Tas ir drosmīgs režisores Lauras Grozas-Ķiberes manevrs Dailes teātra Lielajā zālē elpu aizraujošā ķīniešu izcelsmes amerikāņu autora Deivida Henrija Hvanga stāstā „M.Butterfly" (patiesībā „Monsieur Butterfly" jeb „Mesjē Butterfly"). Režisore ar katru nākamo darbu aizvien smalkāk un dziļāk veido savu rokrakstu. Tie ir stāsti, kuriem ne laika, ne teātra un kino vēsturē esošo kultūratsauču uzslāņojums neliedz izskanēt pašas interpretācijā, neatstājot skatītāju vienaldzīgu.
Šoreiz ar refleksiju uz Džakomo Pučīni operu „Madama Butterfly", par pamatu ņemot starptautisku skandālu no astoņdesmitajiem gadiem, dzimst Francijas diplomāta Renē Galimāra (Juris Žagars) dzīves retrospekcija, kurā cilvēciskas vājības un emociju diktēta rīcība aiz apziņas „lielā mūra" atstāj patiesību. Dzīve, kurā vīrietis atrod savu mīlestību divdesimt gadu garumā, pašam neapzinoties, prasmīgā Pekinas operas aktierī/aktrisē Song Lilingā (Dainis Grūbe).
Austrumnieciskā drāma ne vien sniedz ieskatu Austrumu un Rietumu kultūrizpratnē, ilustrējot individuālās un kolektīvās kultūras pretstatus vienlaikus ar maskulīnās un feminīnas kultūras atšķirībām, bet arī atgādina par indivīdam kaitīgo ieradumu – pasniegt vēlamo par esošo.
Man būtu žēl dzirdēt, ja šo izrādi novienkāršos līdz stāstam par divu vīriešu mīlestību un mūsu sabiedrības (ne)gatavību to akceptēt.
Tas ir izcils piemērs cilvēkmīlestības diktētam aklumam, kurā mēs mēdzam patverties, atsakoties ieraudzīt to, ka karalis taču ir kails. Mīlestība ir hermafrodītiska jeb starpdzimumu. Tāda, kurai ir divu dzimumu pazīmes vienlaikus. Mīlestība, kurai ir kontekstuāla daba konkrētā laika nogrieznī, konkrētā politiskā vidē un konkrētā sabiedrībā un kultūrā.
Uz monohromās skatuves ar sarkaniem, austrumnieciskiem akcentiem vērojama bīstami valdzinoša Daiņa Grūbes aktierspēle, ko vēlams vērot no pirmajām zāles rindām. Kustību graciozums, sievišķīgi pavedinošu un skumju skatienu noslēpumainība, koķets intonāciju smalkums. Daiņa Grūbes Pekinas operas aktrises/aktiera Song Lilinga duālā loma ir izcils un gaumīgs eksperiments, kas ir izdevies pašam aktierim, režisorei Laurai Grozai-Ķiberei un horeogrāfei Ingai Krasovskai.
Ja pieņemam, ka aktierim savas skatuves dzīves laikā ir tikai dažas lomas, kuras izskan cauri laikam un paliek teātra spilgtākajās hronikās, kalpojot par atskaites punktu katram nākamajam uznācienam, tad Dainim Grūbem loma izrādē „M.Butterfly" būs viena no tām. Vienlaikus tas ir bīstami, jo skatītāja prātā šīs lomas spilgtums var traucēt katrā nākamajā izrādē, ja vien aktieris nerada aizvien jaunu pārsteigumu, kas pārsteidz ar profesionālismu un atdošanos stāstam lomas pilnveidē.
Iespējams, izrāde mazliet zaudē daudzo izteiksmes līdzekļu izmantošanā vienlaikus, tai skaitā melnbalto video kadru translēšanas laikā, liekot skatītājam dalīt uzmanību divu žanru vienlaicīgā norisē, kā arī pārlieku intensīvā mūzikas izmantošanā, piešķirot notiekošajam episkumu, bet tādējādi skatītājam liekot izvēlēties starp nošu stāstu un aktieru vēstījumu.
Neskatoties uz aktiera Jura Žagara profesionāli spēcīgo sniegumu izrādes gaitā, pārāk sasteigts un aprauts ir viņa monologs izrādes izskaņā, kurā triumfē nesaudzīgās patiesības mirklis.
Vērienīguma un daudzslāņainības ziņā izrādi var likt vienā plauktā ar Dž.Dž.Džilindžera ilgdzīvojušo izrādi „Kaligula" (kur, starp citu, aktieris Ģirts Ķesteris savu lomu „olimpā" ierakstīja spilgtu Kaligulas, kā arī sievišķās Venēras, lomu). Izrādi „M.Butterfly" ir vērts redzēt un arī dzirdēt (kontrtenora Sergeja Jēgera un aranžējuma meistara Kārļa Auzāna dēļ) vairākas reizes, lai slāni pa slānim atklātu gan to, kas notiek uz skatuves, gan to kādas reakcijas notiek paša iekšskatuvē. Lai nonāktu no maldīgiem priekšstatiem līdz pat savas būtības kodolam. Līdz kvintesencei. Līdz kailajai patiesībai (visnotaļ tiešā un pārnestā nozīmē), kurai nav dzimuma.
