Kira Savčenko: Kāpēc imigranti baidās no britu siera jeb par pelēko zirņu veselīgumu

Par vienu no adaptācijas elementiem Londonā man kļuva iepazīšanās ar pārtikas nepanesamību un kokosa siera, riekstu piena un kukurūzas spageti aizraujošās pasaules atklāšana.

Tikai pirms pieciem gadiem ar alerģijas pret produktiem jēdzienu man galvenokārt asociējās aina no seriāla “Draugi”, kurā viens no galvenajiem varoņiem Ross kļūdas dēļ apēd pīrāgu ar kivi un pēc dažām sekundēm viņam sāk pampt mēle. Reālajā dzīvē man nekad nav nācies saskarties ar kaut ko līdzīgu, tāpēc man tas bija “ne pa īstam” un vispār nebija patiesība. Tāpēc, kad reiz, dažus gadus pēc pārcelšanās uz Londonu, pēc latte ar putukrējumu un karstu šokolādi (šķiet, tās nosaukums bija “Paradīzes salas”…) man sāka spēcīgi griezties galva, sāku domāt visu iespējamo – tikai neienāca prātā, ka man pēkšņi radusies alerģija pret pienu. Konkrēti tobrīd es nospriedu, ka bārmenis kļūdījies un pielējis rumu vai arī tasītē nokļuvis kaut kas sabojājies.

BRĪDINĀJUMS

 Šīs raksts ir autores personīgās pieredzes izklāsts un nekas cits. Tas NAV medicīniska vai populārzinātniska publikācija un to NAV jāuzsata par rekomendāciju kaut kā ārstēšanai.

Tālāk gāja vēl sliktāk. Īsāk sakot – pēc neskaitāmām vizītēm pie visu specializāciju ārstiem noskaidrojās, ka esmu vesela kā zirgs. Tobrīd jau es paniski baidījos no jebkura ēdiena un (dzīvot taču vajag) eksperimentu ceļā mēģināju saprast, kas pa lietu. Pēc daudzām sarunām ar paziņām un forumu studēšanas es nonācu pie profilējošā ārsta, bet ne valsts veselības aprūpes sistēmā. Izrādījās, ka man radusies apmēram 50 produktu nepanesamība un starp tiem ir visi piena un kviešu produkti, kā arī kofeīns, cukurs, piparmētras un kā odziņa visam – šķidro trauku mazgāšanas līdzekļu un acetona laku noņemšanai smaržas.

Atšķirībā no klasiskās alerģijas nepanesamību nevar konstatēt ar asins analīzes palīdzību (tāpēc ārsti arī neko nevarēja pateikt, bet Lielbritānijas valsts veselības aprūpes sistēma NHS nepanesamību neuzskata par slimību). Tā var parādīties un pazust, un tā desmitiem gadu. Ir arī labas ziņas – pat vissmagākajos gadījumos tā neapdraud dzīvību. To var noteikt ar vairākām alternatīvām metodēm. Pēc pusgada stingras diētas un probiotiku kursa krīze man pārgāja, un, ceru, ka vairs nekad nevajadzēs ēst bezglutēna rīsus un kukurūzas spageti (tā ir ļaunuma garša!) vai dzert graudzāļu kafiju, taču plombīrs, acīmredzot, man būs liegts uz visiem laikiem. Turklāt paliek rūgtums sirdī, un vēl kāds. Pamatīgs.

Mana piespiedu pētījuma gaitā (vai atceraties – “žurnālists maina profesiju”?) izrādījās – tā ir diezgan izplatīta problēma starp iebraucējiem Lielbritānijā.

“Lielākā daļa manu pacientu nav briti,” stāsta terapeite dietoloģe Keita Noulere, kas vada nelielu klīniku Londonas darījumu centrā Sitijā. Pēc viņas teiktā, cilvēki savā zemē pierod pie zināmiem ēdieniem, un straujas pārmaiņas pēc pārcelšanās, pat uz labo pusi, var izjaukt baktēriju līdzsvaru kuņģī. 

Viens no iemesliem ir pāreja uz ātrajiem ēdieniem, taču kopumā nemaz nav nepieciešams ēst kaitīgus produktus. “Tas, ka ēdiens pēc vispārpieņemtajiem kritērijiem ir labs un veselīgs, vēl nenozīmē, ka tas pareizi iedarbosies uz kādu atsevišķu cilvēku. Ja viņš brokastīs ir pieradis ēst salātus un pēkšņi to vietā sāk ēst auzu putru vai pārslas, viņam var sākties problēmas,” paskaidro ārste.

Tas pats var notikt, ja iebraucējs no valsts, kur bieži ēd gaļas ēdienus, pāriet uz makaroniem. Daudziem tūristiem, kas dodas uz Dienvidameriku patīkami pavadīt laiku, kļūst skaidrs, ka viņi nopirkuši ceļazīmi braucienam sadomazohistiem. Lieta tāda, ka tur daudziem ēdieniem pamatā ir pupiņas, un, lai gan tajās nav nekā slikta, nepieradušam cilvēkam tas var beigties bēdīgi.

“Stress ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas atsevišķu produktu nepanesamība,” uzsver daktere Noulere. “Jauns darbs, jauna vide ir milzīgs satricinājums organismam, un tas tā vai citādi to ietekmēs,” uzsver daktere Noulere.

Ar līdzīgu problēmu saskāries arī 32 gadus vecais Maksims (visu sarunbiedru vārdi ir mainīti – katram gadījumam, lai nenobiedētu vecākus, kuriem viņi visu nestāsta). Viņš pārcēlās uz Angliju pirms desmit gadiem.

“Pēc katrām brokastīm, kurās bija piens un pārslas, pēkšņi sāka sāpēt vēders. Pastāvīgi. Es ļoti ilgi nevarēju saprast, kas par lietu – mainīju pārslas, biju pārliecināts, ka problēma ir tajās. Par pienu pat neiedomājos,” viņš stāsta.

Izrādījās, ka Maksimam ir nepanesamība pret piena produktiem un raugu, kas ir gandrīz visa sastāvā, ieskaitot visas mērces, buljona kubikus un pat šķiņķi). Lai attīrītu organismu,  vairāk nekā četrus mēnešus viņš nedrīkstēja ēst gandrīz neko citu kā gaļu un dārzeņus bez jebkādām piedevām, ieskaitot sāli. “Ļoti grūti to bija izskaidrot viesmīļiem darījuma pusdienu un vakariņu laikā,” atceras Maksims. “Domāju, ka problēma ir šejienes produktos un gaisā. Sāpīgi, taču nākas ar to sadzīvot – mēdz gadīties arī daudz sliktāk. Man ļoti pietrūkst siera, dažkārt tas man gandrīz vai sapņos rādās.”

Gandrīz tas pats notika ar 29 gadus veco Kimi – blogeri, kas pārcēlusies uz Londonu no Ķīnas: “Vienmēr nervozēju – tā kā esmu ārštata darbiniece, man nav garantētu ienākumu. Ārsts teica, ka no tā viss arī sācies. Pirms vairākiem gadiem parādījās spēcīgas sāpes vēderā un pat vemšana pēc katras ēdienreizes. Es biju šausmās un neko nesapratu.”

Kimi vērsās valsts veselības aprūpes sistēmā NHS, izmantoja ķīniešu medicīnu un pat apmeklēja hipnoterapeitu. “Laiku pa laikam stāvoklis uzlabojās, bet pēc tam viss kļuva vēl sliktāk. Galu galā es atradu īsto ārstu. Izrādījās, ka nepanesu ne tikai piena produktus, bet arī raugu un kviešus. Tagad viss ir kļuvis daudz labāk, bet es tomēr esmu pilnībā pārgājusi uz mandeļu pienu un griķu maizi.” 

33 gadus vecajai reklāmas tekstu autorei Olgai, kas no Maskavas uz Londonu pārcēlusies pirms sešiem gadiem, negaidīti parādījās visīstākā alerģija pret piena produktiem: ”Vienā brīdī es sapratu, ka pēc katra saldējuma vai kafijas ar putukrējumu sākas kaut kas nelāgs – sāpes, nelabums. Pēc tam kļuva daudz sliktāk. Ārsti uzreiz noteica alerģiju pret laktozi. Tagad nevaru ēst pat mīklas izstrādājumus, ja tajos ir pat pavisam nedaudz sviesta. Visvairāk skumstu pēc saldējuma…”

Tiesa, Olga spējusi atrast arī labās puses: “Sāku daudz ko cept mājās un pārstāju tērēt piecas mārciņas par katru kafejnīcas apmeklējumu. Dažkārt tajās piedāvā bulciņas tiem, kam ir alerģija, bet man tomēr bail tās ēst, īpaši jaunās vietās.”

Lai novērstu bēdīgas sekas, daktere Noulere iesaka: protams – mazāk nervozēt un maksimāli precīzi ievērot to ēšanas režīmu, kas bija izveidojies pirms pārcelšanās uz Lielbritāniju, līdz pat ierasto produktu meklējumiem jaunajā mītnes zemē.

Žēl, ka man neviens agrāk nepateica, ka no visām problēmām būtu palīdzējusi izvairīties rupjmaize, soļanka un pelēkie zirņi ar speķi.

4 komentāri
Jānis Lietavietis
Visai apšaubāma problēma. Alerģijas uz kaudzi produktu nav kaut kas tāds, kas pēkšņi gadītos pieaugušam cilvēkam, ja tāda tendence būtu - noteikti jau sen būtu atklāta. Ticamākais, ka patiesie iemesli ir citi. Protams, organisms visu dzīvi mainās, bet ne jau tik visaptveroši, lai pēkšņi rastos gari saraksti ar produktiem, ko nepanes. Turklāt - piens ir produkts, ko lieto arī Latvijā, tajā skaitā importētu no citām valstīm, tādēļ nav objektīvu iemeslu kādēļ šeit to panes, bet tur - ne.
Valdis Bērziņš
Anonīms lietotājs 17722 un sūkļveida encefalopātija - tas izskaidro viņa kretīniskos un sekli aizspriedumainos komentārus.
Anonīms lietotājs 17722
Bērziņa kungs, Jūs sevi uztverat pārāk nopietni. Laikam būsiet nāvei parādā palicis. :-D
Anonīms lietotājs 17722
Varbūt autorei, gatavojot rakstu, vajadzēja kaut nedaudz painteresēties, kāds Anglijā ir piena sastāvs un ar ko tas atšķiras no, piemēram, Latvijas piena. XX gs. 80-os gados atklājās ka britu piena lopkopji mēdz izbarot govīm lopkautuvju atkritumus (zālēdājiem!?!). Tas galu galā beidzās ar liellopu sūkļveida encefalopātijas epidēmiju un arī vismaz viena cilvēka nāvi no šīs drausmīgās slimības. Kas zina, ar ko Lielbritānijā govis baro tagad, un kādas viņi izmanto barības piedevas? Un tāpat arī pārējā pārtika - ar kādām ķimikālijām briti apstrādā vietējās pārtikas kultūras un importēto pārtiku, kāda daļa šo ķimikāliju nonāk ēdienos un attiecīgi cilvēka organismā? Iespējams, nepanesamība attiecas nevis uz pienu utt., bet uz ķimikālijām ar kurām pārtika ir apstrādāta iegūšanas/audzēšanas un pārstrādes/apstrādes procesā? Īsāk sakot, lsm.lv autore, gatavojot rakstu, nav kārtīgi un vispusīgi izpētījusi problēmu. Bet varbūt viņai redzesloks par šauru un erudīcijas pietrūkst?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti