«Klausītāja» dienasgrāmata: Pie robežas ar salauztām ribām un pēdējo «dzīvo robežstabu»

Informatīvās telpas un Latvijas medijiem nesasniedzamie cilvēki, izzūdošie ciemi un sava ciema pēdējie iedzīvotāji pierobežā, vietējie biznesmeņi un sava ceļa gājēji ir dokumentālista Ivara Zviedra jaunā īsfilmu stāstu cikla "Klausītājs" centrā. Šis cikls būs skatītājiem pieejams ceturtdienās Latvijas Televīzijā un replay.lv. Kā tas radās? Piedāvājam režisora Ivara Zviedra un operatora Haralda Ozola stāstus un pierakstus par 1.epizodi - "Robeža".

Ivars Zviedris

Pierobežas joslā kopā ar Haraldu Ozolu jau filmējam ilgu laiku. Esam iepazinuši pierobežas joslu un tās iemītniekus, un viņi ir iepazinuši mūs. Tas tāpēc, ka filmējam pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Valkātājs". To vēl kādu laiku filmēsim, bet īsfilmās "Klausītājs" ar kinematogrāfiskiem paņēmieniem, skaistām ainavām un gaismām, ar pierobežas joslas cilvēku viesmīlību un draudzību radīsim un rādīsim pierobežas tēlu.

Katrai sērijai būs savs stāsts. Pirmo nosaucām "Robeža".

Manuprāt, vārds robeža ir ļoti ietilpīgs. Nu, piemēram, valsts robeža ir nepārtraukta un noslēgta līnija, caur kuru iet sakrītoša vertikāla virsma. Taču cita robeža ir cilvēkos, kuri dzīvo pie šīs nepārtrauktās līnijas neredzamās sienas. Tā ir vientulības robeža, kura viņus atstāj neskartus no ārpasaules. Tā ir uzticēšanās robeža šai vietai. Pierobežas joslas ļaudis nav gatavi kāpt pāri šai robežai. Viņi šeit dzīvo pēc meža likumiem.

Viens no mūsu īsfilmas varoņiem Toļiks nogāzās uz ceļa, braucot ar divriteni. Pusstundu gulēja zemē ar salauztām ribām, kamēr spēja saņemt spēkus un tikt līdz mājām. Šajā pierobežas joslas tunelī nav cilvēku drūzmas un ātrās palīdzības mašīnas sirēnu klaigas.

Te vari nomirt mierīgi, un neviens to drīz nepamanīs. Te vari būt brīvs ar skaistu saulrietu un miglas vālu, kas ceļas no meža puses. Un tā ir robeža starp salauztām ribām, kas guļ uz ceļa, un brīvību no 21.gadsimta drūzmas.

Mēs sajutām to robežu un gribam, lai arī jūs sajūtat statiskās un nekustīgās kameras fiksētus kadrus, kuri rada pierobežas tēlu. Visticamāk, katram tā būs sava robeža, bet, ja vien spēsiet izslēgt savu 21.gadsimta paradumu – ieslēgt televizoru kā fona mediju un cept pankūkas. Necepiet pankūkas, un  noteikti jūs nokļūsiet tur, kur nevar nokļūt bez īpašas caurlaides. Tas ir uz robežas starp salauztām ribām uz ceļa un miglas vālu, kuram nepārtrauktā un noslēgtā līnija, caur kuru iet sakrītoša vertikāla virsma, nenosaka neko.

Haralds Ozols 

Šobrīd sanāk, ka jau pāris gadus, filmējot dokumentālo filmu “Valkātājs”, draugiem un ģimenei saku, ka uz kādu laiku došos uz Latgali, taču paša izpratne par nosaukto galapunktu šo dažu gadu laikā ir krietni izmainījusies. Tas, protams, tādēļ, ka vairāk blandāmies pa Latgales ārmalu, pabraucot garām tautasdziesmām, tautastērpiem, podniekiem, maizes ceptuvēm un citām sirdij siltām vietām, kurām, tautā runājot, mēdz pielikt vārdus “ar auseklīti.”

Šajā gadījumā īsfilmu cikla “Klausītājs” trumpis slēpjas tieši tajā, kam šis “auseklītis” ir uzķibināts pa virsu. Uzreiz jāpiemin, ar to es nedomāju neko noniecinošu pret šo kultūru, bet gan to, kāds, varētu pat teikt, naivs priekšstats man par Latgali bija līdz šo projektu īstenošanai. Īsfilmu ciklā nenoliedzami brīžiem iezagsies drūmāki toņi un skaudrāki cilvēku stāsti, bet tie visi būs īsti, nereti arī spontāni uzņemti kadri, kurus dabīgā formā var iegūt, tikai pavadot laiku šajā vidē.

Pirmajā sērijā “Robeža” mēs kopā ar Ivaru aplūkojam gan fiziskus robežu stabus, gan tādus kā pierobežā dzīvojošais

īsfilmas varonis Laimonis, kurš pats saka, ka pēc viņa nāves Latvija par pāris kilometriem sarausies. Zināmā mērā taisnība viņam ir, aiz viņa neviens vairs nedzīvo, dūc tikai pāris motorzāģi zviedru nopirktajos mežos,

un es jums arī diezgan droši varu pateikt, ka tuvākajā laikā tā tas arī paliks, jo šādu “dzīvo robežstabu” tur vairs nav diezko daudz.

Filmēt esam uzsākuši pateicīgā laikā, jo šobrīd varam redzēt, kā Latvijas robeža materializējas. Proti, valsts robežas definīcijā minētā “ar līniju sakrītoša vertikāla virsma” no iedomātas sienas kļūst par kilometriem garu dzeloņdrāšu čūsku.

Godīgi sakot, šis miljoniem vērtais projekts ir uz mani nostrādājis. Sākotnēji man mēdza iezagties domas par to, kā būtu aizstaigāt līdz kaimiņvalsts sarkanajam robežstabam, bet tagad vairākus metrus augstais žogs ar dzeloņdrāšu kroni šķiet pārāk sarežģīts šķērslis. Ja arī robežas viesi no kaimiņvalsts uzskatīs žogu par šķērsli tāpat kā es, tad jau laikam ar mierīgu sirdi varu teikt, ka esam drošībā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti