Tā nebūs pirmā reize, kad ASV armijas Ceturtā kājnieku divīzija, kurā ietilpst Trešā prettanku brigāde, sūta cilvēkus uz Eiropu. Divīzijas vēsturē ieskaitāma arī otrās frontes atklāšana 1944. gada vasarā — veiksmīgs desants nacistu okupētās Francijas piekrastē, "Jūtas pludmalē". Patiesībā arī pats Kārsona forts tika izveidots 1942. gadā, uzreiz pēc tam, kad Amerika iesaistījās Otrajā pasaules karā.
Uz bāzi ved dzelzceļa atzars, kas gan nebeidzas ar stacijas ēku, bet ar laukumu, kuru civiliedzīvotāji dēvētu par šķirošanas staciju. Tur ir desmitiem paralēlu ceļu, kuriem blakus uzceltas rampas. Rus.lsm.lv apmeklēja Kārsona fortu decembra sākumā kopā ar citiem Eiropas žurnālistiem. Uz katra ceļa bija sastāvi ar jau apkrautām platformām.
FAKTI
Kopumā Trešās brigādes rīcībā Eiropā būs aptuveni 350 kaujas mašīnu. Starp tām ir M1A2 "Abrams" tanki, bruņumašīnas "M2A3 Bradley", haubices-pašgājējas M109 "Paladin", bruņots evakuatoru transports un dažas kājnieku kaujas mašīnas "Stryker", Rus.lsm.lv teica brigādes štāba pārstāvis, ASV armijas kapteinis Skots Volterss.
Rotācija (par nepārtrauktu karaspēka klātbūtni netiek runāts) tiks īstenota deviņu mēnešu laikā otrā, paplašinātā "European Rassurance Initiative" (ERI) ietvaros, par kuru šī gada februārī paziņoja Baraka Obamas valdība. Šīs operācijas ietvaros uz Eiropu tiks piegādāta papildu tanku brigāde, kuras batalioni praktiski nepārtraukti veiks mācības kopā ar NATO austrumu daļas valstīm, sākot ar Igauniju un beidzot ar Bulgāriju.
ERI pilnībā uzskatāma par amerikāņu iniciatīvu, realizējamu paralēli ar starptautisku bataljonu formēšanu, kas saskaņā ar NATO lēmumu tiks veidoti trīs Baltijas valstīs un Polijā.
Taču pašlaik lielākā daļa no viņiem atrodas bāzē, kura vispār nerada iespaidu, ka tā būtu vieta, kas ir disciplinēta līdz "neelpot, ja nav pavēlēts" līmenim.
Kazarmas gados jaunākajiem arminjiekiem, ja nebūtu "armijas zaļā", kurā kāds armijas ģēnijs licis nokrāsot to jumtu, izskatītos gluži kā parastas dzīvojamās mājas. Kotedžas, kurās dzīvo cilvēki ar ģimenēm (un ne tikai virsnieki — šāda dzīvesvieta paredzēta visiem precētajiem), izskatās ļoti līdzīgas tām, ko pirms krīzes sacēla apkārt Rīgai.
Neviens šeit neiet ierindā, ar dziesmu vai bez tās.
Personīgais transports nav aizliegts, tāpēc ir daudz vieglo automašīnu. Pretī mācību centriem un ofisa ēkām ir pilnas stāvvietas. Mašīnās pārvietojas ne tikai tie, kas dzīvo ārpus Kārsona forta robežām, bet arī tie, kas dzīvo tepat: attālumi ir pārāk lieli, lai ietu ar kājām, savukārt pati bāze izplānota kā īsta pilsēta — ar ielām (dažkārt četrjoslu ielām, no kurām dažas dēvē par "avēnijām") un krustojumiem ar luksoforiem. Tiesa, visapkārt, šķiet, nesekojot nekādai sistēmai, ir izvietota arī vēsturiska militārā tehnika.
Karību krīzes laiku tanks gandrīz uz autostāvvietas malas? Nekas īpašs.
Bet zāli šeit noteikti nekrāso, lai gan krāsot arī īsti nav ko: blakus ēkām esošie neapbūvētie laukumi aiz dzīvojamo kvartālu robežām galvenokārt ir rūpīgi nosēti ar iesarkaniem akmentiņiem.
Pie ēdnīcas izejas, nedaudz norobežota, atrodas smēķētava (neticiet, ka smēķēt federālajā teritorijā ir aizliegts: īpaši norādītās vietās ārtelpās pat ļoti nav aizliegts), kas sastāv no pārsega, zem kura ir galds un soliņi. Karavīru grupa, kopā astoņi cilvēki, pēc pusdienām kūpina. Vispār
starp militārpersonām ir neproporcionāli daudz minoritāšu pārstāvju — tumšādainu, kā arī aziātiskas vai latīņamerikāņu izcelsmes cilvēku.
Arī viņu miesasbūve ir dažāda: vieni, piemēram, izskatās pēc īstiem nūģiem — sīciņi, maza auguma, un analoģiju pastiprina arī brilles. Latvijā tādus nepaņemtu kura katra apsardzes firma, bet šeit viņi ir vienlīdzīgi ar citiem. Tomēr to, kas ir šie konkrētie smēķētāji, saredzēt nevar: daži ir garāki, citi īsāki, bet visi nostājušies pret ielidojušajiem civiliedzīvotājiem ar muguru un par kaut ko sarunājas.
No ēdnīcas iznāk virsnieks (starp citu, nekādu "komandieru ēdamzāļu" nav), un smēķētāji pagriežas pret viņu ar seju. Neviens nenostājas miera stājā, taču rokas ar cigaretēm pazūd aiz mugurām.
Pirmā doma: patiešām, pusaudži, kas ieraudzījuši skolotāji. Otrā: bet šie cilvēki arī ir pusaudži, vakardienas vai - maksimums - aizvakardienas skolēni. Trešā doma —
oh my God, šeit taču ir ne tikai rasu, bet arī dzimumu dažādība: no astoņiem trīs ir meitenes.
FAKTI
Uzņemt sievietes visās kaujas specialitātēs ASV armija uzsāka tikai pavisam nesen. Pakāpeniska "pašas vīrišķīgākās profesijas" emancipācija ir vilkusies teju gadsimtu. Par pilnīgu vienlīdzību sākot no 2016. gada 2. janvāra aizsardzības ministrs Eštons Kārters paziņoja tikai gadu atpakaļ. Līdz tam sievietēm bija pieejami aptuveni 90% no visām iespējamām lomām. Ierobežojumu atcelšana sievietēm atvēra tādas profesijas, kā, piemēram, tanka ekipāžas loceklis un uguns atbalsta speciālists.
Trešās brigādes sastāvā uz Austrumeiropu dodas arī karavīri, kas jaunāki par divdesmit gadiem, kā arī meitenes. Tiesa, cik tieši viņu būs, militārpersonas neatklāj.
"Brigāde nevēlas ieslīgt detaļās par to, kāda ir tās personāla vecuma struktūra. Pietiks pateikt, ka
kopumā visi mūsu karavīri ir labi sagatavoti un, neatkarīgi no viņu pieredzes, atrodas tādu komandieru pakļautībā, kuri spēj viņus vadīt un apmācīt tālāk,"
— Rus.lsm.lv teica brigādes štāba pārstāvis Skots Volterss.
Starp viņiem ir arī ierindniece... ierindnieks... ēēē, zaldāts, vārdā Abriana Arčuleta. Pēc militārās specialitātes viņa ir taktisko datu sistēmu operators pašgājēja haubicei M109 "Paladin". Tā ir frontes pozīcija, kas vēl neilgu laiku atpakaļ bija paredzēta tikai "testosteronam".
"Mans darbs ir teikt citiem, kur šaut, uz ko šaut un cik ilgi šaut,"
— paskaidro Arčuleta.
Vārdu izvēle neliekas nejauša: šeit nerunā par "dienestu". Dažreiz uzpeld vārds "karjera", taču daudz biežāk saka tieši "darbs". ASV bruņotie spēki pirms četrdesmit gadiem - pēc Vjetnamas kara - tika padarīti par profesionāli brīvprātīgiem. Abriana armijā ir pavisam neilgu laiku - no šīs vasaras sākuma - un saka, ka necentās tikt tieši artilēristos. Viņa, stingri sakot, vispār esot gribējusi kļūt par medmāsu.
Īsumā - vervēšanas punktā strādājošais teica, ka viņai derēs artilērija, paskaidroja, kas un kā, un Abriana piekrita. Tas pats vervētājs cita starpā pieminēja arī iespēju apceļot pasauli. Tiesa, viņa nebija iedomājusies, ka iespēja parādīsies jau pēc pusgada un ka uzreiz būs jādodas uz Eiropu. Līdz šim viņa, dzimusi mazā Ņūmeksikas štata pilsētā, nekad nav šķērsojusi ASV robežu. Arčuletai, izrunājot vārdu "Eiropa", iedegas acis (viņas nodalījums tiks izvietots blakus Vācijas un Čehijas robežai, poļu garnizona pilsētiņā Žagaņā, kurā dzīvo 25 tūkstoši cilvēku).
Taču pašlaik Abriana Arčuleta dzīvo kazarmā ar tās pašas kaujaslauka krāsas jumtu. Iekšpusē ēka izrādās gandrīz vai studentu kopmītņu kopija, un Rus.lsm.lv jau sen parādījusies neskaidrā sajūta beidzot konkretizējas: visvairāk Kārsona forts atgādina universitātes pilsētiņu. Uzietajam formulējumam uzreiz pievienojas arī paskaidrojums:
cilvēki šeit nepārtraukti mācās. Patiesībā tāds arī ir viņu darbs.
Jaunāko ierindnieku kopmītnes koridori ir gaiši un gari, ar durvīm abās pusēs. Tiem seko mazi dzīvoklīši: vestibils, savienots ar virtuvi, stūrītī ir labierīcības un vēl divas nelielas istabas. Vienā no tām dzīvo Abriana.
Uz gultas stāv prāva ceļojumu soma. Ierindas zaldāts Arčuleta pošas uz Eiropu.
"Patiesībā es ņemšu līdzi divas somas," viņa saka, "jo atsevišķi tās nemaz nav tik smagas."
Lūk, ķivere (pēc formas līdzīga "fricam" — vācu ķiverei no Otrā pasaules kara — taču viegla, veidota no kevlara). Lūk, bruņuveste (arī ļoti viegla), un te ir arī silta formas veste ("es esmu no Ņūmeksikas, pieradusi pie karstuma, ziemā tā ir mans glābējs"), viņa saka, atrādot savas somas saturu. Zem militāri-formālā slāņa ir pāris maisiņi, šķiet, no lielveikala. Tos Abriana neatver.
Blakus gultai, uz paklāja pie mokasīnkurpēm un svārkiem, un parastām botām ir arī karavīru zābaki. Par spīti to netipiski mazajam izmēram, tie izskatās milzīgi un smagi. Tiesa, izrādās, ka tā tikai izskatās. Uz plauktiņa ir vēl daļa formastērpa - divas naģenes ar militāro zīmotni "bultiņa uz augšu", proti, otrās pakāpes ierindnieks. Blakus ir aproce ar spīdīgiem akmentiņiem.
Uz jautājumu, vai viņai nav bail doties "atturēšanas misijā" uz tādu pasaules daļu kā Austrumeiropa, Arčuleta, nedaudz padomājusi, atbild:
"Nē, es nebaidos. Es, protams, nedaudz nervozēju, bet nekā tāda... šausmīga. Un turklāt,
kad es kļuvu par brīvprātīgo, es zināju, ka kaut ko, iespējams, nāksies upurēt to cilvēku labā, kurus es mīlu un kuru liktenis mani uztrauc."
Bet deviņu mēnešu komandējums uz Eiropu taču ir saistīts ar Eiropas austrumu daļas - nevis Amerikas - drošību?
Draugiem un sabiedrotajiem ir jāpalīdz, mēs nedrīkstam izvēlēties tikai tos, kas ir tuvāk mums, bet visiem pārējiem teikt — "nu, jūs tur pastāviet paši par sevi," stingri saka ierindas zaldāts Arčuleta. Un atkal piebilst: armijā mēs zinām, ka, iespējams, nāksies riskēt ar sevi.
Tomēr viņa, tāpat kā pārējie Rus.lsm.lv sarunu biedri, kas dosies uz Eiropu, neslēpj prieku, ka atradīsies draudzīgās valstīs, kas ne ar vienu nekaro. Viņi saka, ka ir gatavi karot, ja pienāks tāda pavēle, taču to nevēlas neviens, ne tie, kuri jau ir bijuši "šaušanas" komandējumos Irākā un Afganistānā, ne tie, kuri par īstām kaujas darbībām zina tikai no pieredzējušāku kolēģu stāstītā.
Uz Eiropu brigāde dodas, pirmām kārtām, lai mācītos un mācītu — "trenētos ar sabiedrotajiem". Šāda nostāja ir kopīga, tāpat kā ticība, ka pati Trešās brigādes klātbūtne reģionā būs papildus garantija, ka visa militārā aktivitāte aprobežosies ar manevriem.
