Kitija Balcare: Izrādes «1984» apskats - brīvprātīgā brīvības nodevība

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Šis ir laiks, kad līdzās joprojām dzīvo un domā dažādas paaudzes. Tās, kuras totalitāras varas izdzīvojušas uz savas ādas, un tās, kuras totalitāras varas iepazīst masu kultūras atspulgos. Savukārt izvēle starp laimi un brīvību, ko aicina izdarīt Džordžs Orvels romānā "1984", šķiet, ārēji visnotaļ viegla. Laime, protams. Jo ar brīvību ne kurš katrs zina, ko iesākt, un kur sākas cita brīvība.

Tur, kur karš ir miers

Režisore Laura Groza-Ķibere turpina drosmīgi ieņemt lielās skatuves teātra zālēs ar vērienīgiem iestudējumiem, izaicinot skatītāja pārliecības un aicinot pārdomāt pieredzēto pēc priekškara aizvēršanās vēl un vēl. Turklāt apbrīnojami precīzi trāpot pakrūtē un prāta nostākajos nostūros. Šoreiz vieta pasaules apjukušajai realitātei (vai tās konstrukcijai) ir Liepājas teātra skatuve, uz kuras uzplaiksnī 20.gadsimta angļu rakstnieka Džordža Orvela utopiskās realitātes romāna "1984" Roberta Aika un Dankana Makmillana dramatizējums.

Daudzekrānu paaudze, kurai šodien pašgribēti, nekritiski, pat neizbēgami piederam, nododot savu privātumu publiskai ekspozīcijai, mums neizraisa šausmas. No vienas puses, tas ļauj būvēt katram savu publisko tēlu, aiz ekrāniem dzīvojot paralēlās pasaulēs; bet, no otras puses, dati un informācija ir kļuvusi par mūslaiku vērtīgāko valūtu, kuras pārvaldība ir dažkārt ne tik viegli izsekojama. Līdz ar to bīstama, jo par sekām atliek vien tikai pašreiz nojaust.

Savukārt skatītāju šausmināšanās par nežēlīgo brīvības verdzību, kas jāvēro, skatoties izrādi "1984", sabiedrībā liek domāt, ka šāda domu pakļautība ir necilvēciska. Līdz ar to režisore Laura Groza-Ķibere trāpīgi izceļ mediētās, imaginārās varas tematiku, kurai "1984" varoņi ir pakļauti vai tikpat labi varam teikt - pašgribēti pakļāvušies, līdzīgi mūsdienu tehnoloģizētajai sabiedrībai. Bīstamākais ir izrādi uztvert kā attālinātu stāstu, nesaskatot līdzības ar mūslaiku notikumiem, turklāt neieraugot arī savas rīcības vai bezdarbības atspulgus.

Realitātes garša, ko izklaides mediju laikmetā ražo televīzija un citi masu informācijas līdzekļi, ir neiztrūkstoša sastāvdaļa sabiedrības brīvā laika pavadīšanā. Arī izrādes "1984" vēstījuma izklāsta risinājums ir pielāgots ierastajam svētdienas vakara šova formātam, kas ļauj vērot citus, iedomu līmenī empātiski dzīvojot līdzi notiekošajam, makšķerējot katarsītes televīzijas ekrānos, sēžot mīkstos dīvānos un uzkožot šokolādes, kuru sastāvam nepievēršam uzmanību. Ierasta lieta.

Alkas pēc īstuma

Īsta šokolāde. Īsta kafija. Īstas emocijas. Īstums kā deficīts, ko uzsver aktrises Agneses Jēkabsones Džūlija, tiecoties pēc aktiera Egona Dombrovska Vinstona un daloties īstumā ar viņu, pašgribēti riskējot ar abu dzīvībām. Īstums kā protests pret pastāvošo Lielā Brāļa iekārtu. Emocijas kā pretstats bezierunu pakļaušanās un kalpošanas sintētikai, kura caurauž izrādēs pārējo varoņu ikdienu.

Viena no skaistākajām pēdējā laikā teātrī redzētajām kustību partitūrām ir Džūlijas un Vinstona mīlas aina - jutekliski mežonīga. Tā režisorei, abiem virtuozajiem aktieriem ar horeogrāfes Lienes Gravas profesionālo palīdzību izdevusies elpu aizraujoša un ārēji viegla, lai gan akrobātiski izaicinoša. Ainā ir viss - kaisle, bailes, tiekšanās, triekšanās, izsalkums un skarbi pavedinošs maigums. Visvairāk protests pret ikdienas rutinizēto dzīvi.

Citādi pārējā izrādes gaitā tieši horeogrāfija ar padoto slavinošajām vingrošanas ainām, kurās piedalās aktieru ansamblis, pasvītro mehānisko bezierunu kalpošanu anonīmi personificētai varai. Rituāla veida vingrojumu kopīga izpilde kā viens no simboliskiem elementiem, kuri izceļ piederību konkrētai grupai. Rituāli kā priekšnosacījums jebkurai pārliecību grupai - reliģiskai, politiskai vai ideoloģiskai, kas atvieglo integrācijas procesu un kas ļauj uzpazīt "savējos" un identificēt "ienaidniekus" vai "svešos".

Hameleoniski ekspresīvā scenogrāfija, ko radījis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis kopā ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, sapludinot telpu ar tērpiem, gan pastiprina identitātes jeb kažociņa pielāgošanu atkarībā no tā, kurā situācijas "gadalaikā" varonis atrodas, gan paslēpjot visās sienās ausis. Spēja pielāgoties, smalkākā vārdā sakot, integrēties vai pat asimilēties - pastāvošajās sabiedrībās mūsdienās ir viena no pamatprasmēm izdzīvošanai. Vieglākajā no iespējamajām versijām. Turpretī pasaules notikumi (piemēram, Parīzes pašreizējā, ASV politologa Hantingtona terminiem runājot, civilizāciju sadursme, kur karikatūrista darbu cenšas neitralizēt ar daudziem nežēlīgi trāpīgiem šāvieniem) ik pa brīdim atgādina par to, ka cieņa un bailes ir tik tuvu stāvošas, ka dažbrīd nenoteikt, kas īsti ir kas. Tieši tāpat arī izrādē "1984" varoņu plakātiskā cieņa pret Lielo Brāli slēpj viņu neapzinātās dubultdomas - bailes no brīvības, nezinot, ko ar to var iesākt. Iespējams, ka Lielais Brālis patiesībā ir mūsu pašu katra individuālās bailes. Tas mūs vēro, tam mēs pakļaujamies, bet negaidītākajā brīdī tas mums var uzbrukt.

Aktierdarbs precīzi aizpilda izrādes formu, aktieru ansamblim stāstot ilustratīvi precīzo stāstu. Katrā aktierdarbā ir uzteicamas iezīmes atkarībā no lomas konteksta konkrētā ainā. Uzskatāmi aktiera Egona Dombrovska varonis Vinstons disonē ar pārējo hameleonisko "sabiedrību", kurai Vinstons pieder ne līdz galam, jo atļaujas uzdot jautājumu - kāpēc. Protagonists, kura tēla veidošanā aktieris slīpēti ieliek drosmi, pašanalīzi un reālistisku tēlojumu, ir skaidri redzams ar cilvēciskāku (ne tik mehānisku kā pārējiem), viegli attālinātu vērotāja un hronista pieeju, dokumentējot notiekošo ar mērķi saprast - kāpēc? Aktieru kopējais sniegums izrādes otrajā pusē krāšņi tiek papildināts ar ekstravaganti aizraujošu, Džima Kerija ekstravertajā stilistikā veidotu aktiera Gata Malika realitātes šova vadītāju. Viņa kopdarbs ar aktieru trio "Dziedošie sanitāri", ko veido Sandis Pēcis, Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš, panāk spēcīgu absurditāti, pārvēršot nežēlību par spēles elementu. Tādā veidā šis aktieru "komplekts" baiļu devu, ko radījusi režisore, nevis izklaidē skatītāju, bet sakāpina šausmu līmeni, liekot truli vērot notiekošo, apzinoties, ka izvēles iespēju ir maz. Kāpēc? Jo reti kurš var nostāties aci pret aci savām lielākajām bailēm, kuras dažkārt ir cilvēciski maziskas, bet nepārvaramas individuālā līmenī.

Izrādes vizuāli audiālajā spilgtumā diemžēl neuzkrītoši izzūd Vinstona Džūlijai priekšlasītais teksts, kas romāna satura nepārzinātājam varētu piešķirt papildu informācijas buķeti. Tas paslīd garām, iespējams, nejauši, bet mērķtiecīgi skatītājam atstājot mājasdarbu - pārlapot romāna "1984" oriģināltekstu, kur atkal izskan pretrunīgi skarbie apgalvojumi, kas nav zaudējuši aktualitāti arī mūslaikos. Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks. Un tikai retais joprojām uzdrīkstas atzīt: "Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc...". Turklāt vēl mazāk ir to, kuri dažkārt visnotaļ pašnāvnieciski gan tiešā, gan pārnestā nozīmē meklē arī atbildi uz šo jautājumu pelēkajā pasaules kārtības "ofšorā".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti