Kira Savčenko: Sarunas biroja virtuvē Londonā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Nesen noskaidrojās, ka Lielbritānija atstājusi imigrantiem viesmīlīgāko valstu TOP-10 (pēc autoritatīvā pētījuma “Mipex — Migrant Integration Policy Index”). Mani, imigranti ar piecu gadu stāžu, tas nez kāpēc nepavisam neizbrīnīja.

Piedāvājot redaktoram šo tēmu, es biju pilna entuziasma un jau iepriekš priecājos par dažām brīnišķīgām stundām kafejnīcā ar piezīmjdatoru: “Lūk, tā, mana stunda! Tā ir situsi – tūlīt pasūtīšu lielo latte un VISU izstāstīšu!” Izrādījās, ka realitāte nav tik aizraujoša – kafija jau atdzisusi, bet no satura uzrakstīti tikai autora vārds un uzvārds (turklāt vairākos fontos un ar tēvvārdu). Lieta tāda, ka pat blogā krievu valodā Latvijas izdevumā es tomēr vēl nedaudz baidos rakstīt visu, ko domāju: interneta un “Google” tulkotāja laikmetā to var izlasīt jebkurš, tostarp kolēģi, potenciālie darba devēji un personāla daļa. Izlasīt, interpretēt pa savam un izdarīt man ne pašus labvēlīgākos secinājumus.

Nē, nē, neko tādu briesmīgu rakstīt es negatavojos, jo nekas tāds briesmīgs te arī nenotiek.

Rakstīt un runāt Lielbritānijā drīkst praktiski par jebko, krimināli sodāma ir tikai atklāta aicināšana uz vardarbību. Taču cenzūra tomēr pastāv – neizpratnes pilni skatieni darbā un (ne krievu) sabiedrībā ir garantēti, ja tu, piemēram, esi pret geju parādi vai neatbalsti palīdzību trešās pasaules valstīm to pašreizējā veidā. Sekas – apšaubāmas karjeras izaugsmes perspektīvas un neveikli vakari krogā, kur visi pēc iespējas drīzāk steidz ar tevi pabeigt sarunu.

Pa to laiku, kamēr es dzīvoju Londonā, ir sabrukušas lielākā daļa manu ilūziju no garās sērijas ar nosaukumu “bet tur noteikti viss ir cilvēciski”. Viena no tām bija ticība visu iedzīvotāju pilnīgai vienlīdzībai un tam, ka tiek sirsnīgi uzņemti izglītoti ārzemnieki, kuri šeit ļoti grib strādāt un maksāt nodokļus.

Un problēma nepavisam nav ekstrēmistiskajā Apvienotās Karalistes Neatkarības partijā (UKIP), kuras ideoloģija tiek būvēta uz tā, ka visas vecās, labās Anglijas problēmas ir no imigrantiem, kurus nepieciešams jebkuriem līdzekļiem izvest no valsts. Vairākums vietējo UKIP nopietni neuztver, īpaši galvaspilsētā un lielajās pilsētas. Viss nepatīkamākais parasti notiek likuma un piedienīguma ietvaros – pēc inerces un veca paraduma.

Ja jūs neesat Ļoti Vērtīgs IT Speciālists, tad gaidīt vieglu dzīvi nav vērts. Principā, nav vērts pat gaidīt grūtu dzīvi – viss būs ļoti grūti.

Austrumeiropiešu uzvārds – tā droši vien ir sliktākā reklāma vairākumā kompāniju, tā kā, ja šajā amatā nav nepieciešams zināt krievu valodu, tad tālāk par kadru daļu šāds CV, visdrīzāk, vienkārši netiks, pat ja kandidāts pilnībā atbildīs prasībām.

Izņēmumi dažkārt gadās amerikāņu kompānijās, kuras plašāk skatās uz lietām, vai pie ekscentriskiem angļiem, kuriem ir interesanti, ka viņiem ir tāds eksotisks darbinieks ar interesantu akcentu. Citādā ziņā jau tāpat sāpīgā darba meklēšana (īpaši nesen beigušās recesijas apstākļos) ārzemniekiem tiek pacelts desmitajā grūtības pakāpē. “Darba meklējumi aizņēma krietnu pusotru gadu – es meklēju no mājām un pārcēlos uz Londonu, kad bija parakstīts kontrakts. Līdz tam meklēju [neapmaksātu] praksi – bez rezultātiem. Tas ir ļoti sarežģīts process: taču, ja tu esi imigrants, tomēr esi mācījies Anglijā, tad viss ir vienkāršāk, nekā ar ārzemēs iegūtu izglītību,” stāsta 26 gadus vecais bijušais rīdzinieks Dmitrijs, kurš strādā banku jomā un ir ieguvis diplomu Eiropā.

Kad es ļoti nogurstu un satraucos, tad bieži nervu nomierināšanai lasu vienu no Agatas Kristi detektīviem ar Erkilu Puaro, kurš, kā zināms, bija Londonā dzīvojošs beļģis. Šajās grāmatās pastāvīgi tiek uzsvērts, ka angļi ar neuzticību uzņem detektīvu-ārzemnieku, uzskatot viņu par nejēgu un nekompetentu. Pašam Puaro šī attieksme ir izdevīga viņa izmeklēšanās, taču tā nepavisam nepalīdz tiem, kas atbraukuši tagad (izrādās, kopš tiem laikiem patiesībā ļoti maz ir mainījies): ārzemnieki pēc noklusējuma tiek uzskatīti par dīvainiem, nesaprotamiem un tāpēc mazāk vēlamiem.

“Socializēties darbā nebija pārāk grūti, jo vairākums darbinieku bija ārzemnieki. Bet ārpus biroja līdz šim neizdodas iegūt vietējos draugus,” turpina Dmitrijs, kurš runā teicamā angļu valodā.

Darbā, vismaz sākumā, jūs labākajā gadījumā būsiet interesants kā cilvēks no nesaprotamas valsts (un nav vērts gaidīt, ka pat tuvi paziņas uzreiz atcerēsies, ka Latvija un Lietuva ir divas dažādas valstis, kas nerobežojas ne ar Kosovu, ne ar Ukrainu): vai tur līst tikpat bieži un kur jūs iemācījāties angļu valodu. Sliktākajā gadījumā būsiet pilnīgi izolēts no sarunbiedriem, jo pilnīgi nesapratīsiet sarunas tēmu.

Tiešām, ir vērts kaut ko apgūt par futbolu, zināt pēdējās spēles rezultātu un patiešām paskatīties vienu no angļu TV šoviem vienkārši tāpēc, lai nestāvētu klusējot biroja virtuvē.

Finanšu jomā strādājošā bijusī rīdziniece Tatjana atceras, kā viņas kolēģe britiete sāka ar viņu desmit reizes biežāk sarunāties, kad uzzināja, ka viņas vīrs ir anglis. Un jautājums nav par to, ka iepriekš viņa no viņas izvairījās apzināti – vienkārši tagad viņa kļuva saprotamāka, savā ziņā drošāka, ja jau viens no savējiem izlēmis ar viņu precēties: “Viņa nepavisam nav slikta, lieliska meitene, lieta tāda, ka tagad viņai ir kļuvis ar mani daudz vienkāršāk”.

Tomēr, nodzīvojot šeit ilgāk, ārzemnieki saprot, no kurienes var rasties tāda attieksme un paši sāk ne visai ieredzēt imigrantus – potenciālos pabalstu medniekus.

“Darba meklējumos manai pilsonībai nebija ietekmes, taču vienmēr bija attieksme: “Tu neesi viena no mums.” Un to var saprast – šurp brauc desmitiem tūkstoši cilvēku, kuriem ir vienaldzīga šī valsts, kuri tikai grib dabūt pabalstus, bet valodu nezina,” uzskata 27 gadus vecā Marina, kura strādā PR industrijā. Viņa pārcēlās uz šejieni tūlīt pēc skolas beigšanas un nesen saņēma Lielbritānijas pilsonību. “Attieksme no šī paša brīža kļuva daudz labāka, taču es reāli pieliku milzu pūles. Briti pēc savas dabas ir ksenofobi, un tagad es to kā britiete saprotu,” viņa smejas.

Marinai, mūsu novadniecei, ir paveicies, ka viņa ir atbraukusi no Eiropas Savienības valsts: jau tā ne vienkāršā neeiropiešu studentu dzīve pavisam drīz var kļūt vēl sarežģītāka. Iekšlietu ministre Terēza Meja nesen paziņoja, ka viņiem ir jāatņem tiesības piepelnīties mācību laikā, kā arī jānosaka pienākums atstāt valsti tūlīt pēc diploma iegūšanas. Iesniegt pieteikumu darbam Lielbritānijā un attiecīgi vīzai viņiem vajag no mājām. Tādējādi universitātes pārstās būt “sētas durvis” uz Apvienoto Karalisti, uzskata Meja. Tagad atrast kompāniju, kura būtu ar mieru krāmēties ar darba vīzu, kas turklāt dārgi maksā, ir ļoti grūti, tādēļ daudzi brauc atpakaļ uz mājām vai izšķiras par fiktīvām laulībām.

Iespējas, ka firma būs gatava gaidīt cilvēku uz darba interviju, teiksim, no Krievijas vai Turcijas, ir niecīgas.

Tomēr ārzemnieki turpina ierasties Lielbritānijā un dabūt prestižus darbus, kuros dažkārt netiek prasīts zināt citu valodu kā vien angļu. Un tas ir praktiski zvērīgas Londonas konkurences apstākļos, kur bieži uz vienu vietu pretendē simti vairāki simti, bet dažkārt arī tūkstoši kandidātu. Kā?

Nākas būt nevis vienkārši labākam, bet daudz labākam un burtiski cīnīties par savu vietu – izmisīgi dibināt sakarus un pazīšanās no pašas pirmās dienas universitātē, vākt vizītkartes no absolūti visiem un turklāt vakaros, kamēr kursabiedri burzās krogā, vai nu piestrādāt, vai desmito reizi pārrakstīt referātu.

«Esmu vienīgais no sava kursa, kurš pēc izlaiduma ir saņēmis pilnvērtīgu darbu Londonā. Pie mums atbrauca viena kompānija taisīt prezentāciju, es pie viņiem pēc tam piegāju un palūdzu vizītkarti. Pēc tam rakstīju un zvanīju daudzas reizes. Rezultātā izrādījās, ka viņiem bija vakance, kura pat vēl nebija izsludināta – pēc dažām intervijām mani paņēma darbā,” atceras 29 gadus vecais Andrejs, kurš pārcēlās uz Lielbritāniju pirms astoņiem gadiem.

Ak vai, un tiešajā darbā vieglāk nekļūst - lai izturētu pārbaudes laiku un iegūtu paaugstinājuma perspektīvu, atkal nākas strādāt tā, lai nevis vienkārši izceltos, bet būtu neapstrīdami labāks par pārējiem. Cita veida, izņemot, ja ļoti mežonīgi (bet ļoti reti) paveicas vai ir sakari, nav.

Ak, jā. Vēl ir jāiemācās atbildēt uz jautājumu: „Kā iet?” ar pierasto „Lieliski, un tev?” tā vietā, lai aprakstītu, kā jūs pagājušajā naktī applūdināja un cik grūti tomēr dzīvot no tādas algas.

Tomēr burtiski visi imigranti, kuri ir pārcēlušies uz Lielbritāniju ar ilgtermiņa perspektīvām un nolūku tur izveidot karjeru, ir vienisprātis vienā jautājumā – šī lieta ir noteikti tā vērta.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti