Pirms pieciem gadiem, atgriežoties Cēsīs, es atvedu arī savu foto izstādi par Rīgas salām un uzaicināju ciemos cilvēkus no kādreiz plašās Cēsu neredzīgo kopienas. Stāstīju, kas attēlots bildēs, un atskaņoju audio ainavu ierakstus. Tā es iepazinos ar Beāti jeb meiteni ar melno suni, kā viņu dēvē Cēsīs.
Beāte redz krāsainus sapņus, spēlē ērģeles un dejo. Kopā ar savu uzticamo suni-pavadoni Zani viņa ik dienas dodas garās pastaigās pa Cēsīm un sev neredzamo pilsētu padara par redzamu. Viņa iztausta to ar pēdām, plaukstām un balto spieķi, klausās skaņās un izvaicā uz ielas satiktus cilvēkus par izmaiņām pilsētas ainavā.
Veidojot stāstu par Beāti, runāju arī ar citiem Cēsu neredzīgajiem. Viņi stāstīja par ierobežotajām darba iespējām, par to, ka aizbraucot, piemēram, uz Rīgu, ir daudz grūtāk orientēties un ka
galvaspilsētā, atšķirībā no Cēsīm, cilvēkiem nav ikdienas pieredzes ar neredzīgajiem. Tādēļ daudzi Latvijas neredzīgie neiziet no mājām.
Viņi baidās apjukt un pazust. Par to, ka, pienākot autobusiem, neatskan autobusa numurs vai maršruts, ka bankās un iestādēs, paņemot savu kārtas numuriņu, nav iespējams uzzināt, kad pienākusi tava rinda, ka, piemēram, lielveikala personāls nezina, kā palīdzēt neredzīgam cilvēkam iepirkties.
Latvijā ir vairāk nekā 10 000 cilvēku ar redzes invaliditāti, un liela daļa no tiem joprojām dzīvo savā, salīdzinoši noslēgtā kopienā.
2018. Latvijas Hronika
Kaspara Gobas veidotā "2018. Latvijas hronika" būs skatāma otrdien, 6.novembrī, LTV 1 22.05 un replay.lv. Visas hronikas un to režisoru stāsti skatāmi un lasāmi LSM.lv sadaļā.
Redze un dzirde ir divas galvenās maņas, bez kurām nebūtu iespējama mana mīļākā nodarbošanās – stāstu stāstīšana fotogrāfijās, tekstos un kino. To, cik liela dāvana tā ir un ka līdz šim esmu to uztvēris kā kaut ko garantētu, tā skaidri apjautu tikai salīdzinoši nesen, pēc tam, kad biju pavadījis krietnu laiku kopā ar cilvēkiem, kuriem šo maņu nav.
