Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Roņu sala. Kāpēc Latvija tomēr neieguva Roņu salu?»

Kašķis par Roņu salu. Kāpēc to dabūja Igaunija, ne Latvija?

1919.gads. Jaunās baltiešu valstis vēl karo par brīvību, bet jau sāk dalīt robežas. Roņu sala, kaut daudz tuvāka Latvijai un tajā nemaz nedzīvo igauņi, tomēr tiek viņiem. Kas notika?

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Mums, latviešiem, kartē raugoties, viss šķiet gaužām loģiski. Roņu salai tuvākā sauszeme ir Latvija – Kolkas rags. Tikai 36 kilometri (km). Salai tuvākā galvaspilsēta – arī Latvijas. Līdz Rīgai ir 110 km, līdz Tallinai – divreiz vairāk. Salai tuvākā osta arī ir Latvijā – tā ir Roja, tikai 45 km. Arī vēsturiski piederība dažādiem valstiskiem veidojumiem Roņu salai vienmēr ir saistījusies tikai ar Latvijas teritoriju. Līdz pat Pirmajam pasaules karam Roņu sala bija Krievijas impērijas Vidzemes guberņas sastāvdaļa. Tad kāpēc Latvija tomēr nedabūja Roņu salu?

Kā igauņi dabūja Roņu salu

Robežas ar kaimiņiem jaunā Latvijas valsts sāka dalīt, tikko izcīnīja brīvību. Bieži – Rietumu sabiedroto uzraudzībā, jo sarunas nebija vieglas. Ar brāļiem leišiem – par Palangu, Mažeiķiem, Ilūksti un Daugavpili, ar krieviem – par Pitalovu, bet īpaši karsti gāja ar igauņiem. Strīdīgo teritoriju bija daudz, visprincipiālākās – Valka un Roņu sala.

Mums, latviešiem, vienmēr patīk gausties par to, ka šķietami lēnie igauņi visu pamanās izdarīt ātrāk. Viņi pirmie ieguva autonomiju no Krievijas, jau 1917.gadā.

"Robežas ar kaimiņiem jaunā Latvijas valsts sāka dalīt, tikko izcīnīja brīvību. Ar brāļiem leišiem – par Palangu, Mažeiķiem, Ilūksti un Daugavpili, ar krieviem – par Pitalovu, bet īpaši karsti gāja ar igauņiem. Strīdīgo teritoriju bija daudz, visprincipiālākās – Valka un Roņu sala. Dodamies uz vietas noskaidrot, kāpēc Latvijai tomēr netika vienīgā cerētā jūras sala."

Pirmie pasludināja neatkarību 1918.gada februārī. Pirmie (divus gadus ātrāk par mums) pieņēma savas valsts konstitūciju un ar to arī nostiprināja savas "īpašumtiesības" uz Roņu salu. Un pirmie turp arī devās.

Tomēr ne igauņi izlēma salas likteni. Atšķirībā no citām strīdus teritorijām, Roņu salas piederību neizšķīra iedzīvotāju etniskais sastāvs, jo tur nedzīvoja ne igauņi, ne latvieši. Jau kopš viduslaikiem salas vienīgie iemītnieki bija zviedri, roņu mednieki. Viņu galvenais rūpals bija roņu tauku pārdošana apkārtējās ostās, galvenokārt Rīgā. Roņsalieši nekad nav pakļāvušies nevienai pārvaldei, viņiem bija pašu iecelts vecākais, un lieli lēmumi tika pieņemti kopsapulcēs pie baznīcas. Tieši pie viņiem, cerībā uz labvēlīgu uzņemšanu, 1919. gada vasarā no Tallinas devās igauņu valdības sūtņi. Ātrāk par maiju, kad nokūst ledus un norimst vētras, sala nebija sasniedzama. Brauciens nudien atgādināja senās kolonizatoru ekspedīcijas uz jaunās pasaules iezemiešu krastiem.

Tallinā kuģī tika sakrauta "maiņas valūta" – sāls, petroleja, milti, dažādas ādas preces, ieroči un munīcija, arī alkohols (kaut roņsalieši bija izslavēti par savu atturību no grādīgajiem).

Kad kuģis jau bija pietuvojies Roņu salai, igauņi netika uz sauszemes vēl vairākas stundas, jo pirmās sarunas ar piesardzīgajiem saliniekiem un viņu eldermani notika turpat uz ūdens. Roņsaliešiem, protams, nebija nekādas emocionālās vilkmes piederēt Igaunijai, vislabāk viņi nebūtu piederējuši nevienam, tāpat kā faktiski tas bija līdz šim. Tomēr viņi saprata, ka viņu galvenie roņu medību lauki, kas atradās uz Ziemeļiem no salas, faktiski jau ir nonākuši igauņu teritoriālajos ūdeņos, un, ja viņi pievienotos Latvijai, tad paliktu bez sava galvenā rūpala. Un otrs – arī uz citām Igaunijas salām mita zviedri. Pievienojoties Latvijai, kur zviedri tādā skaitā nekad nav dzīvojuši, roņsalieši faktiski pazaudētu saikni gan ar savu minoritāti, gan entisko dzimteni Zviedriju.

Un tā, iemainījuši līdzatvestās preces pret roņu taukiem un saņēmuši roņsaliešu jāvārdu būt par lojāliem jaunās igauņu valsts pilsoņiem, valdības delegāti varēja doties atpakaļ uz Tallinu.

Roņu salā, tieši tajā vietā pretī baznīcām, kur notika visas galvenās salinieku lemšanas un kopānākšanas, plīvojot palika Igaunijas karogs.

Roņu salas vecā un jaunā baznīca. Jaunajai ir vairāk nekā 100 gadu, bet vecajai – no kuģa vraka plēstajiem fasādes dēļiem ir 374 gadi. Starp baznīcām - labi ja 2 metru atstarpe

Roņu sala – maksa par Valku

Taču jau drīz igauņu medusmēnesis ar Roņu salas zviedriem pašķīda. Salinieki nebija mierā ar Igaunijas valdības augstajiem nodokļiem un aizliegumu cirst kokus valsts mežos, tāpēc rakstīja petīciju Zviedrijas valdībai, lai tā salu anektē. Mierināt saliniekus steidza vēl vairākas igauņu delegācijas un apsolīja izpildīt visas viņu prasības. Roņsaliešiem pat izdevās panākt, ka jauniesaucamajiem no viņu vidus nav jādien Igaunijas armijā un dienestu viņi drīkst nokalpot turpat  uz salas bākas.

Un kur šajā zviedru un igauņu ziepju attiecību operā parādījās Latvija? Dažas nedēļas pēc igauņu valdības pirmās ekspedīcijas uz Roņu salu Latvija patiešām parādījās pie apvāršņa. Burtiski pie apvāršņa. Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns uz šejieni esot atsūtījis izlūkos vienu laivu. Latviešu karavīri, ieraudzījuši krastā igauņu karogu, grieza laivu riņķī.

Latvijas Pagaidu valdībai Roņu sala tobrīd vēl nebija dienaskārtībā. Kamēr igauņi jau bija tikuši pie faktiskas neatkarības un apbraukāja savas pašpasludinātās robežas, Latvijā vēl saimniekoja trīs valdības un norisa niknas cīņas. Latviešiem krietni palīdzēja Igaunijas armija, īpaši Cēsu kaujās, kur tika sakauts Andrieva Niedras kabinets, taču jau toreiz bija acīmredzams, ka jauno valstiņu savstarpējā izpalīdzēšana nav nekāda brāļu būšana, bet salts aprēķins.

Igauņi piekrita palīdzēt, kad bija saņēmuši Ulmaņa valdības apsolījumu dabūt sev visu Valku, un pretī bija gatavi atdot latviešiem Roņu salu. Taču vēlāk Ulmanis no šīs vienošanās atkāpās.

Loģiski, ka igauņi jutās piekrāpti, un viņiem šī sala pēkšņi kļuva par principiālu, neatdodamu bastionu. Jau drīz pēc robežsarunu sākuma 1920.gadā tapa skaidrs, ka Latvija Roņu salu nedabūs. Par spīti mūsu puses argumentiem, ka sala faktiski jau ir Latvijas teritoriālajos ūdeņos un ir svarīgs bāzes punkts Rīgas ostas kuģu infrastruktūrā, igauņi bija nepielūdzami. Īpaši tāpēc, ka latvieši savukārt bija nepielūdzami par Valkas atdošanu. Jā, var teikt, ka mēs ar Roņu salu samaksājām par Valku.

Kad 1920.gadā igauņi arī konstitūcijā Roņu salu ierakstīja kā savu teritoriju, Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics iesniedza demisiju, jo nav spējis aizstāvēt latvju tautas intereses. Ministru prezodents Kārlis Ulmanis demisiju nepieņēma, un vismaz formāli Latvija par Roņu salu stīvējās vēl trīs gadus. Tobrīd jau pats Meierovics bija kļuvis par valdības vadītāju, un tieši viņam bija tas nepateicīgais pienākums 1923.gada 1.novembrī Tallinā parakstīt robežlīgumu ar Igauniju. Pēdējās Latvijas pretenzijas uz Roņu salu tika noņemtas.

Rīgā delegācija atgriezās kā zaudētāji, preses un oponentu lamāti. Pēc dažiem mēnešiem Meierovica kabinets atkāpās.

Viens no demisijas iemesliem bija tieši neizdevušās sarunas ar Igauniju.

"Mēs varbūt nebijām pirmie, kas Gustava Eifeļa projektētajā Roņu salas bākā uzvilkām Latvijas karogu, taču noteikti bijām pirmie, kas to parādījām televīzijā. Latvijas simtgadei un mūsu igauniskajam mazvērtības kompleksam par godu."

Vienīgā netikusī jūras sala

Vēsturē ir nogrimis vēl kāds nepatīkams fakts – par to, ka Roņu sala vismaz daļēji varēja būt mūsu, bet par tādu nekļuva mūsu pašu tūļības dēļ. Robežlīgums ar Igauniju paredzēja, ka uz igauņiem piederošās Roņu salas Latvija var būvēt savai kuģošanai nepieciešamo infrastruktūru – to, par ko tik dikti iestājās Latvija, kad vēl pretendēja uz visu salas teritoriju. Latvijas valdībā pat tika apspriesti konkrēti plāni tur būvēt patvērumostu, ogļu un degvielas noliktavas, radio un meteo staciju, pat lidmašīnu skrejceļu. 1924.gada vasarā Latvijas valdības delegācija devās izpētē uz Roņu salu. Aizbrauca, paskatījās un jau pēc gada nolaida rokas – tādiem plāniem tomēr naudu netērēšot.

Viss, kas latviešiem no Roņu salas palika – tā ir nostalģiska, gadu gados ar mītiem apaugusi smeldzīte par vienīgo mums netikušo jūras salu. Šīs smeldzes dēļ jau ļoti drīz mums Roņu sala kļuva par iecienītu tūrisma galamērķi.

1939.gadā pats tautas vadonis Ulmanis nolaida jūrā pirmo tūrisma kuģi "Banga", kas līksmos latviešus vizināja Roņu salu raudzīties.

Tikmēr igauņiem tā sala tā arī nekad nav bijusi diži vajadzīga. Ne viņi te ko vērtīgu uzbūvēja, ne arī paši steidza uz šejieni dzīvot. Vēl 30.gados no visiem salas 280 iedzīvotājiem tikai pieci bija igauņi. Un tā tas turpinājās līdz pat nacistu okupācijas beigām, kad, baidīdamies no komunistu atgriešanās, visi salas zviedri ar kuģiem aizbrauca uz Zviedriju, un tikai tad to tā pa īstam atstāja igauņiem.

Varbūt tieši ar Roņu salu sācies latviešu mazvērtības komplekss, ka igauņi visu pamanās izdarīt ātrāk?

Patiesībā igauņi ātrāk tika pie neatkarības un savām robežām tāpēc, ka Latvijā ilgāk norisa karš – šeit svešzemju tīkojumi bija daudz niknāki.

Latvijā bija lielākas pilsētas, varenākas ostas, izdevīgāka ģeogrāfija, galu galā – daudz vairāk zemes nekā igauņiem. Pat bez Roņu salas.

Pirms braukt uz Roņu salu, aptaujāju desmit savus paziņas igauņus. No visiem tikai viens un tikai vienu reizi bija bijis Roņu salā. Vairāki tā arī teica – nu, kāda jēga mums uz turieni triekties, ja mums ir citas, daudz tuvākas salas? Ir gan. Pavisam Igaunijai pieder 2355 jūras salas. Taču no maniem paziņām neviens pat ne tuvu nezināja pareizo skaitu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti