslēgta uzreiz līdz nākamā “Euro 2020” atlases turnīra beigām.

Negribas atkārtoties, bet atkal jāpiemin, ka daudzās futbolā ne tik spēcīgās valstīs nekautrējas meklēt palīdzību ārzemēs, kur ir milzīga treneru izvēle un konkurence, taču pie mums spītīgi atsakās no normālas pasaules prakses. Runājot par ārzemju treneri, LFF šefi kārtējo reizi apgalvo, ka mums tas ir par dārgu, bet, lai notiktu attīstība, laba speciālista algošana ir primārs uzdevums, tāpēc valstsvienības treneris noteikti nav tā budžeta sadaļa, kur vajadzētu ekonomēt.

Nav jau arī runa par miljoniem – piemēram, mums tik labi pazīstamās Fēru salas pavisam nesen trenēja bijušais Īrijas izlases galvenais treneris Braiens Kers (piekritīsiet – pietiekami atzīstams līmenis), kurš, pēc britu preses informācijas, šajā darbā esot pelnījis 200 tūkstošus britu mārciņu gadā,

kas nebūt neizklausās pēc nereālas summas. Tā ka var atcerēties vecu parunu – kas grib atrast, tas arī atrod. Mums jau nu noteikti būtu noderējis svaigs skatiens no malas.

Jebkurā gadījumā novēlēsim veiksmi Starkovam un cerēsim, ka viņam izdosies apklusināt skeptiķus. Turklāt mūsu leģendas atgriešanās spēle būs vairāk nekā īpaša – jūnijā Latvijas izlasi eksaminēs Eiropas čempionvienība Portugāle. Neiedomājami, ka mēs nevaram būt droši par šīs superspēles aizvadīšanu Rīgā, jo “Skonto” stadions īpašnieku cīniņu rezultātā palicis bez krēsliem un apgaismes lampām, tāpēc dienaskārtībā pat parādījās variants par spēles pārcelšana uz ārzemēm. Tas gan kļūtu par Latvijas futbola visu laiku lielāko kauna traipu.

Pat spēles pārcelšana uz Liepāju, kur vēl ir jāuzlabo stadions, lai tur varētu notikt šāda līmeņa mači, jau būtu nepatīkams notikums, it īpaši ņemot vērā, ka uz maču ar Eiropas čempioniem Rīgā jau ir izpārdotas visas biļetes, bet Liepājas stadions tomēr ir divreiz mazāks nekā “Skonto” (“Skonto” stadiona ietilpība ir 7,5 tūkstoši sēdvietu, bet Liepājā – 4 tūkstoši).

Indriksons gan sola, ka nu jau problēma ir atrisināta un spēle varēs notikt “Skonto” stadionā, taču tagad pārliecība par to gan laikam būs tikai tad, kad redzēsim Latvijas un Portugāles izlašu futbolistus izejam “Skonto” stadiona laukumā.

Neiedziļināsimies iesaistīto komercuzņēmumu juridiskajā cīņā, taču skaidrs, ka šis notikums vēlreiz pavisam uzskatāmi parādīja nepieciešamību pēc īsta nacionālā stadiona.

Varam tikai atcerēties, ka tieši pirms gada LFF kongresa priekšvakarā daudz tika runāts par ilgi lolotā LFF stadiona būvniecību bijušā LU stadiona vietā Krišjāņa Barona ielā, kam pēc tā laika plāniem jau bija jābūt gatavam šajā vasarā, taču galarezultātā tikai tika iztērēts miljons, bet viss beidzās ar neko.

Kritizējot futbola federāciju, tomēr gribētos piebilst, ka nacionālais stadions nav tikai LFF problēma, bet tam būtu jābūt valstiska līmeņa jautājumam. Skaidrs, ka tuvākajā nākotnē bez “Skonto” stadiona vēl varam cerēt tikai uz futbola atgriešanos rekonstruētajā “Daugavas” stadionā, taču tas galvenokārt tiek gatavots Dziesmu un deju svētkiem, tāpēc futbolu tur varēs spēlēt tikai 2020. gada pavasarī. Cerēsim, ka visi lielie pārdzīvojumi būs galā un šobrīd pasaules labāko futbolistu Krištianu Ronaldu varēsim redzēt darbībā Rīgā. Starp citu, tā būs pirmā reize, kad Latvijā spēlēs tā brīža FIFA pasaules labākā futbolista balvas īpašnieks.

Visas šīs kaislības vēlreiz rada jautājumus par LFF vadības darbu, tāpēc īstajā laikā bija federācijas prezidenta Gunta Indriksona atgādinājums, ka viņš šajā amatā patiešām darbosies pēdējo gadu, bet nākamajā pavasarī notiks jaunas LFF prezidenta vēlēšanas. Šobrīd jau publiski gatavību ieņemt šo prestižo posteni paziņojuši divi kandidāti – valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs un iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Bet tas jau ir cits stāsts. Droši var tikai apgalvot to, ka būs interesanti. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti