Jā, daudzi jaunieši ar universitātes izglītību it kā ar abām rokām par ES. Taču man ir aizdomas, ka dabiska pieklājība neļauj viņiem runāt līdz galam atklāti pat anonīmi – britu politkorektums sasniedzis episku un pat utopisku mērogu.
“Es noteikti par ES un noteikti iešu balsot. Neredzu nevienu iemeslu, kādēļ mums būtu jāizstājas no savienības – valstij tā ir pirmkārt brīvā tirdzniecība, mūsu eksports kļūs daudz vājāks, ja mēs izstāsimies no ES, viss te kļūs daudz dārgāk,” nedomājot man saka 27 gadus vecā Lorena, kas strādā modes industrijā.
“Jā, protams, var teikt, ka Grieķija velk mūs lejā, taču tas ir tik egoistiski – domāt tikai par sevi. Ja kaut kas tāds notiktu ar Lielbritāniju, mēs varētu paļauties uz vairāk nekā 20 ES valstīm. Tas ir milzīgs atbalsts! Mani mulsina runas par legālas migrācijas kaitējumu, jo mēs visi dzīvojam vienā pasaulē, kāpēc mums kāds jāierobežo?,” saka Lorena. Padomājot viņa piebilst – visticamāk, viņu uzskatīs par naivu.
Iespējams, Lorena ies balsot pret izstāšanos, taču es šaubos par pārējiem tūkstošiem inteliģentu jaunu profesionāļu, kuri saka to pašu. Daudz ticamāk man izklausās 22 gadus vecā Sāra, kas strādā mārketingā. “Es laikam tomēr par to, lai Lielbritānija paliktu ES, taču neesmu gatava tādēļ iet balsot. Es daudz strādāju, un man žēl tērēt savu laiku. Tas ir slikti, jā?”
Sāra atzīst, ka politikai neseko līdzi un tagad pirmo reizi iedomājusies par šo jautājumu – iepriekš sarunās šis temats nebija uzpeldējis. “Laikam es sev personīgi nesaskatu nekādus mīnusus ES. Esmu priecīga, ka pie mums brauc migranti - viņi uzņemas darbus, kurus vietējie nav gatavi darīt. Piemēram, būvniecībā.” Pie pēdējās frāzes Sāra samulst un steidz paskaidrot, ka ar to nav domājusi neko sliktu.
Daudz tiešāk izsakās nedaudz vecāki cilvēki, kas strādā darbus, kuriem nav nepieciešama augstas klases izglītība. “Es esmu pret dalību ES un obligāti iešu balsot. Kādreiz biju noskaņots pozitīvāk, bet viss, kas notika ar valsti pēc iestāšanās [1973.gadā], tagad man ne īpaši patīk. Kaitina, ka mēs ieguldām tik daudz naudas, bet ko saņemam pretī? Mums nav ne svara, ne autoritātes,” uzreiz paziņo 35 gadus vecais Stīvens, kas strādā piegādes jomā.
Taču daudz vairāk Stīvenam nepatīk migrantu pieplūdums. Pašlaik Lielbritānijā ir aptuveni trīs miljoni eiropiešu migrantu (un 1,9 miljoni no viņiem strādā). “Es varētu mainīt savu viedokli, ja [premjers Deivids] Kamerons būtu kaut ko izdarījis šajā lietā, bet tagad es noteikti balsoju pret ES.”
Stīvenu es satieku gandrīz katru dienu un viņš, kā saka, ir īsts mīļumiņš – vienmēr palīdz, pasmaida, uzmundrinās no visas sirds. Viņš ir labs cilvēks un nekādā gadījumā nav nacionālists – ksenofobs, un pilnīgi noteikti nenovēl ļaunu man personīgi. Taču, ja viņš un viņa domubiedri gūs virsroku, mūsu valsts iedzīvotājiem durvis uz Lielbritāniju aizvērsies, un pie ES migrantiem, visticamāk, ķersies ļoti ātri. Lai gan daudzi no viņiem jau sen sagatavojušies “Brexit” variantam.
“Ja neskaita 1000 mārciņu, saņemt britu pilsonību ir vieglāk nekā Latvijas – himna nav jāzina un no citas pilsonības atteikties nav obligāti. Neliels tests par Lielbritānijas vēsturi un dzīvi un vienkāršs 25 minūšu eksāmens angļu sarunvalodā,” flegmatiski saka 29 gadus vecais Jevgenijs, IT speciālists no Daugavpils, kurš uz Lielbritāniju atbraucis pirms sešiem gadiem un nesen ieguva pilsonību.
Es pati, būdama Latvijas pilsone (pieņemsim, man ir žēl 1000 mārciņu un man bail no papīriem ar zīmogiem), protams, neesmu priecīga par referendumu. Taču es saprotu, ka punkts šajā jautājumā ir jāpieliek. Situācija eskalējās jau ilgi un atgādina Skotijas neatkarības referendumu pirms divarpus gadiem, kas izbeidza daudzus strīdus un ļāva iet tālāk.
Agri vai vēlu abiem šiem balsojumiem bija jānotiek, un droši vien labāk to izdarīt ātrāk nekā vēlāk.
